Ligita Kupčus-Apēna: Nedzied korī un nedejo tautas dejas
Mājasdarbs 4. klases skolniecei sociālajās zinībās – par latviešu tautas tradīcijām. Vietnes “kulturaskanons.lv” sadaļā “Vērtības” jāaplūko “Tautas tradīcijas”. No 14 piedāvātajām jāizvēlas divas, kas sev un ģimenei svarīgas.
liepajniekiem.lv
Tālāk jau jāiztaujā vecvecāki – kā šo vērtību/tradīciju atceras no bērnības, vai svinēja, kā to darīja.
Uz tiem pašiem jautājumiem jāatbild arī vecākiem un galu galā arī pašam bērnam jāuzraksta, kā šo vērtību/tradīciju svin, piemin, veic.
Vēl jāizfilosofē, kādas vērtības šī tradīciju svinēšana dod, kāpēc tā ir svarīga, bet mājasdarba noslēgumā teksts jāpapildina ar fotogrāfijām, ja tādas ir.
Ar nožēlu bija jāatzīst, ka uzdevums savā būtībā veda strupceļā. Jo
nebija nekā daudz, ko no tautas tradīciju saraksta izvēlēties.
No lībiešu kultūras esam patālu, no Latgales podniecības vēl vairāk, koklēšana arī nav mūsu nodarbe, tāpat dziesmu teikšana, latvju dainas, maija dievkalpojumi, suitu kultūrtelpa, mirušo ofīcijs…
Nekas daudz pāri nepalika, bet, par laimi, starp tautas tradīcijām ir arī Jāņi un kapu kopšana, kurā varam sevi tomēr pierakstīt un uz skolotājas uzdotajiem jautājumiem atbildēt.
Kā izrādīsies, abas pieminētās tradīcijas bieži būs izvēlējušies arī citi mana bērna klasesbiedri.
Interesanti uzzināt, kāds bija kopsavilkums no pedagoga skatpunkta, kuras tradīcijas dzīvo mūsu ikdienā.
Gudrojot, kā ar doto uzdevumu tikt galā, protams, raisījās dažādas pārdomas, tai skaitā, pārfrāzējot māmiņu vidū aktuālo – cik laba vai slikta mamma es esmu, cik laba vai slikta latviete es esmu.
Vai to nosaka tas, vai, cik daudz un kā es turpinu, kultivēju vai nododu tālāk daļu no mūsu kultūras bagātību krātuves saviem bērniem?
Bez sirdsapziņas pārmetumiem tiktu ar uzdevumu galā, ja mēs, pieaugušie, dziedātu korī vai dejotu kādā tautas deju ansamblī. Uzreiz ierakstītos “Tautastērpa” vai “Dziesmu svētku” tradīcijā un ar lepnumu iesniegtu mājasdarbu skolotājai.
Domājot par savu valsti, tās kultūru, es, protams, ļoti lepojos ar visu to, kas mums ir.
Būtībā – unikālas lietas, kādas nav nekur citur pasaulē un kas mūs atšķir, padara par to, kas esam. Bet, jā, es daudz ko no agrākā neturpinu vai turpinu ar mana šī brīža laika saturu un sajūtu par to.
Dzirdot, ka dziesmu un tautas deju tradīcija ir apdraudēta, jo nav, kam to tālāk nodot, vai man ir jājūtas vainīgai?
Patlaban neviens no maniem trim bērniem nedzied korī un nedejo tautas dejas, vienīgi apmeklē keramikas nodarbības, kas arī ir brīnišķīga latviešu tradīcija.
Nē, es pilnīgi noteikti nedomāju, ka Dziesmu svētki ir vecmodīgi un garlaicīgi.
Vecākā meita dziedāja skolas korī līdz 3. klasei, pēc tam pati izlēma neturpināt. Reiz vedu arī uz tautas deju mēģinājumu, bet neiepatikās.
Otrajam bērnam jau no pavisam mazām dienām pie sirds tuvākas ir sportiskas aktivitātes. Savukārt trešais vēl “taustās”, kas būtu tā viņa lieta. Bet es priecājos par to, kur bērni sevi ir atraduši un iet ar prieku. Vai arī tas nav svarīgi?
Ja demogrāfiskā situācija nebūtu tāda, kāda tā patlaban ir, pieļauju, ka arī jautājums par tautas tradīciju apdraudējumu attiecībā uz Dziesmu un deju svētkiem izpaliktu.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.