liepajniekiem.lv
Viņu mēdzot ķircināt, vai tad uzņēmums mežā māca valodas, ka džipu vajag. Izrādās, zināma saistība ar dziļiem brikšņiem patiešām ir.
Izskatās atšķirīgi
Andris skaidro, ka tad, kad nopērkam un nēsājam dārgu zīmolu apģērbu, par to ne tikai samaksājam ražotājiem par dārgo preci, bet vēl arī par baltu velti izrādām viņu zīmolu, staigājot apkārt kā bezmaksas reklāmas rullīši.
“Uzliekot uz mašīnām šādu uzrakstu, tas neviļus pievērš uzmanību un rada jautājumus, liek cilvēkiem aizdomāties, ka te kaut kur ir risinājums,”
viņš saka.
Šīs automašīnas izraudzītas kā instrumenti, lai maksimāli efektīvi paveiktu vairāk sev atvēlētajā laikā.
Ne dzinēja tilpums, ne zirgi neesot bijis noteicošais faktors jaunās mašīnas izvēlē, kas iegādāta pērna gada beigās.
“Lai gan es būtu gribējis trīs litrus. Taču tobrīd, kad pirkām, bija konkrēts limits uzņēmumam. Ja cena būtu lielāka, mums būtu problēmas ar nodokļiem. Gudrāks lēmums bija iegādāties šo,” pastāsta A. Lanka.
Nosacījums bijis liela virsma, kur uzlikt uzrakstu, un lai “izkrīt no tipiskās normas”.
Izvēloties jauno auto, izrādījās, ka pagājušajā gadā vēl jūtamas pandēmijas sekas – ierobežots spēkratu piedāvājums tirgū. Oktobrī un novembrī piedāvājums bijis švaks.
Skatījušies “Toyota”, “Volkswagen” un “Ford”. Pirmajiem diviem nekas sakarīgs nav bijis, turklāt svarīgu lomu spēlējis pārdevēja faktors – bijušas šaubas, vai viņi vispār grib kaut ko pārdot.
Fordu pārdevējs bija ieinteresēts, tieši sarkanā mašīna bija pieejama salonā.
Iepriekšējā automašīna savu laiku uzņēmumam bija nokalpojusi.
“It kā pastāv pretruna, jo vairāk nekā 90 procentu mācību notiek digitāli, vairs nav baigi jābraukājas apkārt. Tomēr visai bieži ir jābrauc uz Rīgu un visādās citās darīšanās.
Funktieris bija tāds: mārketingā viens no klientu piesaistes jēdzieniem ir būt citādam. Jo citādais pievērš uzmanību.
Bieži vien tieši tik vienkārši arī ir. Tāpat kā žurnālistikā – ja mācēsi pateikt virsrakstu citādi, ne tā, kā visiem, cilvēks to rakstu izlasīs,” paralēles velk Andris.
Mārketinga apsvērumu dēļ nav līmējuši uz automašīnām uzņēmuma nosaukumu, jo tas ir garlaicīgi un cilvēkiem jau notrulinājusies redze pamanīt nosaukumus, taču saukļi joprojām tiekot ievēroti.
Valodu skolas visbiežāk braucot ar kaut kādu maziņu opelīti vai citu nelielu automašīnu. Lankas izgājuši no pretējā.
“Ar džipu visbiežāk brauc mežinieki, pavisam kaut kas cits. Mums ir teju divarpus miljoni sekotāju sociālajos medijos pasaulē, un viens no iemesliem ir tas, ka izskatāmies atšķirīgi un veidojam citādu vizuālo vēstījumu,” uzver Andris.
Lai arī galvenais ir tas saturs, kas kūciņā iekšā, tomēr dzīvojam izteikti vizuālā laikmetā.
Droši un praktiski
Kāpēc laikmetā, kad visi tiecas pēc ekonomiskiem transportlīdzekļiem, A. Lanka ilgojies pēc trīslitrīga dzinēja? “Es domāju, ka vairāk var ietaupīt, nevazājoties apkārt tur, kur nevajag,” viņš atbild.
“Vajag nevis mazākas litrāžas motoru, bet pārdomātāk skatīties savas kustības.
Ja nav jābrauc uz Rīgu trīsreiz nedēļā, tad nebrauc! Un ietaupīsi daudz naudas. Ja darīt, tad darīt ar kvalitatīvākiem instrumentiem – tāda ir mūsu filozofija.”
