Pāris dienu vēlāk saņēmu īsziņu no meitas: “Internetā ierakstīts par āboliņa lauku, ka ir izbradāts, un, ja tā turpināsies, nevarēs to nokult.”

Es apstulbu – vai tiešām strādīgajiem lauksaimniekiem tik ļoti nodarīts pāri? Vai cilvēki ir pavisam aplami?! M. Flaksis taču publikācijā

lūdza aizbraukušajiem lauku neizbradāt, bet priecāties tā malā vai ejot pa traktora pēdām.

Bija gads, kad redzēju automašīnas bieži atstātas pie kāda lauka ceļa malā. Cilvēki pozēja magonēs. Kādā brīdī šo vietu jau sāka speciāli meklēt, it kā kāds būtu ar nodomu sarūpējis fotosesijas.

Taču tā nebija vis. Vēlāk noskaidrojās, ka cilvēkam, kam tā zeme pieder, bija kas atgadījies, tāpēc labības lauku nevarēja pienācīgi apstrādāt un tas pieauga pilns ar skaistajām vasaras nezālēm.

Ja arī pēcāk kaut cik raža ienācās un varēja kult, vismaz kādu labumu iegūt no netīras sēklas – vai  kombains varēja uzlasīt nobradātos laukumus? 

Pašiņu mīļotāji, protams, bija priecīgi.

Daļa varbūt pakļāvās masu psihozei, redzot, ka citi jau laukā. Sliktāk, ja apzinājās, ka tas privātīpašums, kurā bez atļaujas nevajag uzturēties, bet vienalga gāja.

Vai tiešām daudzi uzskata, ka tavs ir arī mans? Vai arī – ka tavs nav neaizskarams?

Pazīstu zemnieku ģimeni, kas blakus Liepājas–Rīgas šosejai iesēja rapsi. Viņi ar bažām gaidīja laiku, kad kultūra uzziedēs. Nē, drīzāk ar nolemtības izjūtu, jo zināja: tur fotografēsies.

Nobradātie augi tā arī paliek guļam.

Lai to novērstu, lauks no rīta līdz vakaram būtu jāsargā, bet kuram laiks to darīt? Un arī tad gan jau kādi pamanītos iebrist, jo – kas tur liels, tikai vienu reizi…

Ziedošo augu lauku īpašnieki ir, tā teikt, izgājuši uz kompromisu. Viņi ļauj medīt fotokadrus, bet, lai tas notiktu kulturāli, uzstāda fotorāmjus.

Pie tiem pozējot, nomīda maz, taču tāpat iegūst dzeltenu, sārtu, violetu, zilu vai citādu fonu. Tik daudz, ka aveņu āboliņa vai linu zieds nešūpojas pie deguna.

Šogad sagruva mans nemūžam! un pirmo reizi bildējos arī es. Kādā dienā abi ar fotogrāfu labā omā braucām darba uzdevumā un, pamanījuši norādi uz fotorāmi, reizē iesmējāmies:

“Vai tu jau esi nofotografējies rapsī?” Tā tapa pirmie kadri.

Nākamie bija Dunalkā aveņu āboliņa laukā, kurā ar diviem lieliem soļiem iekāpu ziedos. Es par šo lauku uzrakstīju, uzrādīju avīzes un portāla lasītājiem, tāpēc arī pārdzīvoju par ziņu telefonā.

Uzmeklēju feisbukā “Krastmaļu sēklu” profilu – ko īsti viņi raksta, un… man kā akmens novēlās no sirds. Meita bija izlasījusi par lauku citā Latvijas vietā!

Savukārt no “Krastmaļu sēklu” ļaudīm: “Mums nebija pieredzes, un nebijām domājuši par tādu interesi. Bet mums liels prieks, ka izdevās!”

Nenoliedzami es ieguvu. Man tagad ir foto, kuri atsauc izjūtas no burvīgām dienām skaistā pasaulē.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.