liepajniekiem.lv
Izmala visu apkārtni
Dz. Lāce joprojām sagaida interesentus senlietu krātuvē, lai gan vairs nav tās vadītāja.
Viņu aicina palīgā tagadējā vadītāja, kultūras pasākumu organizatore Inta Dreimane, jo neviens cits nezinot tik daudz par Vecpils vēsturi un nemākot tā pastāstīt.
Šī iemesla dēļ arī neklusē Dz. Lāces telefons. Nesen pat – zvans no Vācijas. Sieviete interesējās par saviem senčiem.
Viņa ir no Latgales, bet krustmāte zinājusi pateikt gadu, datumu un stundu, kad Vecpilī ienāca daudz latgaliešu, jo Latgalē bija pārapdzīvotība un nepietika zemes. Muižu zemi Kurzemē iedeva arī latgaliešiem.
Mantu vākšanu Dz. Lāce sāka jau padomju laikā ar vietējiem skolēniem, kad strādāja skolā. Viņai patika izzināt apkārtni un vēsturi, un bērniem bija interese, tad nu kopā gāja ekspedīcijās pa apkaimi.
“Meklējām dižkokus, svētvietas un avotus, pētījām un mērījām nogāzes. Reiz meklējām strauta izteku – aizgājām pa mežiem gandrīz līdz Aizputei, bet tā arī neatradām,”
Dz. Lāce atceras, ka pētniecība bērnus aizrāva. Piemēram, meklēja izskaidrojumu, kāpēc ir Elles grava.
“Tā izveidojusies no 13 avotiem, un visos ūdens ir ar negatīvu enerģiju. Veci cilvēki zināja stāstīt, ka viņu bērni vasarās tur bradājuši, bet pēc tam vienmēr kājas palikušas sarkanas, uz tām uzmetušās pumpas. Kad dzirdināta govs ar to ūdeni, tā norāvusi pienu vai iekaisis tesmenis,” viņa stāsta.
“Blakus Elles gravai – mājas. To saimnieks teicis, ka viss ir galīgās muļķības, viņš celšot dambi un uztaisīšot dzirnaviņas. Tā arī izdarījis –
aizdambējis strautu, uzpludinājis, uztaisījis dzirnavas, bet to palaišanas dienā nomiris ar sirdstrieku.
Tad cilvēki sāka domāt, ka kaut kas tajā Elles gravā ir.”
Vēlāk Dz. Lāce uz avotiem bagāto Vecpili uzaicināja latviešu svētvietu pētnieku Ivaru Vīku, to izstaigājis arī rīkstnieks Māris Zvaunis. Tad arī noskaidroja, ka Elles gravas ūdenī tiešām labāk neiet.
“Žēl, jo mūsu skolēni ar to Elles gravu Rīgā piedalījās vides izpētes konkursā. Es vadīju vides pētnieku pulciņu, un katru gadu startējām. Reiz sagatavojām prezentāciju par Elles gravu. Bet nu vajadzēja arī 13 avotu ūdeni, citu ar dzelzi, citu rāvainu, citu dzidru.
Ko mēs? No krāna pielaidām pieclitrīgās pudeles, ar kulinārijas krāsām sakrāsojam katru citādāku, bērni izdomāja avotiem nosaukumus un pudeles salika rindā. Visi tā dzēra ūdeņus!
Vienu avotu nosauca ar Nākotnes vīziju vai cerību, pie tā stāvēja rinda un izdzēra līdz pēdējai pilei,” Dz. Lāce smiedamās atceras, kā dabūjuši pirmo vietu.
Naudas lāde un princeses kaps
“Enerģētiski spēcīgu vietu Vecpilī daudz. Zemes enerģiju pētnieks Andris Ansis Špats par Elku kalnu teica, ka tajā enerģija spēcīgāka nekā Stonhendžā. Juris Egle, kas pēta un kartē enerģētiskās vietas, Vecpilī fiksējis jau 15 tādus punktus.
Špats apgalvoja, ka Latvijā nekur citur nav tik blīvi spēka vietas kā šeit gan ūdeņiem, gan kokiem.”
Bērnus esot fascinējis pilskalns, jo tur naudas avots. Tā nav nekāda leģenda, saka Dz. Lāce.
Kad nodibināja Latviju, vietējie zemnieki no vairākām saimniecībām sagājuši kopā, lai izraktu naudas lādi, kas nogremdēta.
Vajadzēja pirkt zirgus, lai būtu, ar ko strādāt. Bet lādi nav sasnieguši, jo tā, līdzko racējs tuvojoties, nogrimstot dzelmē. Tā esot pēdējā leģenda.
Bērni pielikuši savu daļu, ka var rakt tikai pilnmēness naktī no pulksten 12 līdz 2 ar pilnīgi jaunu lāpstu un viens.
