Novembra pēdējā nedēļā teju visu koku lapotni pievarējusi gravitācija, bet portāls pārliecinājās, ka lapu pūtēju pēdējie akordi šonedēļ vēl bija dzirdami.

Lūk tam video pierādījums:

Tikmēr septembrī, kad lapkriša sezona vēl tikai sākās, startēja arī liepājnieku neapmierinātība ar jaunajām skaņām.

“Es negribu katru rītu neplānoti mosties “ar pilnu muti rūgtu vārdu” no šī trokšņa,” septembra pirmajās dienās par šiem brīnuminstrumentiem sprieda liepājniece, ilustrācijai pievienojot video ar dāmu, kura cītīgi centās aizpūst mazākos gruzīšus no Liepājas domes priekšas.

“Ir ļoti labi, ka progress iet uz priekšu un tiek izdomāti dažādi gadžeti grūtu darbu atvieglošanai, tomēr gribētos, ka ciena arī līdzcilvēkus.

Šī “verķa” efektivitāti pilsētvidē tomēr apšaubu,

jo šobrīd dzenāt trīs lapas pa trotuāru tomēr atgādina darbības imitāciju, un arī tad, kad sāksies kārtīgs lapkritis, šis nav efektīvi, jo uz ielas daļas nopūstās lapas dienas gaitā mašīnas atplivina atpakaļ.

Sāpe īstenībā ir par troksni, kurš tiek radīts par agru! Lūdzu, pasakiet savai sētniecei, ka ŠĀDU troksni būtu labi raidīt izplatījumā pēc pulksten 8,” rakstīja mērijai kaimiņos mītošā liepājniece.

Tolaik viens no bijušajiem Liepājas mēriem Jānis Vilnītis solīja, ka sētnieki turpmāk uzvedīsies klusāk.

Taču neba šis ir vienīgais lapu (un acīmredzot – arī gružu) pūtējs Liepājā.

Uz portāla palodzes novietotie trīs šī (un viens – pērnā) gada kalendāri visi kā viens neļāva samelot, ka kopš pirmajām publiskāk pamanītajām pretenzijām pret šo agregātu radītajiem decibeliem bija pagājuši precīzi 2 mēneši, 1 diena, 1 stunda un 25 minūtes, bet nekas būtiski nebija mainījies.

Kādā vēlākā rudens rītā jau cits publiski gana zināms liepājnieks savā tviterjoslā sprieda: “Motocikliem tehniskajā apskatē mēra trokšņu līmeni.

Vai kāds mēra trokšņu līmeni arī lapu pūtējiem?

Empīriski, ir sajūta, ka lapu pūtēji ir skaļāki par visām automašīnām kopā ņemtām.”

Atkāpei gribas dalīties subjektīvā sāpē, ka motociklu skaļums apskatēs un ielās, visticamāk, ļoooti atšķiras, bet šoreiz par lapu pūtējiem.

Ja reiz šādas ierīces ir izgudrotas, tātad kāds, bet konkrēti japāņu uzņēmums “Kyoritsu Noki Company”, uzskatījis to par labu palīgu pilsētvides sakopšanā.

Mūsdienās tomēr ir pamats lappūšus dēvēt par pretrunīgi vērtētiem gan radītā trokšņa, gan gaisa piesārņojuma, gan citu iemeslu dēļ.

Pārsimts pasaules lielajās pilsētās ierobežota šo pūtēju izmantošana, citās, tai skaitā Vašingtonā,

pilnībā aizliegta.

Liepājā visu pūtēju izmantošanas vietas droši vien arī nevar mest pār vienu kārti.

Teiksim, Trīsvienības katedrāles teritorijas sakopēji rudenī kritušās lapas sapūta lielās kaudzēs, lai vēlāk tās pārvietotu uz maisiem un gan jau aizvestu nodot.

Parkos un ne tikai tur novērots, ka lapas sapūš zālē vai krūmos, lai tās trūd un dotu barības vielas kokiem.

Tomēr dažviet Liepājā lapu pūtēju mērķis nav īsti skaidrs.

Dabīgā pūtēja – vēja pilsētā izmantot lielizmēra mākslīgo pūtēju, lai pārvietotu lapas no ietves uz brauktuvi, šķiet tikpat nelietderīgi, kā vējainā laikā slaucīt smiltis no pludmales celiņiem – jau pēc mirkļa tās ir sākuma pozīcijā.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.