Liepājnieki pavisam pamatoti var lepoties ar to, ka Liepājas Centrālā zinātniskā bibliotēka dibināta 1777. gadā kā “Liepājas pilsētas un lasāmbibliotēka” (Stadt- und Lesebibliothek).

Tā ir otra senākā publiski pieejamā sabiedrības interesēm kalpojoša bibliotēka Latvijā.

– Kādās noskaņās šobrīd dzīvojat?

– Jebkurā dzīves situācijā mēģinu dzīvot ar prieku neatkarīgi no tā, ko dzīve piedāvā.

Turos pie pārliecības – jādzīvo šodien, strikti neplānojot nākotni.

Plānoju tik, cik prasa mans amats, ģimene un manas intereses. Skaistākais mirklis ir tas, kurā dzīvojam šobrīd. Sajūta, ka jādzīvo šodienā, manī mīt jau sen.

Domāju, ka šādu attieksmi pret dzīvi esmu mantojusi gēnu un sajūtu līmenī. Kā bērns dzīvoju lielā ģimenē, kurā zem viena jumta līdzās draudzīgi sadzīvoja vairākas paaudzes.

Mana omīte Ilze vienmēr ar lielu prieku gaidīja katru jaunu pavasari, kad visa pasaule atkal no jauna uzplaukst jaunai dzīvei. Dabas varenums mūs iedvesmo, dod spēku un liek izjust savu niecību.

– Cik ilgi vadāt Liepājas zinātnisko bibliotēku?

– Amatā esmu no 2006. gada 1. februāra. Pirms tam strādāju Liepājas teātra administrācijā par Mārketinga daļas speciālisti.

Pirms nokļūšanas teātrī biju vadītāja 1. bērnu bibliotēkā, kas tolaik atradās Lielajā ielā 10, otrajā stāvā. Tur ieguvu iestādes vadītājas pieredzi.

– Pēc vidusskolas devāties studēt?

– Vispirms mācījos Kultūras darbinieku tehnikumā, iegūstot bibliotekāra kvalifikāciju. Pēc tam studēju Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē, kur ieguvu bibliotēkzinātnes un informācijas speciālista grādu.

2000. gada decembrī absolvēju Kultūras akadēmiju, kur ieguvu Mākslas un kultūras vadības maģistra grādu – Mg. Art.

Mani vienmēr saistījusi pasaule, kas cilvēka dvēseli un prātu dara bagātāku, rosina gara izaugsmi.

Mani iedvesmo literatūra, māksla, teātris. Viss, kas mūs veido un attīsta.

– Kā ir būt par bibliotēkas vadītāju?

– Garlaicīgi nav! Mēs strādājam ne tikai ar grāmatām un citiem informācijas nesējiem, bet galvenokārt ar cilvēkiem. Protu organizēt tematiskus pasākumus, tikšanās ar autoriem. Tiešām, garlaicīgi nav.

Ikdienā jāpilda daudz un ļoti dažādi pienākumi, ko nemaz nevar aprakstīt. Pilsētā aktīvi darbojas Liepājas Centrālā zinātniskā bibliotēka un vēl sešas filiālbibliotēkas, kas piedāvā pakalpojumus liepājniekiem.

Tikai kopīgs darbs dod labus rezultātus.

Mūsu bibliotēkai ir piešķirts Reģiona galvenās bibliotēkas statuss, un tāpēc esam cieši saistīti ar Dienvidkurzemes novada 33 vietējas nozīmes bibliotēkām, par kurām esam atbildīgi metodiskās palīdzības, novadpētniecības datu bāzes sagatavošanas, akreditācijas un citās jomās.

– Pašai grūti vai viegli pieņemt svarīgus lēmumus?

– Vadītāja amatā nevar strādāt cilvēks, kurš nespēj pieņemt lēmumus.

– Kādu redzat Dienvidkurzemes bibliotēku ikdienu?

– Situācijas ir dažādas un atšķirīgas. Novads ļoti liels. Organizējam mācības, palīdzam risināt praktiskas dabas jautājumus, kas saistīti ar bibliotēku informācijas sistēmu “Alise”, sniedzam konsultācijas, palīdzam tiešsaistes kataloga jautājumos un ļoti daudzos citos praktiskas dabas darbiņos.

Visu nevar aprakstīt. Sadarbojamies ar bibliotēku vadītājiem, pašvaldības administrāciju.

Paaudzes mainās. Jauniem darbiniekiem jāpalīdz.

Bibliotēku darbiniekiem ir liela atbildība pret sava novada cilvēkiem.

– Kādā vecumā pati iemācījāties lasīt?

– Bērnudārzu neapmeklēju, dzīvoju un mācījos mājās – ģimenē. Ikdienā biju kopā ar vecākiem un vecvecākiem. Agri iemācījos lasīt. Bija man kādi gadi četri vai pieci. Skolā noteikti vēl negāju.