Lielās masas dēļ automašīna, saprotams, ekonomiska nav.
Protams, dīzelim vajag kārtīgus, garus braucienus, lai auto strādātu labi. “Ja ziemā pabraukā tikai pa pilsētu, auto kādā brīdī sāk rāties. Tad aizbrauc uz Bernātu “Dzintariņu”, un būs labi,” nosmejas Andris.
Ja nopietni, tad, firmai, starptautiski darbojoties, mašīnām sanāk izskrieties arī pa Baltijas valstīm.
Šis ir bāzes modelis, ar ekstrām neesot pārbāzts. Tomēr sajūtas braucienā ar lielo un spēcīgu automašīnu esot labas.
“Ziemā nav jādomā par to, vai kaut kur nosprūdīsi. Ir ļoti droši un arī praktiski. Sievai Gunitai ir īstermiņa īres bizness un nekustamo īpašumu attīstība. Ja kādreiz vajag palīdzēt nogādāt kādu cementa maisu, tad iemet kravas kastē un aizved. Tas ir ērti,” pauž Andris.
Mīnuss esot tāds, ka auto izskatās lielāks, bet patiesībā telpa cilvēkiem un viņu somām ir daudz mazāka. Izlēmuši, ka drīzumā forda kravas kasti aiztaisīs ciet ar vāku, lai tur var salikt mantas. Citādi iekāpj pieci cilvēki, bet neko citu nevar salikt.
A. Lanka ļoti apmierināts ar to, ka reindžeram ir adaptīvā kruīza kontrole.
“Beidzamajā laikā man bieži jābūt Viļņā, un tad no Klaipēdas līdz Kauņai uzlieku kruīza kontroli, turu stūri un kājas brīvas.
Pa šo šoseju vietām atļauts braukts ar 130 kilometriem stundā. Uzlieku šādu ātrumu, un, ja manā joslā priekšā mašīna brauc ar 125, fords tai pielāgosies. Iepriekš visām automašīnām, ar ko esmu braukājis, tuvojoties priekšā braucošajam, bija jābremzē pašam,” viņš stāsta.
Patīkami arī tas, ka līniju asistents nerausta mašīnu.
“Otram uzņēmumam ir “Kia”, kura brīžiem raustās pat bīstami, īpaši ziemā. Tā ķer joslu un tad ķer balto pleķi, kas ir sniegs. Lai asistentu atslēgtu, katru reizi ir jāiet iekšā mašīnas iestatījumos, un katru reizi tie atiestatās, kad pārstartē motoru. Fordam līniju tur, bet nav tā, ka iestūrēs kādā grāvī,” atklāj Andris.
“Sajūta ir stabila, un līdz šim nav bijis jānožēlo, kāpēc kaut ko tādu esam paņēmuši.”
Manevrētspēja reindžeram ir laba, neskatoties uz garumu.
Ļoti patīkama iespēja ir ar lietotnes palīdzību attālināti iedarbināt un uzsildīt automašīnu.
“Kamēr ģērbjos, ieslēdzu no telefona, lai nedaudz pasildās. Tas ir droši – tiklīdz motors ieslēdzas, durvis aizslēdzas. Ja arī kāds gribētu aizbraukt prom, to nevar. Uzlikts laiks četras minūtes, dabai draudzīgi arī ir, jo tāpat būtu jāpasēž mašīnā un jāpasilda,” stāsta A. Lanka.
Itāļu stilā
Uzņēmuma otrs auto ir ar 6,2 litru dzinēju. “Amerikāņi to sauc par head turner – auto, kas liek galvai pagriezties. Tas ir veču magnēts. To jau var dzirdēt pa kilometru.
Reti kad, izbraucot pa pilsētu, neesmu atgriezies mājās ar kādiem pieciem večiem, kas man rādījuši paceltu īkšķus.
Īsti vecie amerikāņu auto ir skaņai un pontam, bet absolūti nav praktiski. Tādā ziņā jaunās mašīnas ir daudz praktiskākas. Bleizers smird pa gabalu, ir skaļš, tam vienmēr kaut kas tek. Tā bija kļūda,” atzīst Andris.
“Puikām puiku lietas – parādīt citiem džekiem vecu mašīnu. Iekāp iekšā un jūties kā vecis, jo mašīna ir skarba, tu jūti to mehāniku, bet tā nav praktiska. Gandrīz visu laiku ir pie meistariem. 1985. gada izlaidums.”
