liepajniekiem.lv
Lai gan Kremļa propagandas rupori steidz noliegt, ka Sīrijas notikumus varētu traktēt kā “pliķi sejā Vladimiram Putinam”, un vispār – aizstāvēt Asadu esot bijis Irānas pienākums, skaidrs, ka Maskavai šis bija negaidīts un sāpīgs trieciens.
Krievija samērā pasīvi no malas nolūkojās, kā Sīrijas nemiernieki mazāk nekā desmit dienu laikā šķērsoja valsti, ieņemot vienu pilsētu pēc otras, līdz iesoļoja galvaspilsētā Damaskā.
Al Asads laidās lapās, viņa bēgšanu sīriešu pūļi svinēja ielās, bet Krievijā, uz kurieni gāztais diktators devās, viņa valdības krišana ir postošs zaudējums.
Ir apdraudētas gadu desmitiem ilgās Krievijas militārās un politiskās investīcijas, lai nostiprinātu savas pozīcijas Vidusjūrā.
Kremlis darīs visu, lai censtos saglabāt vismaz daļēju klātbūtni Sīrijā, taču sakāves rūgtumu tas nemazina.
Der ielūkoties vēsturē – Krievijas saites ar Sīrijas diktatoru dinastiju aizsākās vēl pagājušā gadsimta 70. gados, kad Hafezs al Asads – Bašara tēvs – nostiprināja Sīrijas vietu padomju orbītā.
Kad jaunākais al Asads pavalstnieku sacelšanos apspieda ar vardarbīgām represijām, kas pārauga asiņainā pilsoņkarā, Krievija 2012. gada sākumā atbildēja ar veto ANO Drošības padomes rezolūcijai, kurā viņš tika aicināts atkāpties.
Gadu pirms tam toreizējais premjerministrs Putins ANO rezolūciju, kas atļāva gaisa triecienus pret Lībijas diktatoru pulkvedi Muamaru Kadafi, nodēvēja par “viduslaiku aicinājumu uz krusta karu” un solīja, ka al Asadu nepiemeklēs Kadafi liktenis.
Kopš tā laika Putins al Asadam jaunākajam sniedza ievērojamu militāru palīdzību.
Līdz 2015. gadam al Asada spēki kontrolēja ap 20 procentiem Sīrijas teritorijas, un Krievija sāka militāru operāciju, lai viņu glābtu.
2017. gadā Krievija piedalījās sarunās par pamieru daļā Sīrijas. Tās militārā klātbūtne bija piemērota zema līmeņa konflikta pārvaldīšanai, taču Krievija nekad neatkāpās no Sīrijas, pat ne pēc tam, kad tās pilna mēroga iebrukums Ukrainā kļuva par galveno ārpolitikas prioritāti.
Un kā nu ne – klātbūtnes saglabāšana Hmeimimas gaisa spēku bāzē un Tartūsas jūras spēku bāzē bija ļoti svarīga Krievijas militārajām operācijām dažādās Āfrikas valstīs.
Krievijas militārais atbalsts tika papildināts ar pacietīgu politisko atbalstu. Putins šo gadu gaitā gan vairākkārt izrādīja vilšanos par al Asada režīma nevēlēšanos piekāpties oponentiem pat ne drusciņas, kaut gan – kurš nu būtu runājis par ieklausīšanos opozicionāros.
Tomēr Krievija turpināja būt režīma uzticamais balsts – līdz brīdim, kad pagājušajā mēnesī spēku samēri izpostītajā valstī pēkšņi apmeta kūleni.
Nedaudz paniekojušies ar aviācijas triecieniem nemiernieku kontrolētajā ziemeļrietumu Idlibas provincē, krievi neko nopietnu tā arī nepasāka, un, nemierniekiem virzoties uz priekšu, kļuva skaidrs, ka Krievija neiejauksies.
Acīmredzot resursu bija par maz, un Kremlī tika nolemts Sīrijas diktatoram piešķirt pajumti, bet ietekmi Sīrijā censties saglabāt sadarbībā ar jauno varu.
Leksikas maiņa, runājot par jaunajiem Sīrijas sarunu biedriem, no “teroristiem” uz “bruņotu opozīciju” liecina, ka diplomātiskie centieni jau rit pilnā sparā.
Krievija vienmēr varēja attaisnot neveiksmes Ukrainā, apgalvojot, ka tā cīnās pret kolektīvajiem Rietumiem. Pamainot dažus elementus, šī joprojām ir galvenā propagandas dzirnu maļamā dziesma.
