Pēc maršruta Liepāja – Kuldīga – Stende – Jūrkalne pieveikšanas pēdējais ceļa posms veda uz kluba “Souls of Thunder” mājām.

Divstāvu ēka Kapsēdes centrā iepretī Medzes pagasta pārvaldei atdzimusi par stilīgu baikeru klubu ar bāru un zāli, kur pulcēties.

Pirms viesi varēja apskatīt kluba māju, notika īsa un iespaidīga atklāšanas ceremonija – “Souls of Thunder” dibinātājs Edgars Jonass ar fleksi trokšņaini pārgrieza simbolisko lentīti, un viesi pasniedza dāvanas.

“Esam kuplā skaitā, pateicoties tam, ka laukā saulīte, skaists laiks.

Un, protams, to “simfoniju” gribas dzirdēt visiem, jo skaņa ir dažnedažāda. Iepriecinām cilvēkus no malu malām,”

viņš stāstīja portālam liepajniekiem.lv.

Tāpat kā cilvēkam vajag savas mājas, tā arī motoklubam. “Vajag vietu, kur sanākt kopā, iemalkot, uzēst, gudri parunāt,” teica E. Jonass.

Ēka stāvēja tukša un nevienam nevajadzīga, taču kas tikai agrāk te nav bijis!

Pirms pāris mēnešiem atnākusi 96 gadus veca kundze, kura izstāstīja, ka otrajā stāvā bija zootehniķa, galvenā agronoma kabineti, sēdējis kasieris.

Kolhoza laikā te darbojās kantoris, vēlāk – pasts, kafejnīca, frizētava, ambulance.

Tikko noslēdzies motokluba “Souls of Thunder” īstenotais Eiropas Savienības projekts “Motori rūc Medzē”.

“Mērķis bija kaut uz mirkli paraut jaunieti, bērnu nost no telefona, iedrošināt un ieinteresēt, ka ir kaut kas foršs arī ārpus tā telefona,” norādīja E. Jonass.

Motobraucēji stāstīja par drošību, braucot ar velosipēdu vai skrejriteni.

“Par ķiveri bieži ir aizspriedums – nē, nav stilīgi, nav forši. Jāmāk pasniegt un pateikt, kā tad ir forši.

Nopērkam stilīgu ķiveri, aplīmējam, apgleznojam, nēsājam!

Bērnam vasaras brīvlaiks ir trīs mēneši. Ja pirmajā mēnesī notiks “šaize”, tad pusvasara ir norakstīta tāpēc vien, ka nebija ķiveres vai ceļu sargu,” viņš skaidroja.

Pēdējā nodarbībā bērni varēja pasēdēt uz skūtera vai mopēda.

Jelgavas motoklubs “Zemgaļu leģions” šogad uzņemts Latvijas Motoklubu asociācijā. “Ilgi mēs uz to gājām – veselus 25 gadus,” pastāsta kluba prezidents Edgars Sondors.

“Parasti saka – lepni kurzemnieki, bet mēs bijām lepni zemgalieši. Viss plūst, viss mainās, esam uzņemti lielajā motobrālībā, un tad nu ir cits iekāriens, vēriens un domāšana.”

Nu bija iemesls visiem atbraukt ciemos uz kluba mājas atklāšanu Kapsēdē, jo braucieniem vajadzīgs mērķis.

Brauciens pa Kurzemes ceļiem bijis ideāls. Edgars mīl pa Latviju pabraukāt gan ar moci, gan ar automašīnu, kopā ar ģimeni vai divatā ar sievu.

“Man prieks šeit būt, redzu, ka džekiem arī.

Te ir vienkārši un labi. Bez tādas pompozitātes, ir tas, ko un kā vajag.

Barčiks ir, kur piesēst ir, galdiņš, zem kā atgulties, arī ir,” nosmējās zemgalietis.

E. Sondors gribētu domāt, ka negatīvie stereotipi par motobraucējiem mainās uz labu.

“Lai gan cilvēkus neizmainīsi, tāpat būs kategorijas, kas fanos, kas būs neitrāli un būs kategoriski pret. Svarīgi, ko vairāk saskatām, – pozitīvo vai noliedzošo. To noliedzošo mēģinām saprast, tomēr neņemt galvā. Dzīvojam uz pozitīvo un pieņemošo,” teica Jelgavas kluba vadītājs.

“Cilvēkiem patīk. Šīs ir lielu vīru rotaļlietas, un tās patīk gan sievām, gan bērniem.”

“Jums te aisbergi bišķiņ ir,” norādīja kluba “Cerberus RC” dalībnieks Kaspars. Viesi no Tukuma sajutuši, ka pie mums par desmit grādiem vēsāks.

Taču pasākumi Kurzemē “cerberiem” ļoti patīk, sklandraušus pa ceļam varot nopirkt un saēsties.

“Ir iespēja paciemoties pie brīnišķīgiem motodraugiem,” galveno uzsvēra Ieva.

Pats klubs ir no Siguldas, pastāv trīs gadus, bet četri biedri pārstāv Tukumu. “Esam no vairākām Latvijas pilsētām,” teica Aigars. “Sev pielikām savas pilsētas ģerbonīšus pie jakas.”

Adrenalīns un vējš galvā – tie esot galvenie iemesli, kas uzsēdināja uz moča un notur.

“Ja nebūtu motobraucēji, nebūtu tik daudz draugu ieguvuši,”

teica Ieva.

Ar mašīnu braukājot, tik daudz cilvēku iepazīt nevar. “Sieva sākumā teica, ka nekāps uz moci,” smējās Aigars.

“Pirmā reize bija 2012. gadā, aizbraucām uz Ventspili. Viņa pateica, ka atpakaļ brauks ar autobusu vai nāks man sēdēt aizmugurē.”

Motocikls Ievai bijis neērts, ar superbaiku kategoriju tomēr nevajagot sākt. Tagad cits mocis, viss kārtībā un galvenais – vajag tikai braukt!

Kā kapsēdnieki pieņem, ka šeit apmeties motoklubs? “Šī gada laikā visi, kas nāca garām, teica tikai vienu: mums ir prieks, ka beidzot šeit kaut kas atdzimst un notiek,” pauda E. Jonass.

Motoklubs jau domā par ceļa sakārtošanu un citiem labiekārtojumiem. Nogāza priedi, kas traucēja mājai, un vietā iestādīja eglīti.

“Jaunieši, kas piedalījās projektā, nāk garām un saka – te ir riktīgi forši, mēs te bijām!” viņš teica.