liepajniekiem.lv
Vakara gaitā varēja vērot aitas vilnas cirpšanu, zirgu iejūgšanas paraugdemonstrējumu un vizināties ar pajūgu, piena separēšanu jeb krējuma atdalīšanu, siera siešanu, grozu pīšanu, puzuru veidošanu, karošu grebšanu, māla podu veidošanu, vērpšanu ar vērpjamo ratiņu, veļas mazgāšanu ar veļas dēli, izdejoties īstus latvju dančus, baudīt badu pankūkas, piedalīties sacensībās, rotaļās un citās aktivitātēs.
Kalvenes pagasta kultūras pasākumu organizatore Daiga Freimane atklāj, ka ideja par lauku sētu radās, esot vienaudžu kompānijā un gremdējoties atmiņās. ”Sapratu, ka, kādam tuvam
cilvēkam aizejot no mums, aiziet ne tikai cilvēks, bet arī visas tās prasmes, ko viņš ir mācējis. Ja mēs neesam tās no viņa paņēmuši, tad tās iet zudībā,”
skaudro patiesību pauž D. Freimane.
Organizatore atzīst, ka, uzrunājot vietējos iedzīvotājus, liela daļa nepieciešamo seno rīku tika sagādāti turpat Kalvenē.
Iedzīvotāji bijuši atsaucīgi, jo, ja pašiem nebija, tad ieteica, kam varētu būt nepieciešamais inventārs, lai būtu daudzveidīgi atspoguļoti senie darbi lauku sētā. ”Ir taču jāparāda tas, kā mūsu senči dzīvoja. Man likās, ka jaunajai paaudzei tas varētu būt interesanti un izglītojoši,” turpina organizatore.
Tāpat viņa atklāj, ka skatīsies pēc pasākuma, kādas būs atsauksmes, lai saprastu, vai nākošgad atkal ”atvērt lauku sētu”.
Grozu pīšanas meistars Edgars Rozenbahs un viņa sieva Ineta pasākumā nodemonstrēja, kā veidot grozu, un tirgoja jau sapītos.
Tāpat viņi darina arī citus koka izstrādājumus. ”Man vairs nav grūti pīt, jau apmēram 40 gadus pinu grozus,” pastāsta E. Rozenbahs.
”1984. gadā izgāju kursus grozu pīšanā, un tā pamazām tas palika par profesiju. Sieva arī darina grozus, bet mazos,”
viņš turpina. Tāpat meistars stāsta, ka pinēju Aizputē vairs nav daudz palikuši, jo kursos gāja 40 cilvēku, bet turpina nodarboties tikai daži. ”Ja nu kāds vēl mājās pa kluso pin,” smej aizputnieks.
Lauku sētas apmeklētāja Laura Poga kopā ar vīru Ģirtu, meitām Keitu un Samantu, bija ieradušies no Liepājas.
Liepājniece atklāj, ka par pasākumu uzzināja no māsas un labprāt nelaida garām iespēju ielūkoties lauku sētā. ”Atbraucām šeit, jo likās interesanti parādīt bērniem, kā senos laikos cirpa aitas, mazgāja veļu, taisīja sieru un visas citas seno latviešu prasmes.
Man pašai visi procesi liekas interesanti, jo, manuprāt, mūsdienu jaunatne vispār nezina, kā senos laikos dzīvoja cilvēki,” pauž L. Poga.
”Degustējām sieru un skābputru. Skābputra īsti negāja pie sirds ne man, ne arī bērniem, bet siers gan bija garšīgs, tāpat arī dažādu veidu sviests bija baudāms,” turpina pasākuma apmeklētāja.
Lielu atsaucību guva aitu cirpšanas paraugdemonstrējums, ko apmeklētājiem parādīja Aigars Strazds ar sievu Ļubovu no Kalvenes. Saimnieki aitu cirpšanai izmantoja veco laiku dzirkles, bet ikdienā izmantojot elektriskās aitu cirpšanas ierīces.
Ļubova Strazde stāsta, ka ar aitkopību nodarbojas trīs gadus. Esot sākuši ar mazumiņu, četrām aitām, un nu ganāmpulks izaudzis pāri simtam. ”Aitas cirpšanas sezonu esam atklājuši, tagad jādomā, kā pārējo ganāmpulku apcirpsim,” par turpmākajiem plāniem spriež aitu īpašniece.
Tāpat saimnieki uz lauku sētu atveda trušu mammu ar trusēniem un vistu ar cālīšiem, lai priecētu mazos apmeklētājus. Vēl saimniecībā mājo Šarolē šķirnes govis.
”Tagad visu apkopt ir grūtāk, jo otrs vecākais dēls mums dikti līdzēja, bet šobrīd ir praksē uz kuģa.
Nezinu, kā tagad būs ar siena savākšanu, jo viņš vienmēr mums ir liels palīgs,” pauž kalveniece Ļ. Strazde. Bet saimniece atklāj, ka jaunākais dēls, kam ir tikai trīs gadi, vienmēr nāk talkā un palīdz vecākiem, cik spēka.
Vakara gaitā ar priekšnesumiem priecēja gan vietējie, gan no citām pilsētām atbraukušie bērnu deju kolektīvi, bet lauku darbus apdziedāja un aprunāja folkloras kopa ”Atštaukas”, kas bija līdzās visiem lauku sētas procesiem, lai apmeklētāji uzzinātu visu par seno latviešu dzīves prasmēm.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
