Izmantojot iespēju, pavaicāju, kā klājas, strādājot vienā no lielākajiem novadiem Latvijā. Kādi ieguvumi, kas zaudēts mazo novadu apvienošanā.

“Bija divi varianti – slikts un ļoti slikts. Apvienoties astoņiem novadiem, kuri tagad Dienvidkurzemē, vai arī tiem vēl klāt Liepāja,” atbildēja pašvaldības amatpersona.

Savukārt deputāts atklāti sacīja, ka mazo pašvaldību apvienošana bija grūta arī emocionālā plāksnē un agrāko novadu darbinieku attiecībās sirsnība izveidojusies pavisam nesen.

Protams, nevar vispārināt un pieņemt par patiesību, ka šajā administratīvajā saimē starp visu pagastu cilvēkiem ir silta attieksme.

Kā nekā saprecināti valdības lēmuma dēļ, nevis tāpēc, ka paši to vēlējās.

Jo vairāk darba uzdevumos iepazīstu Dienvidkurzemi, jo skaidrāk redzu, cik katrs kādreizējais novads bijis sakārtots un atšķirīgs no citiem un kādas spēcīgas personības tos vadījušas.

Ne jau tikai domes priekšsēdētāji attīstīja vietu; daudz darīja arī kultūras darbinieki, pedagogi, novadpētnieki, dažādu jomu entuziasti, uzņēmēji, zemnieki, kuri atbalstīja vietējo kopienu, un citi.

Viņi turpat vien dzīvo un strādā, bet ne visiem vairs ir, tā sacīt, agrākās dukas rauties sabiedrības labā. Reizēm sanāk kā pasakā par muļķa velnu, kurš bēra un bēra naudu ganu puikas cepurē, bet tā kā nebija pilna, tā nebija.

Piemēram, kultūras darba organizētāji pasākumus plāno un rīko, kā darījuši agrāk. Tiem, kuri deg par savu lietu, ir svarīgi saglabāt vietējās tradīcijas un noturēt cilvēku interesi, iesaisti.

Taču lielā mērā dara par neko – nevis par pašvaldības finansējumu, bet vietējo cilvēku ziedojumiem.

Un paši strādā, ieguldījumu nerēķinot.

Šajā situācijā gan neesmu dzirdējusi pārmetumus pašvaldībai, ka budžets mazs, bet drīzāk izpratni, ka novadam nav līdzekļu pārpārēm un tas nevar piešķirt dāsnu finansējumu.

Taču ir novada iedzīvotāji, kuri spriež citādāk, jo viņiem Dienvidkurzemē dzīve mainījusies uz slikto pusi, salīdzinot ar laiku, kad pastāvēja vietējais mazais novads.

Par to uzzināju arī Nīcas krodziņā “Pie Pētera”. Runājos ar pavāri Līgu Šalmu-Daugeli un uzņēmuma vadītāju Sarmīti Zusāni.

“Mums bija labāk, kad pašvaldību vadīja Agris Petermanis,” viņas pieminēja bijušo Nīcas novada domes priekšsēdētāju.

“Notika daudz pasākumu, tagad to vairs nav. Rudē vispār – cik vietējie cilvēki paši ko dara, tik ir,”

uzzinājām kafejnīcā.

Sievietēm sāp, ka kultūras dzīve apklususi. Viņas ļoti grib, lai tā kūsātu. “Lieldienas bija klusas, pasākums notika gandrīz nedēļu pēc īstā datuma – nu, kas tas ir par sviestu!” nesapratni pauda S. Zusāne.

Kafejnīca “Pie Pētera” atrodas Lietuvas pierobežā, un apmeklētāju tajā netrūkstot, bet darbinieces vērtē: “Nīca bija labs novads, Latvijas vizītkarte, kad iebrauc no Lietuvas, bet tagad liekas, ka esam pamesta bērna lomā.”

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.