liepajniekiem.lv
Svinot Latvijas Republikas 106. dzimšanas dienu, svecīšu, karogu un patriotisko dziesmu virpulī ne daudzi atceras, ka nacionālā valsts ir salīdzinoši nesena ideja.
Pa īstam tā attīstījās 19. gadsimtā, reizē ar ražošanas prasmju izrāvienu un modernām ekonomikas sistēmām.
Pirms tam lielie spēlētāji bija impērijas, kā arī mazāki valstiski veidojumi,
kurus kopā saturēja pavisam citi, ne nacionāli noskaņoti spēki.
Kā daudz kas mūsu civilizācijā, arī nacionāla valsts būtībā ir viens no cilvēces izveidotajiem kopīgajiem mītiem – koncepcija, kas pastāv cilvēku iztēlē un viedokļos, bet kuru tomēr uztver kā īstu.
Šajā brīdī es jau iztēlojos sašutumu, kas pārņem tos patriotus, kurus šāds uzstādījums varētu aizskart.
Bet šo cilvēces spēju ticēt kopīgiem mītiem izraēliešu vēsturnieks un sociologs Juvals Harari ļoti labi skaidro ar piemēru par naudu.
Arī nauda ir mīts.
Naudai pašai par sevi nav vērtības – tā nav ne ēdiena, ne patvēruma, ne citu izdzīvošanai būtisku nepieciešamību avots.
Tomēr cilvēki visā pasaulē piekrīt uzskatīt naudu par vērtīgu apmaiņas līdzekli, kas atvieglo tirdzniecību un uzkrāšanu.
Un tieši cilvēces spēja ticēt kopīgiem mītiem, piemēram, naudai vai valstij, ir viens no galvenajiem faktoriem, kas ļāvis mums attīstīt sarežģītas sabiedrības un sadarbības formas.
Šī kopīgā pārliecība ļauj mums uzticēties abstraktām lietām, kas pārsniedz indivīdu personīgās attiecības, piemēram, finanšu sistēmām un tirdzniecībai globālā mērogā.
Lai gan dabā nepastāv objektīvas lietas, piemēram, nauda vai nāciju robežas, cilvēki ir spējuši piešķirt šiem jēdzieniem vērtību un nozīmi.
Katru gadu 11. novembrī pie Rīgas pils mūriem sagulst svecīšu tūkstoši, daudzu pilsētu ielas pārvēršas par lāpu upēm un, redzot vējā plīvojošos sarkanbaltsarkanos karogus, skudriņas pārskrien pār muguru.
Tā ir mūsu valsts. Mūsu sapnis, mūsu mīts.
Tad kāds tas īsti ir? Kam mēs ticam vai vismaz gribam noticēt?
Kāda ir tā Latvija, kas mēs paši vien esam;
kas eksistē mūsu apziņā un taustāmas aprises ikdienas dzīvē iegūst tad, kad šie sapņi, idejas un vīzijas pārvēršas likumos un noteikumos – visā tajā, kas veido mūsu ikdienu un sadzīvi?
Šie jautājumi ir ļoti būtiski, un ir svarīgi tos atcerēties brīžos, kad lemšana ir mūsu pašu rokās – visu veidu vēlēšanās, arī referendumos un parakstu vākšanās.
Arī tajos brīžos, kad ļoti gribas lamāt valdību un ierēdņus par neizdarībām, nemākulību un nekompetenci.
Kritika ir vajadzīga un nepieciešama, bet tai jābūt konstruktīvai,
lai no tās varētu gūt kādu labumu.
Pamatotas kritikas mērķis nekad nebūs citādi domājošs oponents – tās mērķis būs panākt mums visiem labāku rezultātu.
Šādas domas nāk prātā brīžos, kad sociālajos tīklos lasu, piemēram, par “Jaunās vienotības” “vēzi”, kas sagrauzis valsti no iekšienes daudzu gadu garumā.
Es vairākkārt šajās slejās esmu rakstījis par šī politiskā spēka klupieniem un kļūmēm, par riskanto virzīšanos pretī politiskās vēstures mēslainei.
Bet, redzot tos, kuri putām uz lūpām dedzīgi sola gaišo nākotni, ja tikai viņi tiktu pie teikšanas, man pat vairs negribas ironiski pasmaidīt.
Drīzāk kļūst neomulīgi, iztēlojoties Aināru Šleseru un viņam līdzīgos sagrābjam varas grožus.
Un tos jau nemaz tā nevar sagrābt – mēs paši nākamo vēlēšanu dienā tos varam nodot šim kungam vai kādam viņam līdzīgam.
Es zinu, kādu Latviju es vēlos redzēt pārskatāmā nākotnē.