“Pavasaros mums vienmēr pirmajā ekspedīcijā bija jāiet uz pilskalnu. Pa jaunai lāpstai atradām katru pavasari,”
Dz. Lāce pārliecinājusies, ka miets, ar ko baksta, atsitas pret ko cietu, un tad dobja skaņa noskan visā pilskalnā. Varbūt pret vāku un lāde nāk uz augšu?
Vēl tur ir princeses kaps, par ko dažādas versijas. Tas neesot parasts kaps, bet izmūrēts kā dzīvojamā istaba. No virsas varot redzēt, ka liela kapavieta, kam malas ar ķieģeļiem.
No šī kapa vedot pazemes eja uz baznīcu, izveidota, lai princese varētu tikt uz misēm.
Viņa nomirusi jauna dzemdībās, kapā guļot kopā ar bērniņu zārkā ar stikla vāku.
Telpa esot mēbelēta. “1968. gadā, kad atnācu uz Vecpili un sāku strādāt skolā, direktors stāstīja, ka divi zēni ir kāpuši tajā kapā un redzējuši, kā tur izskatās. Pa eju gājuši uz baznīcu.
Reizi vai divas izdevies nokļūt līdz galam, bet pēdējoreiz eja bijusi vidū aizgruvusi un neaizgāja. Gribi – tici, negribi – netici,” Dz. Lāce zina, ka nostāsts gājis no mutes mutē.
Vecām lietām sava vieta
Arī senlietu krātuves saturu pirms vairāk nekā 40 gadiem skolotāja sāka veidot kopā ar tiem pašiem zinātkārajiem skolēniem.
Tad vēl lauku māju bēniņos un šķūņos bija saglabājušās daudzas vecas lietas. No kurienes vien varēja dabūt, bērni nesa uz skolu.
“Vēlāk cilvēki sāka paši piedāvāt, bet daudz arī braucām pa mājām. Tā savācām visvisādus krāmus,”
šajā darbā atbalstījis kolhozs, kas devis transportu.
Vēlāk materiāla bija tik daudz, ka Dz. Lāce Vecpils pagasta pārvaldes vadītājam Mārtiņam Bitem sāka prasīt telpas, kur to visu glabāt.
Un 2011. gadā, kad likvidēja Vecpils pamatskolu, vecās lietas jau bija pārceltas un krātuve iekārtota pagastmājā.
Kad uz Vecpili kalpot sāka katoļu priesteris un tagadējais Aizputes muzeja mākslas un vēstures eksperts Andris Vasiļevskis, viņš senlietu krātuvē ieviesa sistēmu, iemācīja pareizi veidot ekspozīcijas, lai katra telpa un lieta būtu ar savu stāstu. Liekais nonāca noliktavā.
Par to bijis žēl, atzīst Dz. Lāce, jo viņai visas lietas mīļas, bet krātuve kopumā – kā pašas bērns. Taču galvenais, ka ir ekspozīcija, ko rādīt bērniem. Kur citur viņi uzzinās, kā bija vecvecmāmiņu laikos?
Piepildījās arī Dz. Lāces sapnis par eksperimentālo ķēķi, kur pulcināt bērnus pankūku cepšanas un citās seno ēdienu gatavošanas meistarklasēs. To tāpat apmeklē ekskursantu grupas.
Iekārtojums kā agrāk lauku mājās ar lielu galdu un bufeti, stūrī malkas plīts, uz tās – bada panna.
Dz. Lāce uzsver, ka viss, kas Vecpilī izdarīts, ir komandas nopelns: “Kopš pagastā strādā kultūras pasākumu organizatore Inta, viņa vienmēr mani atbalstījusi pasākumos, bet, kad atnāca priesteris Andris Vasiļevskis, mūsu darbs ieguva pavisam citu vērienu.
Sākām rīkot Muzeju nakti, Leģendu nakti un Baznīcu nakti, un daudz atbalstīja cilvēki no malas. Ķēķī ēdienu gatavošanā man lielas palīdzes bija Inga Kārkliņa, Gita Tumpele un Inta Figoriņa.”
Kopīgi darot, vecpilnieki arī atdeva Dižlāņu muižai senos vaibstus, iekārtoja interjeru.
Dz. Lāce atzīst, ka viņai savos gandrīz 80 gados pietrūcis spēka, lai aktivizētu arī Kultūras mantojuma biedrības “Vecpils” darbību.
Tās projektos varētu iegūt līdzekļus veco celtņu remontiem, bet neesot cilvēku, kuri uzņemas tos rakstīt un īstenot.
“Priecājos, ka krātuvi pārņēma vadītāja, kam Vecpils ir sirdī un kas pagasta labā dara, ko spēj. Taču, kāda nākotne to vietu gaida, tas nav zināms. Novadā visu laiku runā par senlietu krātuvju reorganizāciju, bet neko konkrēti nezinām.”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