A. Lanka gan secinājis, ka diemžēl tagad ražotājiem izzūd atšķirības starp zīmoliem, un tas attiecas ne tikai uz auto, bet arī, piemēram, sadzīves tehniku. Ražojumi nav kvalitatīvi.
“Mani draugi pirkuši pilnīgi jaunas mašīnas no salona un turpmākā gada laikā piecas sešas reizes devušies pie meistariem, jo jaunā mašīna ir draņķis,”
viņš saka.
Būšot interesanti redzēt, kā fords izturēs pirmos piecus gadus, jo mašīna ir liela, bet motors salīdzinoši maziņš.
Arī šim fordam jau bijušās ķibeles.
“Jau uz pirmo apskati sāka čīkstēt lielie sānu atpakaļskata lukturi. Kad mašīnu izslēdz, ausītes pieglaužas. Vienā brīdī sāka to darīt ar nejauku skaņu. Izrādījās, ka ražotāja defekts, speciāla eļļiņa bija jālej iekšā un uz dienu jāatstāj servisa centrā.
Labā sāna abas durvis nav nocentrētas. Visiem, kas kāpj iekšā, durvis jāpiecērt stiprāk, un šis defekts ir jau no paša sākuma,” uz trūkumiem norāda Andris.
Dīlera attieksmi arī varēja vēlēties labāku. Raudzīšanas un dotā solījuma pirkt laikā reindžeram nobraukums bija 500 kilometru, bet pēc mēneša, kad A. Lanka atgriezies no komandējuma, salons jau bija uzbraukājis divus tūkstošus.
Pilnīgi jaunas vasaras riepas, kuras nāca komplektā, atdeva ar dubļiem un akmeņiem. Nepatīkami, taču auto vajadzēja un vienojušies bija.
Nākotnē, skatoties jau kaut ko citu, viņš mestu aci uz auto ar ņiprāku motoru, lai būtu dinamiskāks.
Andris neuzskata sevi par lielu ekspertu mašīnu jautājumos, jo tās esot instruments braukšanai.
“Citreiz jau vīri izpēta nezin ko, bet es zinu, kur degvielu liet un kurā servisā apkopt,”
viņš saka.
Tiesības viņam ir no 18 gadu vecuma, iegūtas arī smago automašīnu un motocikla vadīšanas tiesības.
“Es esmu straujš,” A. Lanka raksturo savu braukšanas stilu.
“Mans stils varētu būt pielīdzināms itāļiem.
Tur no sākuma liekas – ārprāts, kā viņi brauc! Tomēr tā ir sistēma, trakulībām ir sava struktūra, un patiesībā tā nav pārgalvība. Itāļi optimizē laiku un necimperlējas. Braucam, darām, nav ko gurķoties! Tomēr viņi nerīkojas bīstami.”
To, ka Latvijā vienīgais satiksmes drošības problēmu risinājums ir arvien vairāk uzlikt radarus, A. Lanka neuzskata par pareizu un sauc par murgu. Notiekošais liecinot nevis par pārgalvīgu un ātru braukšanu, bet par infrastruktūras pārslodzi.
“Neatceros tik daudz smago automašīnu šajā virzienā. Tagad nav retums redzēt desmit smagos citu aiz cita. Jābūt divām joslām vienā virzienā, sliktākajā gadījumā – ik pa desmit kilometriem apdzīšanas joslai. Tas ir risinājums, nevis sodi.”
Tomēr, kā tad ar to džipa bezceļu uzdevumu, kam tas radīts? “Mēs vedam no purva ārā, kad cilvēks sapinies savā meistarībā, mācoties valodas, dziļos brikšņos iekūlies iekšā. Tāpēc džips ir vajadzīgs, vedam viņus ārā no nezināšanas purva,” norāda Andris.
Tiešā nozīmē vienreiz pietiekot pabraukāt pa mežu un redzēt, ka šai mašīnai ir resurss.
“Valodu vēstniecības” zīmola auto
- “Ford Ranger 4WD Limited”
- 2023. g. izl.
- Dīzeļdzinējs, 2,0 l, ar divām turbīnām, 168 ZS.
- Vidējais patēriņš – 10/100.
- 10 pakāpju automātiskā pārnesumu kārba.
- 4X4.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
