Šogad Latvijas otrās pamattautas tradīcijas iepazinušas arī četras Valdemārpils Mūzikas un mākslas skolas audzēknes, kas restaurējušas lībiešu līgavu vainagus.

Tos lībiski sauc par “Brūţ vāņka” vai “Brūţ krūonõ”.

Fakts, ka senāk tāds lībiešu ciemā parasti bija tikai viens, Annai Gercai, Emmai Fridrihsonei, Elīzai Grīnbergai un Rebekai Keitai Jaunkalnei bija lielākais pārsteigums.

Tas bija dārgs, un iegādāties varēja vien turīgi ļaudis, tāpēc topošās līgavas aizņēmās vainagu no mājām, kur kāzas svinētas iepriekš.

Šajā mācību gadā meitenes kopā ar skolotāju Ilzi Šelkovu piedalījās Latvijas Nacionālā kultūras centra rīkotajā valsts konkursā, kura tēma bija “Restaurācija”.

Un skolotāja atzīst, ka, viņasprāt, tas meitenēm bija vērtīgi – ne tikai iemācīties vainagus izgatavot, bet arī pētīt un izzināt dziļāk.

“Ceru, ka meitenes to atcerēsies un dzīvē viņām noderēs. Tagad viņas varēs arī citiem pastāstīt par lībiešu līgavu vainagiem,” saka I. Šelkova.

Valdemārpilī muzeju nav, tāpēc, meklējot idejas restaurācijai, meitenes kopā ar skolotāju devās uz Kolkas Lībiešu saieta namu.

Ilze Šelkova cerējusi, ka varbūt audzēknes uzrunās kas vairāk, bet, protams, – skaistajiem vainagiem viņas pretoties nevarēja.

To izgatavošana bija dārga gan senāk, gan arī mūsdienās, jo pērlīšu jāizmanto daudz. Tāpēc ar materiāliem ļoti daudz palīdzējusi Annas mamma un pat skolas direktore atnesusi savas krelles.

“Neko nepirkām, visu mēģinājām atrast,”

atceras skolotāja.

Latviešiem kāzās pērles nav laba zīme, jo tad jaunā sieva daudz raudās. Kā ir lībiešiem, mēs nezinām, taču pieļaujam, ka viņiem ticējums cits.

Ja parasti bērni nemaz nezina, kas ir lībieši, un intervijās viņi min, ka tie droši vien ir kādi veci cilvēki, tad Annai, Emmai, Elīzai un Rebekai tā nebija.

Intervijas laikā meitenes no skolotājas uzzina, ka viņu bibliotēkā vienai darbiniecei pat pasē rakstīts “lībiete”, un tad divas attopas – tā taču viņu radiniece! Kas zina, varbūt patiesībā lībiešu asinis rit arī viņās.

Konkursa noteikumi paredzēja, ka darbam jābūt maksimāli tuvu oriģinālam. Tiesa, Kolkā redzamais vainags pati ir kopija, tāpēc meitenes gatavojušas repliku no replikas.

“Bet mēs taisījām tā, lai patiktu pašām,”

atzīst skolotāja.

Pirmais vainags sanācis visgreznākais, un viens no četriem darbiem valsts konkursā ieguva Atzinību.

Vecākajām no meitenēm ir 12 gadi, pārējām 11, un viņas atzīst, ka sākumā šķitis, ka darbiņš būs viegls, taču izrādījās pretēji. Jāstrādā bija vairākus mēnešus, dažubrīd šķitis, ka pacietības vairs nepietiks.

Skolotāja gan atzīst, ja darītu to vēlreiz, zinātu, kā darīt citādi, un tad jau būtu vieglāk.

Lībiešu vainagi ir izsmalcināti un simboliski meistardarbi, kas gadsimtiem ilgi rotājuši lībiešu līgavas un nesuši sevī dziļu kultūras nozīmi.

Līgavu atturīgā tautastērpa komplektā vainags ir greznākā lieta. To rotā stieplīšu puduris augstu virs vainaga sidrabotās pamatnes. Uz katras no stieplēm uzvērtas krāsainas stikla pērlītes un smeldzītes.

To valkājot, jāiemācas turēt staltu stāju, īpaši jāsapin mati, lai vainagu varētu ērti un stabili valkāt ilgajā kāzu rituāla norises laikā.

Senāk, lai smagais vainags nespiestu galvasvirsu, zem tā likuši mazu spilventiņu.

Pirms vainaga uzlikšanas galvā liek dzīvu ziedu vainadziņu. Lai vainags stingrāk turētos galvā, zem zoda sasien lentes.

Valdemārpils Mūzikas un mākslas skolas audzēknēm bija iespēja piedalīties foto sesijā, iemūžināt sevi pašu gatavotajos lībiešu līgavu vainagos.

Spilventiņš gan viņām izpalika, bet ziedu vainadziņus gan uzpinušas, un pašas smejas, ka tas visā procesā bijis pats vieglākais.

Gluži kā kādreiz pa vienam vainagam bija katrā ciemā, tā arī tagad četri vainadziņi aizceļos uz dažādām pusēm, kur dzīvo to taisītājas, – uz Valdemārpili, Ārlavām, Lubezeri un Tiņģeri.

Viens no vainagiem šobrīd ir izstādē Ādažos, pārējie apskatāmi Kolkā, un ir plāns, ka šovasar darbi priecēs tūristus Rojas Tūrisma informācijas centrā.

Publikācijas sagatavošanu atbalstījuši: