Man patīk šis laiks, bet es arī mazliet tā kā skumstu, jo dienas atkal sāks rukt. Es neesmu pesimiste, un mani ērcina nodrillētais joks, cik tad nu vairs atlicis līdz Ziemassvētkiem, bet – kuram gan Latvijā ir gaismas par daudz? 

Īpaši negatavojos Jāņu svinēšanai, bet dzīve jau nebūtu dzīve, ja tajā nenotiktu negaidītais. Tā man sagādājusi tādas šo svētku naktis, kas joprojām deg kā ugunskurs.

Atcerēties ir gluži kā iemest jaunu baļķēnu, un dzirksteļu kūlis uzskrien gaisā.

Savulaik – pirms Jāņiem karte vaļā, uz kurieni brauksim? Piekrāmējām busiņu ar nepieciešamo, un aiziet uz Latvijas viņu galu! Un tad – skaistākie mirkļi, kas bieži vien nav paredzami un sagatavojami.

Toreiz, kad Jāņos bijām pie Daugaviņas Slutišķos, visu nakti nenogurstoši kūkoja dzeguze. Varat iedomāties – stundām! Klusumā.

Vecajā ciemā cilvēki bija, kādās sētās sabraukušas mašīnas – jaunie no pilsētām ieradušies, es tā domāju. Sēdēja pie galdiem un svinēja, bet vienalga bija tik kluss, ka šķita – tas kukū atbalsojas arī Lietuvā un Baltkrievijā.

Kad palaikam putns paņēma atelpu, tad koncerts tomēr nepārtrūka, apkaimi piedziedāja varde. Tā arī laikam no vietējās operas, tikpat skaļa.

Nav jau naudas, par kuru tādu nakti nopirkt…

Vienā brīdī no tumsas kāds iznira ar vārgu bateriju un jautāja, vai neesam redzējuši ne nu gluži Vaļeru, bet kādu, kurš acīmredzot jau bija noklīdis. Un tad netālu uzšvirkstēja ugunskurs. Uh! – cilvēki aizdedzināja siena zārdu. Ko tādu nebiju redzējusi.

Taču varenāko Jāņu ugunskuru piedzīvoju Igaunijā. Aha, tad, kad mani aizveda uz Munameģi.

Igaunijā 23. jūnijs ir Uzvaras diena, ko svin par godu Igaunijas armijas un Ziemeļlatvijas brigādes Cēsu kājnieku pulka uzvarai pār landesvēru, bet 24. – Jāņi. Viņiem Jaan arī populārs personvārds.

Nakti no viena datuma uz otru tāpat aizvada pie ugunskura ģimenes un draugu lokā. Hānjas augstienē vakarā tiešām redzēju tos daudzviet sakrautus.

Nonācām lauku sētā pie Aigara kaut kur mežos. Pasakains apvidus! Netālu uzkalnā viņš bija salicis milzu ugunskuru. Pamazām tur sanāca ģimenes no apkārtējām mājām, atbrauca arī kāds no astoņiem saimnieka bērniem, uzradās akordeonists.

Kaimiņš Andruss ar vecu sarkanu traktorīti, kam kravas kaste priekšā, atveda mučeli alus.

Tonakt dziedāja visas vecās pie dzintara jūras un sen tas bij’ pie Gaujas un lēca dančus slapjām mugurām. Juku jukām – latvieši, igauņi, valodas – te trīs, te četras, tikai smiekli vienādi.

Pēkšņi Aigars uzkalnā uzbrauca ar… moskviču! Nu, kā filmā par Mirttanti, tikai auto sarkans. Šo 1971. gada izlaidumu esot savulaik nopircis par viskija pudeli. Saimnieks teica, ka gribējis ar to arī braukt uz Soču olimpiskajām spēlēm, bet tajās dienās veci auto pilsētā neesot ielaisti.

Ar šo brīnumu viņš mūs naktī aizveda apkārt ezeriņam uz Andrusa mājām. Tur arī bija salikts ugunskurs dārza malā. Aizdedza arī to, un tad dzirksteles skrēja tieši iekšā melnās debesīs.

Lai jums līksmi Jāņi!

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.