Īpaši patika lasīt pasakas. Mīļākās – brīnumpasakas. Atceros pasaku krājumu “Burvju ota”, latviešu tautas pasakas, literārās pasakas, pasaules tautu pasakas.

Ļoti patika brāļu Grimmu, Andersena un Haufa rakstītās.

Tētis vienmēr pirka daudz grāmatu, jo ļoti labprāt tās lasīja.

Radiem bija laba mājas bibliotēka, no kuras varēju sev izvēlēties grāmatas. Man bija arī kāda sportiska aizraušanās.

– Kāda?

– Sešu gadu vecumā sāku apmeklēt mākslas vingrošanas nodarbības. Pirmā trenere bija Inguna Tetere, vēlāk Ausma un Hugo Lēmaņi.

Kad beidzu aktīvās treniņu gaitas, nokļuvu teātrī, kur dejoju trīs gadus. Atceros, ka pirmais uzvedums, kurā piedalījos kā dejotāja, bija muzikālā izrāde “Dolāru princese”.

– Kādus dzīves pamatus ieliek treniņi mākslas vingrošanā?

– Mīlestība uz kustību. Pacietību. Neatlaidīgu darbu. Mūzikas un dejas valdzinājumu.

– Šopavasar izskanēja informācija, ka, iespējams, uz Latvijas Bankas bijušajām telpām, kas Teātra ielā, varētu pārcelties bibliotēka.

– Tagad šajās telpās pagaidām glabājas daļa no mūsu seniespiedumu krājuma, kamēr grāmatu krātuvē notika sanācija un remonts.

Līdz nākamā gada marta beigām ceram krājumu atgriezt mūsu pagrabā Zivju ielā 7.

Ar laiku otrā stāva telpas Teātra ielā varētu aizņemt bērnu bibliotēka “Vecliepājas rūķis”. Šobrīd tās vajadzībām telpas īrējam no privātīpašnieka.

– Par pilnībā jaunu Liepājas bibliotēku nesapņojat?

– Liepājnieki jau sen ir pelnījuši modernu, ērtu, visiem pieejamu bibliotēku. Atrodamies namā, kurā Liepājas publiskā bibliotēka sev mājvietu atrada jau pagājušā gadsimta sākumā. Precīzāk, 1923. gadā, pirms 101. gada.

Šo māju Zivju ielā savulaik uzbūvēja uz pilsētas otrās rātes ēkas pamatiem. Līdz tam ēkā darbojusies meiteņu skola. Ēkas vēstures līkloči tiek pētīti padziļināti.

Nākamajā gadā, kad pilsēta atzīmēs 400. dzimšanas dienu, izdosim rakstu krājumu “Liepājas Centrālā zinātniskā bibliotēka un pilsētas kultūrvide gadsimtu gaitā”.

Domāju, ka

krājums būs interesanta lasāmviela Liepājas vēstures pētniekiem.

Tajā būs aplūkotas ļoti dažās un interesantas tēmas, kas saistītas ar bibliotēku un tās nozīmīgo vietu pilsētas kultūrvidē.

Kas notiks tālāk? Vai pilsēta kādreiz varēs lepoties ar tiešām mūsdienīgu, modernu bibliotēku? Tas būs pašvaldības politiķu lēmums. Tas ir izvēlēto prioritāšu jautājums.

– Varat mazliet ieskicēt bibliotēkas vēsturi Liepājā?

– Vēstures fakti liecina, ka 1777. gadā Sv. Annas baznīcas latviešu draudzes mācītājs Johans Andreass Grunts ar apkārtrakstu aicināja pilsētas iedzīvotājus – grāmatu cienītājus – organizēties biedrībā.

Viņš sagatavoja pilsētas dibināšanas plānu “Liepājas pilsētas un lasīšanas bibliotēkas plāns, par ziņu tagadējiem un nākošiem līdzdalībniekiem driķēts”. Četrpadsmit dienu laikā bija pieteikušies 50 biedru.

1777. gada Mārtiņnedēļas trešdienā (13. novembrī) pirmo reizi sanāca 61 grāmatu mīļotājs, un šajā sanāksmē tika nodibināta pilsētas un lasīšanas bibliotēka.

No tā laika joprojām saglabājušies oriģinālie statūti, kuros, piemēram, 6. punktā teikts, ka “Bibliotekārs ved īpašu sarakstu, kuras grāmatas katrs loceklis ir izlasījis, lai pārliecinātos, ka neviens loceklis grāmatu pret savu gribu nedabū divreiz lasīt un ka neviena grāmata nepazūd.”

– Kāda ir pati vecākā grāmata, kas atrodas Centrālās zinātniskās bibliotēkas krājumā?

– Tā izdota 1510. gadā. Tās ir romiešu tiesību – krimināltiesību, privāto un sabiedrisko tiesību – apkopojums. Grāmata bagātīgi ilustrēta ar kokgriezuma ilustrācijām.

