Teātrī skumji secina, ka šī ir trešā sezona, kurā aktuāls ir jautājums par pastāvēšanu, lai gan jau Riharda Beltes laikā tika zvanīti trauksmes zvani par mazajām algām.

Direktore Lelde Vīksna lepojas, ka izveidotā trupa ir profesionāla, teātris sasniedzis tik augstu māksliniecisku līmeni, ka saņemta “Spēlmaņu nakts” nominācija par gada labāko izrādi bērniem un jauniešiem (izrāde “Ahilleja papēdis”, režisore Anta Priedīte), tas mudina domāt par ambicioziem mērķiem, tostarp starptautiskas sadarbības projektiem un festivāliem.

Turklāt šonedēļ teātris pārņēmis stafeti Baltijas Vizuālā teātra festivāla skates rīkošanai Liepājā 2026. gadā.

Diemžēl nožēlojamā sadzīve ar teātra māksliniecisko sniegumu stipri kontrastē.

Vai mums vajag aktierus? Vai tomēr nevajag? Ilze Jura ir viena no Klaipēdas “kursiņa” aktieriem.

Pusi no studiju maksas, kā arī studiju kredīta tolaik sedza Liepājas pašvaldība. Uzsākot studijas, uzreiz tika noslēgti līgumi, ka pēc augstskolas beigšanas obligāti būs jāstrādā Liepājas teātrī. Tik ļoti aktieri bija vajadzīgi Liepājas pilsētai.

Pēc deviņiem nostrādātiem gadiem privātu apsvērumu dēļ Ilze no lielā teātra aizgāja, bet turpināja darbu Liepājas Leļļu teātrī. Tur pavadīti seši gadi.

“Jūtu absolūtu nerūpēšanos no pašvaldības puses,”

viņa tagad saka, un emocionāli jautā, kāpēc tiek mērdēta badā savā profesijā, ja jau tik ļoti bija vajadzīga.

Kāda tad īsti ir pašvaldības kultūrpolitika, sakot, ka visiem vajag, bet mēs visiem nevaram pielikt. Ja katru gadu atbalstītu kaut vienu grūtībās nonākušu pašvaldības iestādi, ceļš kaut kur aizvestu, spriež Ilze.

Saraksts ar aktieriem, kuri beidzamajos gados pametuši leļļu teātri, ir pagarš. Teātrī arī apstiprina, ka aktieris ar savu pieredzi var ātri “ierakstīties” kaut kur citur, tai skaitā jaunveidotajās pašvaldības struktūrvienībās, kur alga ir krietni tuvāk reālajai tirgus vērtībai.

Tie, kas paliek Leļļu teātrī, vai nu mīl savu profesiju, vai to apvieno ar otru vai trešo darbu. Arī Ilze Jura vienu brīdi strādājusi četrās vietās.

Lai to izdarītu, ziedojusi pat savu vienīgo brīvdienu un lapas grābusi naktī, jo nebija vairs īsti, kad.

Tad arī izlēmusi, ka savu profesionalitāti par 750 eiro neatdos, un, lai cik žēl arī būtu, teātri atstāj un vairāk pievērsīsies pedagoģijai.

Vai šī jautājuma “pacelšana”, arī diskusijas sociālajos tīklos, sasniegs dzirdīgas ausis, rādīs laiks.

Bet viens gan ir skaidrs – bērniem teātri vajag, jo tā ir vieta, kur smelties emocijas, dzīvot līdzi kāda cita (kaut arī iedomāta tēla) pārdzīvojumiem, mācīties empātiju un citas vērtības.

To var, protams, arī lasot grāmatas un skatoties labu kino. Bet nenoliegsim – dzīvs teātris ar skaņām, gaismām, scenogrāfiju, aktierspēli sniedz pavisam citu pieredzi.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.