liepajniekiem.lv
Datus publiskos 20. augustā.
Situācija atkritumu vienību skaita samazināšanā visā Eiropā ir stagnējoši bēdīga, atzīst “Vides izglītības fonda” vadītājs Jānis Ulme.
Satiekas līdzīgi domājošie
Kad portāls liepajniekiem.lv ierodas apciemot jūriešus, daļa Papes kempingā “Pūķarags” vāra pusdienu zupu, citi risina problēmas ar automašīnu.
Noietais attālums katram atšķirīgs – kāds sācis ceļu Rīgā, cits Ventspilī, bet vēl kāds pievienojies Liepājas pusē.
Visus gājējus vieno prieks par kopā būšanu.
Ina Burve tikai 2016. gada vasarā nogājusi visu maršrutu. Ne vienmēr iespējams dabūt tik garu atvaļinājumu.
“Tas notika pilnīgi nejauši, toreiz vēl draugiem.lv parādījās informācija, bet es nemaz nezināju, kas tas ir,” viņa atceras, kā iesaistījusies ekspedīcijā.
Abas ar draudzeni pirmajā reizē pieteikušās uz dažām dienām.
“Mums ļoti sāpēja kājas, vajadzēja atpūsties, bet pēc tam mums sagribējās iet vēl vienu posmiņu,” atminas Ina.
Ekspedīcijā saista tās atmosfēra, cilvēki un viņu stāsti.
“Tam visam ir piedzīvojumu garša, bet galvenā ir dabas aizsardzība, kas piedod savu sevišķo sajūtu klāt,”
uzsver ekspedīcijas dalībniece.
Zinta Rēboka iesaistījusies jūras ekspedīcijā, kā pati saka, “pagājušajā gadsimtā, kad cilvēki vēl lasīja avīzes”.
“Dienā” uzgājusi mazu rakstiņu par ekspedīciju, bet tobrīd domājusi ne tik daudz par dabu, bet par iespēju iet gar jūru, kad par visu ir padomāts.
“Jau otrajā dienā sapratu, ka tā ir mana vieta un te jābūt katru gadu,” viņa atzīst.
“Šeit vienlīdz labi var justies dažāda vecuma cilvēki, jebkurš var iejusties un justies labi,” saka Solvita Kalvīte.
Dalība notiek ļoti demokrātiski – vari paieties vienu dienu vai palikt uz visu mēnesi.
Inu priecē, ka iesaistās jaunieši, jo pēc dalības ekspedīcijā viņi diez vai metīs atkritumus tam nepiemērotās vietās.
Solvita iet kopā ar trīspadsmitgadīgo dēlu. Pirmā reakcija bijusi “Urrā!”, bet tuvāk ekspedīcijai satraucies, ka visu laiku mainīsies sveši cilvēki.
“Tagad prasīju viņam, kas patīk. Dēls atbildēja, ka viss. Un tiek galā ar garo posmu kilometriem,” lepojas mamma.
Sešpadsmitgadīgajai liepājniecei Viktorijai Melderei šis ir pirmais gads ekspedīcijā, taču gružu vākšanu jūrmalā brīvprātīgi uzsākusi jau sen.
“Uzzināju par ekspedīciju un domāju – kāpēc ne? Ir jauki iet gar jūru, blakus ir līdzīgi domājoši cilvēki, izpalīdzīgi, dalās ar pieredzes stāstiem,” atklāj meitene.
Viktorijas vienaudži neesot īpaši zaļi domājoši, meitene reizēm viņiem atgādinot vismaz gružus pareizi izmest. Tomēr daudzi sociālo mediju ietekmē iepērkoties “second hand” veikalos.
“Nav tā, ka nemaz nelietoju plastmasu, bet cenšos mazāk, maisus lietoju atkārtoti, izvairos no vienreizējiem traukiem,” viņa pastāsta.
Nosodījums pudeļpastam
Zinta nevarētu teikt, ka jūras piekrastē gadu gaitā redzētu lielas pārmaiņas.
“Visu laiku redzam, ka skaistās vietiņās, kādā upītes ietekā čipsu paka iebāzta vai plēves starp akmeņiem. Tas ir skumji. Daudz kas arī nāk no kuģiem, vējš atnes.
Cik jauki būtu, ja vietējās pašvaldības par to domātu, sarīkotu tīrīšanas talkas,”
viņa saka.
Taču kopā ar Solvitu izspriež, ka bieži vien gruži atrodas grūti sasniedzamās un neapdzīvotās vietās. Piemēram, pēkšņi pludmalē guļ plastmasas poda mala vai dienasgaismas spuldzes, kas visdrīzāk nākušas no kuģiem.
“Ļoti daudz ir balonu ar visām lentītēm klāt, kur var iepīties dzīvnieki un putni. Tos pilnīgi gribētos aizliegt,” saka Zinta.
“Ir svētki, ak, cik tas skaisti, bet cilvēki nepadomā, ar ko balonu palaišana beidzas.” Pērnvasar jūriešiem šķitis, ka nu tie baloni ir beigušies, taču šogad uzejot ik pa puskilometram.