Lappušu numerācijas vietā izmantots kustkods, t.i., katras lappuses beigās atrodama nākamās lappuses teksta zilbe.

Latviski pilnais nosaukums skan šādi “Jaunais laju spogulis par likumīgu kārtību civilās un kriminālās lietās ar papildinājumiem arī zelta Bulla. Ķēniņa reformētais zemes drošības likums lasāms arī par prasto tiesību aizsardzību un citiem rīkojumiem.”

Vecākā latviešu valodā izdotā grāmata ir “Svētā bērna mācība (luterāņu katehisms skolām)”. Izdota 1734. gadā. Tajā tiek skaidrota Tēvreize un 10 baušļi.

– Šajā saistībā jautājums par to, kā šodien redzat – vai bērni, jaunieši lasa grāmatas?

– Lasa, taču lasīšanas iemaņas un lasītgriba jāveicina. Atbildīgi un radoši kopā jāstrādā vecākiem, skolotājiem un bibliotekāriem.

Mēs savu darba daļu veicam pietiekoši aktīvi un enerģiski. Tikai vai mēs sasniedzam visus bērnus?

Ir daudzi zinātkāri, lasoši un fantastiski jaunieši, bet ir arī cilvēki, kas nelasa vispār.

– Ko jums pašai ir devusi lasīšana?

– Grāmata kļūst par draugu visam mūžam. Lasot attīstās fantāzija. Varu ļauties jaunām izjūtām un iemiesoties citu cilvēku tēlos.

Starp rindiņām pamanu ko tādu, kas noticis, notiek arī manā dzīvē. Grāmata ir brīnumaina pasaule, kas nemanāmi bagātina.

Pilnveidojas valoda, vārdu krājums. Lasīšana veicina domāšanu. Pavisam brīnišķīgi, ja cilvēks prot lasīt vairākās valodās.

– Tagad arī kaut ko lasāt?

– Paralēli lasu divas grāmatas: Valentīnas Freimanes pēdējo – “Antigones likums” un Mārča Auziņa “Flirts ar patiesību”. Man patīk lasīt nesteidzīgi, ar baudu.

– Ja būtu tāda iespēja, tad ar kuru rakstnieku pašai gribētos nesteidzīgi iedzert tēju un no sirds parunāties?

– Parunāties ir interesanti! Taču tā ļoti – ne ar vienu.

Labāk lasu, jo grāmatas daudz ko atklāj par pašu autoru.

– Kas vēl saista bez lasīšanas?

– Patīk dārza darbi. Šogad bija ļoti bagāta ābolu raža. Paši saviem spēkiem lasījām ābolus, spiedām sulu, un nu pagrabā glabājas kādi 400 litri.

Man patīk būt kustībā. Vasarās braucu ar velosipēdu. Iemīļotākais maršruts stiepjas pa to veloceliņu, kas Jūrmalas parkam jūras pusē.

Nu ir arī jaunais veloceliņš līdz Bernātiem. Pa to pagaidām tālākais mans brauciens bija līdz Pērkonei. Noteikti tikšu arī līdz Bernātiem!

– Pēc rakstura esat aizrautīgs cilvēks vai vairāk mierīga, nosvērta?

– Esmu dažāda.

Daru visu mierīgi un ar baudu.

– Vai esat dzīvē darījusi ko traku?

– Lēkšanu ar gumiju par traku nesaukšu. Nē, pati to neesmu darījusi un nejūtu nepieciešamību.

– Ir cilvēki, kuri nespēj piedot pāridarījumus. Ir, kas to spēj viegli.

– Piedošanu un pazemību uzskatu par tām vērtībām, kuras būtu jāpazīst un dzīvē jāīsteno katram.

Piedošana un pazemība ir katra mūsu iekšējā kodola sastāvdaļa. Piedot jāiemācās. Ne katrs to spēj. Piedošana dara dzīvi vieglāku.

– Kurp dodaties, kad rodas vēlme iziet ārpus mājām?

– Patīk pastaigas. Dodos uz parku, uz pludmali, pie jūras. Jūra dod spēku, nomierina, iedvesmo, iepūš jaunu enerģiju noguruša ceļinieka sirdī.

Dabas varenības priekšā sajūtas ir neaprakstāmas.

Mēs esam vien tādi mazi smilšu graudiņi laika un telpas dimensijās. Bet, ja reiz šeit uz Zemes esam, tad kaut kas jādara. Citādi būs garlaicīgi!

Oļģerts Kroders ir teicis: “Tikai mūsu pašu spēkos ir piešķirt savai dzīvei jēgu tik, cik to izdomājam.”

Vizītkarte

Ilga Erba

• Liepājas Centrālās zinātniskās bibliotēkas direktore.
• Mācījās Liepājas Raiņa 6. vidusskolā.
• Studēja Kultūras darbinieku tehnikumā, Latvijas Universitātē un Latvijas Kultūras akadēmijā.
• Hobijs – darbs dārzā.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.