Es ļoti ceru, ka savs redzējums ir arī tiem, kas šodien vada valsti, un tas varbūt atšķiras vien nenozīmīgās niansēs.
Es arī zinu, ka tie, kuri sola piena upes ķīseļa krastos, izvaicāti par savu ideālo valsti, drīzāk aprakstītu ko līdzīgu tai, kura austrumos no mums pastāv kā nerimstošs drauds visai civilizētajai pasaulei.
Nacionālai valstij jākalpo par stabilitātes un drošības avotu, nodrošinot iedzīvotājiem sajūtu, ka viņi ir daļa no kaut kā lielāka.
Tomēr jau tuvā nākotnē mēs varētu redzēt tendenci pievērsties plašākai globālai identitātei.
Iespējams, kopienas jau drīz vien daudz stabilāk balstīsies uz ideoloģiskām un morālām vērtībām, nevis tikai ģeogrāfiju vai nacionalitāti.
Bet, kamēr tas tā vēl nav noticis, mana ideālā Latvija kalpotu gan tradicionālās kultūras un valodas saglabāšanai, gan radītu vidi, kurā cilvēki ar dažādu etnisko izcelsmi, kultūrām un reliģijām var harmoniski līdzāspastāvēt.
Tā ļautu saviem pilsoņiem saglabāt saikni ar savām saknēm, vienlaikus veicinot dažādības pieņemšanu un globālu līdzdalību.
Mēs vairs nekad nebūsim vieni un paši par sevi.
Mēs esam daļa no kaut kā lielāka, un mums jāspēj atrast savu vietu šajā lielumā.
Mana ideālā Latvija veicina izglītības sistēmu, kuras mērķis ir ne tikai zināšanu nodošana, bet arī globālo prasmju un morāles izpratnes attīstīšana.
Citādi mēs būsim turpat, kur tagad ASV, – ar veselības un cilvēkresursu ministra amatam nominētu vakcīnskeptiķi.
Un šī izglītība spēs palīdzēt cilvēkiem beidzot ieraudzīt atšķirību starp viedokli un ķengām, spēs dot prasmes atpazīt uzticamus ziņu avotus un sazvērestības teoriju pinējus, vēl vienkāršāk runājot – palīdzēs atšķirt labu no ļauna.
Bet tas, kā mums šodien ļoti, ļoti pietrūkst, ir atbildība.
Visās frontēs un visos līmeņos – sākot ar savas kāpņutelpas sakopšanu, turpinot ar lieka plastmasas maisiņa pagrābšanu lielveikalā vai atļautā braukšanas ātruma ievērošanu un pagriezienu rādīšanu un beidzot ar lēmumu pieņemšanu ministriju līmenī.
Spēja uzņemties atbildību un atzīt savas kļūdas.
Demokrātiskā valstī, kāda ir Latvijas Republika, par to pie sienas nevienu neliek.
Bet ilgstoša acu aizmālēšana, strādāšanu aizstājot ar darbības imitāciju, un izlikšanās, ka viss ir labi un uz galvas līst silts lietutiņš, kaut gan visiem skaidrs, ka tas ir kas cits, grauž valsti kā tārps.
Atbildības uzņemšanās ir izšķiroša, lai mēs spētu veiksmīgi orientēties pasaulē, kurā vecās vērtības un ideoloģijas zaudē stabilitāti.
Katrs nākamais izaicinājums kļūs arvien sarežģītāks, un neviena valsts vai sabiedrība tos vairs nevarēs atrisināt vienatnē.
Būs vien nepieciešama globāla atbildība un sadarbība – nelīdzēs arī atbildības novelšana uz abstraktiem spēkiem, piemēram, tehnoloģijām vai brīvo tirgu.
Atbildība ir mūsu, katra no mums, spēks un reizē arī pienākums – tas ir galvenais līdzeklis, kā mēs varam vadīt savu nākotni un risināt mūsu pašu radītos izaicinājumus.
Latvijā
Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi
Latvijā aizvadīta Patriotu nedēļa.
Apstiprina Latvijas Sabiedriskā medija valdi.
Iesaldē valžu un padomju locekļu atalgojumu.
Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā
Saeima izskata Andra Kulberga vadītās “Rail Baltica” parlamentārās izmeklēšanas komisijas ziņojumu.
Pasaulē
Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi
Jaunievēlētais ASV prezidents veido savu administrāciju.
Vācijas kanclers Olafs Šolcs sazvanās ar Krievijas diktatoru.
Baku sākas ANO klimata pārmaiņu konference.
Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā
Miljardieris Īlons Masks vadīs ASV Valdības efektivitātes departamentu.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
