Ligita Kupčus-Apēna: Paraolimpiešu paraugs neatlaidībai, optimismam un strādāt gribai
Cik skaisti mēs protam sagaidīt mājās savus sportistus! Pirmdien no Parīzē veiksmīgi aizvadītajām spēlēm atgriezās Latvijas paraolimpiskā komanda. Svinīga sagaidīšana bija gan lidostā, gan pie Brīvības pieminekļa. Delegācija no Parīzes atgriezās gandrīz pilnā sastāvā un ar vienu reisu.
liepajniekiem.lv
Tiem, kas nesekoja līdzi, – šo spēļu bilance: Diāna Krūmiņa zelta medaļa šķēpa mešanā, Rihards Snikus – zelta medaļas jāšanā, ieņemot 1. vietu gan individuālajās iejādes sacensībās, gan brīvā stila disciplīnā, bet Aigars Apinis saņēma sudraba medaļu diska mešanā. Vienā vārdā – APBRĪNOJAMI!
Turpinot sekot olimpiādei, loģiski likās arī paskatīties, kā veiksies mūsu īpašajiem cilvēkiem.
Negaidīju, ka līdzpārdzīvojums būs tik spēcīgs.
Viņi atbruņo, jo ir tik sirds silti, tik īsti un cilvēcīgi.
Vērojot startus televīzijas ekrānā, aizkustināja viņu emocijas un intervijās sacītais. Varēja just, cik lieli patrioti viņi ir, ļoti negribēja pievilt. Tas bija aizkustinoši.
Pēc izcīnītās 4. vietas diska mešanā D. Krūmiņa sacīja, ka nezina, kā paskatīties acīs trenerim un visiem citiem. Treniņos viss tiešām bijis kārtībā.
Bet – kā ir, tā ir, vainīgos nemeklēs, lai gan viens no faktoriem, kas patraucēja, bija uznākušais lietus.
Pa pakaļu arī vajag dabūt, viņa sevi uzmundrināja, notraucot asaras.
Sportiste paredzēja, ka noskaņoties šķēpmešanai būs grūti, jo diska mešanā čuš viens sanācis, lai gan cerības liktas uz trijnieku. Bet jauna diena, jauna iespēja, un sportistei izdevās psiholoģiski noskaņoties un tikt pie zelta medaļas. Bravo! Tāds prieks!
Manuprāt, R. Snikus izpelnījās visas Latvijas tautas mīlestību, īpaši uzzinot viņa dzīvesstāstu un to, kāds ceļš ir noiets līdz šodienai. Bet par spīti tam Rihards ir spējis saglabāt gaišu skatu un ticību cilvēkiem.
“Tu mums rādi, ka var daudz vairāk, nekā mēs katrs domājam par sevi. Vajag mēģināt, darīt un nepadoties, kā tu to dari. Paldies par to!” “Tu esi un vienmēr būsi to latviešu lepnums un gods, kas cīnās, kam sāp un ir grūti, bet nepadodas.” “Varu, protu, daru! Šie vārdi raksturo viņu!”
“Prieka, aizkustinājuma asaras un lepnums par to, ka mums Latvijā ir tik stipri cilvēki!”
Šie un vēl daudz, daudz citu pozitīvu komentāru lasāms sociālajos tīklos.
Savā runā, ko pie Brīvības pieminekļa nolasīja viņa māsa Elīna Brigmane, R. Snikus sacīja, ka parasportisti ir pierādījums tam, ka tiekties pēc sapņiem var ikviens cilvēks.
“Es ceru, ka jūs redzat – lai kas dzīves laikā mūs skartu, ir patiešām iespējams paveikt varenas lietas.” Rihards un pārējie parasportisti ir paraugs neatlaidībai, optimismam un strādāt gribai.
“Vienmēr esmu tā domājusi – vai man ar veselām rokām un kājām patiešām ir grūti? Un paliek kauns!
Bet tagad man pavisam vairs nebūs iespējas sevi žēlot, ļauties slinkumam un kaut ko nevarēt! Jūs uzlikāt man un visai Latvijai ļoti augstu latiņu, jo mēs esam maza, sīksta cīnītāju tauta un mēs varam daudz! Vajag tikai celties un darīt!” lasāms kādas sievietes ierakstā feisbukā.
Un, šķiet, jau šobrīd Rihards un pārējie sportisti ir mainījuši domāšanu daudzos cilvēkos.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
