Namīpašnieki, kā arī liepājnieki, kam rūp sava pilsēta, dusmojas par ķēpājumiem, īpaši tiem, kam neredz jēgu un kas uztapuši vietās, par ko gribas iesaukties: “Nu, kāpēc?!” Jo par “upuri” izvēlēta atjaunota, renovēta vai vēsturiska ēka.

Liepāju pārņēmuši kaķi. To, cik liels skaits sazīmēts, droši vien zina tikai to autori. Portālam neoficiāli zināms, ka kaķa zīmējumiem ir nevis viens, bet divi autori – vietējie liepājnieki.

Tiem, kam šo zīmējumu medīšana izvērtusies par sava veida izklaidi, savā kolekcijā iemūžinājuši teju 150 darbus. Arī uz Liepāju atbraukušie tūristi viņus meklē.

Pieminētajā festivālā grafiti un ielu mākslas vēsturnieks Rihards Bražinskis smaidot norādīja:

“Ko var zināt, varbūt pēc gadiem pieciem, desmit šis kaķītis kļūs par Liepājas simbolu.”

Viņš kā piemēru minēja vienu džeku no Lietuvas, kurš izkrāsojis Viļņu, un nu tiek ražoti magnētiņi tūristiem, kur atveidoti mākslinieka darbi.

Kaut kādā brīdī mērķis ir attaisnojis līdzekļus un, kas bijis tikai ķēpājums, kļuvis par mākslas vērtību.

R. Bražinskis īpaši uzsvēra, ka nemēģina nevienu attaisnot. Jo – sodāma rīcība ir sodāma.

Bet piesauktie piemēri – izkāpšana ārpus kaut kāda likuma vai pieņemtās normas –, tur, iespējams, var rasties kaut kādas vērtības. Jo arī šis kaķītis, kas ir pārkāpis, iztracinājis, var pārtapt par ko vairāk.

R. Bražinskis uzskata, ka potenciāls ir.

“To vajadzētu neaizmirst, bet padomāt. Bet līdz tam – tas ir pārkāpums, šaubu nav.”

Kaķi aizgājuši arī līdz Grobiņai un Nīcai, ziņo cilvēki. Varbūt vajadzētu izstrādāt tūrisma kaķu karti – kāds ar smaidu ierosina feisbukā pie publikācijas, ko veidoju kopā ar kolēģiem.

Jāteic, ka komplimenti kaķu virzienā izskan vēl.

“Šis vismaz ir kaut kas normāls… Nav vienkārši apķēpāts, man šis daudz labāk patīk, nekā skatīties uz vecām sienām ar nobirušu apmetumu.” “Man patīk. Labāk kaķi, nekā kaut kādi stulbi uzraksti un ķeburi. Vismaz ir, kur acis pamielot.”

Kad portālā raksta publicēšanas dienā iezvanījās mans stacionārais tālrunis, jau pieļāvu domu, kāda varētu būt mūsu ar portāla lasītāju sarunas tēma, vēl nepaceļot klausuli. Un nekļūdījos.

Bet gaidītā vietā, ka, piemēram, sūkstīsies par policijas bezdarbību, pārsteidza seniores atzīšanās par kaķu grafiti patikšanu. “Tagad man tieši ir prieks!” viņa saka par izdaiļoto noliktavu savā ielā.

“Man kaimiņiene vienu rītu saka: “Ej, paskaties!” Ieraudzīju un priecājos.”

Ja kaķis tiekot zīmēts tādā vietā, kas ir pelēka, pusgruvusi, neapdzīvota, – kāpēc ne, uzskata sieviete.

“Man nepatīk, ja to dara uz jaunām sienām, renovētām mājām.”

Tas esot barbariski, slikti. Bet, ja atdzīvina pelēcīgumu, lai būtu! Un kaķi esot tik dažādi.

“Man vairs nav tie gadi, lai par kaut ko satrauktos. Es daudzas lietas uzņemu pozitīvi. Labāk priecāties nekā kašķēties,” kundze ar smaidu rezumēja un rosināja savākt puišus un meitenes un “apstrādāt” pelēkās betona sienas Liepājā.

“Cukura un Grīzupes ielas stūris, kur bija cukurfabrika. Tos lielos betona žogus apzīmēja, un bija brīnišķīgi!” Tagad gan tur viss pabalējis, kā tur bijis, nu glabājas mūsu atmiņās.

Bet šādu betona žogu Liepājā netrūkst, un seniore min Flotes ielu. “Bija kādreiz mašīnbūve, bija slēgtā rūpnīca,” viņa zināja stāstīt.

Tur varētu ko līdzīgu, kā ir šīs pašas ielas pretējā pusē, kur pārdod mašīnu detaļas jeb ir šrote. “Man nekādā gadījumā nav iebildumu, tikai prieks.”

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.