Protams, kaķi izauga lieli cits pēc cita, bet, tiklīdz bija iespēja paņurcīt jaunuļus, sirds kusa.

Esmu pārliecināta, ka mīlestība pret dzīvniekiem sākas agrā bērnībā. Te kādu rītu braucam uz bērnudārzu un mans vecākais saka – zini, mamma, ja es satiktu vilku, es ar viņu tā cīnītos, nu, tā cīnītos.

Uz jautājumu, kādēļ jāmetas cīņā ar meža dzīvnieku, puika man sāk stāstīt, ka vilks taču tāpat kā lācis ir ļauns. Tad nu diskusija risinājās par to, ka vilks tas pats sunītis vien ir, vienkārši viņa mājas ir mežā. Arī ar lāci cīņā nevajag mesties, jo tā ir lāča drošā zona un viņam tur ir ģimene. Puika apdomājās un piekrita, vēl tikai noprasīja – un kā tad ar pasakām? Tur viņi nemaz tik labi nav.

Dažas dienas pēc tam pamanu sociālajos tīklos nu jau bēdīgi populāro video, kur kāds auto vadītājs trenc skaistu brūno lāci pa mežu, dzenoties tam pakaļ ar auto.

Pirmajā brīdī žēl meža dzīvnieka, kurš no dzelzs uzbrucēja ļekato prom, kā nu māk. Nākamajā brīdī jau sametas žēl paša autovadītāja.

Cik skumjam un nožēlojamam jābūt cilvēkam, kurš tik nevajadzīgi dara pāri dzīvniekam? Un cik intelektuāli neattīstītam, lai to vēl filmētu un ievietotu sociālajos tīklos palielīties.

Racionāla pamatojuma tam nav. Nedomāju, ka dzelzs zirgā noslēpies drošsirdis tagad plūc slavas laurus un gozējas prožektoros, tāpat neticu, ka tovakar viņš gāja gulēt apgarots. To sauc par cietsirdību, un tas nav vien literārs jēdziens.

Cietsirdība ir iezīme, kas ir tieši saistīta ar pašas personas morālajiem un psiholoģiskajiem aspektiem. Nežēlība kā ieradums ir raksturīga cilvēkiem ar noteiktiem garīgiem traucējumiem. Dažādas novirzes un to dziļumu var izraisīt paša cilvēka psiholoģiska trauma, dzīves apstākļu kritisks brīdis vai ilgstoša slikta izturēšanās pret viņu, kā rezultātā tika pārkāpta atbilstoša pasaules uztvere.

Vienmēr esmu uzskatījusi, ka noziedznieki ir ļoti ilgi skumuši bērni, to apstiprina arī Sokrata tautskolas dibinātājas Elvitas Rudzātes citāts: “Pieaugušie bieži pazemo bērnu, piespiežot darīt to, ko viņš nevēlas. Tad bērns savas skumjas sāk uzkrāt, tās “norijot uz leju”, līdz tiek sasniegta kritiskā robeža.

Skumjas tiek apslēptas, un priekšplānā parādās otra galējība – cietsirdība. Tā rodas noziedznieki. Viņi ir nežēlīgi, bet dvēseles dziļumos skumjāki par visiem.”

Speciālisti piedāvā dažādus veidus, kā tikt galā ar nežēlību: tā var būt ieslodzīšana, piespiedu vai brīvprātīga psihiatriskā ārstēšana, psihoterapeitiskās konsultācijas, aktivitātes maiņa, audzināšanas procesa pielāgošana, tieša saruna ar nepieņemamu attiecību noteikšanu. Viss atkarīgs no šīs personības iezīmes izpausmes formas un nopietnības dzīvē.

Likumdevējs paredzējis divu veidu atbildību par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem – administratīvo atbildību un kriminālatbildību.

Dzīvnieks nav lieta, neļausim pret tiem izturēties cietsirdīgi. Par pāridarījumiem iespējams ziņot dzivniekupolicija.lv vai informēt policiju vai Pārtikas veterināro dienestu. Neesi cietsirdis, esi cilvēks!

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.