Posmi no Liepājas uz dienvidiem atkritumu ziņā kopumā izskatījušies sevišķi slikti, bet, iespējams, te piestrādājis iepriekšējās nedēļas nogales stiprais rietumvējš un vairāk gružu izskalots no jūras.
“Žēl, ka dzintarus tā vietā nepūš laukā,” smejas ekspedīcijas dalībnieces.
Ejot no Jūrmalciema uz Papi, uziets pudeļpasts. Zilā stikla pudelē ģimene no Berlīnes ievietojusi vēstuli atradējam, tā 31. jūlijā iemesta jūrā no prāmja starp Lībeku un Liepāju.
Vienā lapas pusē puikas uzzīmējuši krāsainu astoņkāji, otrā – vēstījums un e-pasta adrese, kur paziņot, ja pudele atrasta. Spriežot pēc teksta, ģimene pudeļpastus met jūrā regulāri.
Ekspedīcijas dalībnieki vēl nebija izlēmuši, ko ģimenei aizrakstīt, un sprieda, diez kā romantisko sūtījumu autori uztvertu ziņu – mēs ejam un cīnāmies par jūras tīrību, bet jūs mētājat pudeles; tā vairs nedariet!
Ja katra ģimene, kas ceļo ar prāmi, mestu ūdenī pudeli…
Jūrieši norāda, ka akmeņainās pludmalēs pudele var saplīst. Vēstule izšķīst, pilns krasts ar stikliem.
Pēc plastmasas pudeļu uzvaras gājiena pasaulē pludmalēs daudz retāk varot atrast jūras nogludinātos stikliņus.
Viena lieta ir lielie plastmasas gruži, ko var pacelt, bet pirms pāris gadiem ekspedīcijā veikta smilšu sijāšana, lai noteiktu mikroplastmasu, un diemžēl ļoti daudz ir sīksīko gabaliņu, kurus ar aci neredz.
Korķīšu paliek mazāk
J. Ulme paredz, ka šis pa ilgāku laiku būs pirmais gads, kad atkritumu vienību skaitam būs samazinājums.
“Mirklis, pēc kura sen esam ilgojušies, lai varētu paziņot, ka kļūst it kā labāk, bet milzīga gaidītā prieka nav. Jo paziņot, ka no 370 vienībām simt metros samazinājies uz 350, gandarījumu nenes,” viņš saka.
Priecīgāk esot redzēt likumu normu ietekmi, kas varētu apstiprināties datos.
J. Ulme pēc novērotā prognozē samazinājumu vienreizlietojamiem traukiem un kosmētikas kociņiem. Vismaz līdz Kurzemes krastam šķitis, ka iespaidu dod arī jauninājums – korķi, kas piestiprināti pudelēm.
“Tad mēs beidzot būtu atraduši kaut ko, kas tiešām strādā, un nav neviena zaudētāja,” saka J. Ulme.
Cigarešu izsmēķi diemžēl esot bēda uz ilgu palikšanu.
Beidzamajos gados stabili turas vidējais rādītājs 120 izsmēķi uz 100 pludmales metriem, kas seškārt pārsniedz Eiropas noteikto robežvērtību.
“Eiropas mērķis pludmales atkritumu skaita samazināšanai ir ambiciozs. Apmēram tādā pašā attālumā kā Latvija no tā ir visas citas valstis ap Baltijas jūru, vēl vairāk – ap Melno un Vidusjūru,” pauž J. Ulme.
Fonds esot noguris no padomu došanas un labo prakšu ieteikšanas.
“Virkne pašvaldību ir ieinteresētas preventīvās rīcībās, jo ar apsaimniekošanu nekas nebūs līdzēts. Bet, ejot dziļāk,
šī gada problēma ir tā, ka pretī katrai labajai iespējai kaut ko uzlabot lokālā un nacionālā līmenī ir salikts daudz administratīvu šķēršļu, kāpēc to nevar materializēt.
No labo lietu ieteikšanas, kuras ir zināmas gadiem, pārorientēsimies uz iespējām tās legāli izdarīt,” viņš pauž.
Citādi pašvaldībām nolaižoties rokas, ka nevar dabūt kaut ko cauri, bet citreiz arī pašvaldību līmenī labas ieceres apstājas.
Joprojām Dienvidkurzemes novadā liedagā ir vaļējās gružkastes, no kurām viss lido laukā.
Valsts līmenī – dabas resursu nodoklis ir par zemu, pārāk daudz izņēmumu un atvieglojumu.
Ražotāja atbildības sistēmas nestrādā, jo ieviestas ķeksīša pēc, nevis domājot, lai ražotājs samaksātu daļu no savākšanas vai uzņemtos atbildību.
“Par izsmēķiem jebkura pašvaldība pateiks, ka par pārsimt eiro gadā no ražotāju atbildības ir tikai lieks administratīvais darbs un atskaitoties jāiegulda vairāk līdzekļu,” norāda J. Ulme.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