Kremlis var piemeklēt attaisnojumus, kādēļ vajadzēja atteikties no atbalsta Armēnijai Kalnu Karabahas konfliktā pagājušajā gadā, sak, pamainījās reģiona ģeopolitiskās realitātes.
Bet ar Sīriju ir citādi. Nekāda Krievijas mēlnešu retorikas ekvilibristika nevar novērst uzmanību no fakta, ka al Asada pamešana likteņa varā ir skaidra zīme, ka
Krievijas globālajai ietekmei ir parādījušies jauni ierobežojumi.
Notikušais ir pamatīgs zaudējums arī Krievijas partnervalstij Irānai, un mazināsies arī Maskavas ietekme uz citiem reģionālajiem smagsvariem, īpaši Izraēlu un Turciju.
Krievijas partnerība ar al Asadu un grupējumu “Hizbullāh” padarīja to par Izraēlas kaimiņu ziemeļos, un tas savukārt nozīmēja, ka Izraēlai bija jāinformē Krievija, ja tā veica triecienus pret Irānas sabiedrotajiem Sīrijā.
Tā kā al Asads ir devies bēgļa gaitās, bet irāņu ietekme Sīrijā ir sarukusi līdz minimumam, Izraēlai paveras iespējas plašākiem politiskajiem manevriem.
Gluži tāpat kā Turcijai, kura līdz šim atbalstījusi Sīrijas opozicionārus un tagad būs nopietns spēks jebkurās pārrunās par Krievijas turpmāko ietekmi Sīrijā.
Ar Turciju Krievijai ir ilgstoša sāncensība, turklāt tā ir NATO dalībvalsts.
Bet diezgan likumsakarīgi, ka Krievija turpinās sadarboties ar Irānu un šīs saites varētu pat kļūt stiprākas. Tagad, kad abas valstis cietušas neveiksmi Sīrijā, tās viena otrai joprojām ļoti svarīgas, lai veiktu koordinētas darbības savu pozīciju atgūšanai.
Ne jau tikai Putins saņēmis sāpīgu pļauku – arī Irāna pēdējā laikā ir piedzīvojusi zaudējumus.
Izraēla ir gandrīz sagrāvusi “Hamās”, bet “Hizbullāh” ir stipri novājināta. Izraēla vairākkārt ir veikusi atriebības uzbrukumus hutiem Jemenā, turklāt devusi arī triecienus pašā Irānā, kas izgaismoja robus Irānas aizsardzības sistēmā.
Tagad vairs nepastāv arī Irānas politikai tik nozīmīgais Sīrijas režīms.
Te nu jāskatās, kā divi spēki, kas šobrīd atgūstas no zaudējumiem, turpinās savas aktivitātes un konsolidēs spēkus, lai atgūtu pozīcijas Tuvo Austrumu reģionā.
Irāna Krievijai ir svarīga, bet varbūt mazāk svarīga nekā pirms diviem gadiem, kad izgāzās Kremļa zibenskarš Ukrainā un Krievijai trūka bruņojuma, bet Irāna bija gatava piegādāt savus dronus un citus ieročus.
Ja neskaita Ziemeļkoreju un, iespējams, Baltkrieviju, neviena cita valsts Krievijai nav tik daudz palīdzējusi.
Tādēļ militārā sadarbība joprojām ir izdevīga abām pusēm – šīm valstīm ir attīstīta militārā rūpniecība, pret abām ir noteiktas sankcijas, līdz ar to savstarpējās sadarbības dēļ tās neko nevar zaudēt.
Irāna ir viena no pasaules visizolētākajām valstīm, kurai visapkārt ir ienaidnieki, tāpēc Irānai ir vajadzīgi visi sabiedrotie, pie kādiem vien tā spēj tikt.
Latvijā
Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi
Valdība vienojas par projekta “Rail Baltica” primārajiem uzdevumiem.
Koalīcijai nav vienota kandidāta Latvijas Bankas prezidenta amatam.
Pārtikas paku skaitu trūcīgajiem nākamgad nesamazinās.
Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā
Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministre Inga Bērziņa šķetina e-adrešu problēmas.
Pasaulē
Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi
Apspriež ideju par miera uzturēšanas misiju Ukrainā.
Gruzijā turpinās protesti pret valdību.
Dienvidkorejas parlaments atceļ no amata prezidentu Junu Sukjolu.
Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā
Par Sīrijas pagaidu valdības vadītāju kļuvis Mohameds al Baširs.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
