Bieža atbilde bija – vasaras pagāja laukos (tai skaitā arī man). Un garlaicīgi nebija. Kas tad tur notika?

Vajadzējis palīdzēt saimniecībā, lauku darbos. Piedzīvots, kā ir vākt sienu šausmīgā karstumā, un uzzināts, kā ir ravēt dažādu sakņu vagas, kas šķiet nekad nebeigsies…

Tagad tas izklausās pat skaisti, bet toreiz licies:

“Vājprāts! Kāpēc tik smagi un grūti jāpavada vasara?!”

Bet piedzīvot pasaules kārtību lauku viensētā bijis interesanti, ja ikdienā dzīvots pilsētā vai mazpilsētā. Siena talkas, ravēšana, govju slaukšana…

Cilvēks plūdis paralēli dabas ritumam, gatavojot visu nepieciešamo ziemai.

Tādā viensētā, ja kāds kaimiņbērns vai draugs atbraucis ciemos, tas bijis liels notikums un prieks.

Kāda mamma ar smaidu atcerējās: “Tad mēs vismaz divas reizes dienā devāmies uz netālo upi peldēt (bez pieaugušo uzraudzības) vai uz Bernātiem ar autobusu. Paldies Dievam, esam visi dzīvi.

Dienas lielākais notikums bija aiziet pēc saldējuma uz divu kilometru attālo centru vai bulciņām uz ceptuvi. Daudz braukājām ar riteņiem, taisījām trases, kuras izbraukt.

Bija populāri taisīt bunkurus un sēdēt maksimāli augstu koku galotnēs.”

Lūk, vēl kāda sirsnīga atmiņa: “Ar draudzeni izdomājām rotas, draudzības saites, dažādi pinām matus, sapņojām un smējāmies. Kad izaugsim, tad būs viss, ko sirds vēlas, un vienmēr būs tā, ka visam pietiks naudas. Jā, un vēl tas skaistulis no meksikāņu ziepju operas blakus…

Mums nebija interneta iespējas, kas palīdzētu plaši tvert pasauli, bet mums bija puslīdz strādājošs televizors, kas ļāva noskatīties iecienītāko ziepeni un izsapņot, ka Hosē vai Migels būtu tavs. Bērnībā bija tikai siltas vasaras, gaidījām kaimiņienes tēti, varbūt aizvedīs uz Ventu nopeldēties.

Mašīnas bija retums un degviela tāpat, jo nauda, algas vecākiem bija ļoti mazas.

Bet mēs tāpat bijām priecīgi, pārlaimīgi par tām dažām reizēm, kad Aivara onkulis aizveda.”

Liels noslēpums un reizē vieta, kur meklēt dārgumus, bija mājas bēniņi.

“Tur bija lietas un mantas no manas mammas un krustmātes bērnības un jaunības. Visādas interesantas grāmatas, vēl no padomju laikiem. Bēniņos glabāja lietas, ko nevajag, no tām es sataisīju sev vasaras istabu. Tur man bija saliktas rotaļlietas, mīkstās mantas, no kurām daļa arī bija no mammas.

Vēl tur arī bija visādas lietas, kas mantotas no mājas būvētājiem – maniem vecvecākiem. Arī mana krusttēva radio kolekcija bija atrodama tur.”

Viena no stāstītājām beigās atzinās, ka, tā atmiņās daloties, pārņem savādas ilgas.

“Ja vien es tagad tā mācētu kaut gabaliņu pavadīt atvaļinājumu… Bet pieaugušajiem citi noteikumi. Cita domāšana, redzējums. Nav vairs dažas lietas tik tīras un savā veidā vientiesīgas…

Vasarā vienmēr gribas pajautāt, vai šoreiz es varu būt vēl tas mazais bērns?”

Bet rezumējot atkal izmantošu intervijas biedra sacīto: “Bērniem vajag iet laukā! Meklēt, izzināt, atklāt. Mēs gājām visur kur, gribējām zināt, meklēt. Atrast savas vietiņas, tādas kā slepenas, norobežoties un domāt, darīt tikai pašam saprotamas lietas.

Es uzaugu, skolojos mazpilsētā. Saprotams, tur pavadīja visvairāk vasaras. Kādreiz bija daudz bērnu, pilnas sētas. Spēlējām visādas spēles, smilšu kastes bija pirmās kafejnīcas un restorāni, uzņēmēji, kas iekasēja labumus – ceriņu lapas.”

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.