Ne visiem svētki ir prieka un kopābūšanas laiks – dažiem tie var pastiprināt skumjas, vientulības sajūtu vai trauksmi, it īpaši, ja apkārt valda gandrīz vai piespiedu gaidas pēc līksmības.

Taču nav teikts, ka emociju avots ir paši svētki. Varbūt svētki aktualizē šīs sajūtas, kuras fonā ir pastāvējušas arī iepriekš, tikai nav bijis laika par tām domāt.

Varbūt ir sagaidāms, ka svētkos nonāksim tādās situācijās, kuras radīs skumjas, vientulību vai trauksmi, piemēram, satiksim vai, tieši otrādi, nesatiksim kādus cilvēkus, kas radīs tādas sajūtas.

Varbūt līdzīgas sajūtas svētkos esam piedzīvojuši agrāk, un tagad ir izveidojies nosacījuma reflekss.

Varbūt cilvēks jūtas neiederīgs sabiedrībā, jūtas kaut kādā veidā nepilnvērtīgs. Un tad svētki vēl lieku reizi to atgādina, šo sajūtu pastiprina.

Tādā gadījumā būtu vērts saprast, kas ir tie iemesli, kuru dēļ ir šādas sajūtas, un varbūt šos iemeslus ir iespējams novērst. Vai arī mainīt savu attieksmi pret tiem, ja gadījumā tas nav iespējams.

Būtiski uzdot sev jautājumu, vai svētku ignorēšana ir labākais veids, kā no grūtsirdīgās vai nospiedošās sajūtas izvairīties –

varbūt ir citi, efektīvāki paņēmieni, kā mazināt negatīvās emocijas.

Svētki tomēr strukturē dzīvi, gadalaikus, kā arī ļauj gūt prieku, kura ikdienā nereti pietrūkst. Ļauj iepazīt jaunus cilvēkus un uzturēt attiecības ar draugiem un tuviniekiem.

Protams, tas nenozīmē, ka vienmēr ir jāsvin visi svētki vai jādara tas noteiktā veidā.

Ja kādreiz izlaidīsim kādus svētkus, tad nekāds būtisks kaitējums droši vien neradīsies.

Varbūt jāsarīko svētki sev – tieši tādi, kādus tos gribam redzēt mēs paši. Varbūt pat citā laikā, nekā to dara citi.

Taču, ja ir vispārēja nevēlēšanās svinēt jebkādus svētkus, tad gan es ieteiktu pajautāt sev, kāpēc tā, un varbūt ir nepieciešams kaut ko mainīt.

Bieži lielāko grūtsirdību pirmssvētku laikā, neatkarīgi no tā, par kādu gadalaiku vai svētkiem ir runa, rada pārprastā pienākuma sajūta, ka “obligāti jāsvin” vai jāiekļaujas noteiktā svētku svinēšanas standartā, pat ja iekšēji nav tādas sajūtas, kā gribētos.

Šādos gadījumos vispirms ir jāieklausās sevī un jāsaprot, ka obligāti tas tiešām nav.

Nu, varbūt ģimenes locekļiem tas ir ļoti svarīgi un viņi jutīsies apbēdināti, ja kāds nepiedalīsies. Taču arī tas, ka kāds jutīsies apbēdināts, nenozīmē, ka viņa sajūtas ir svarīgākas un ka ir jāsvin obligāti.

Mūsu pašsajūtu ievērojami ietekmē arī sociālie tīkli, kas var vairot vientulības vai mazvērtības sajūtu, vērojot gan paziņu, gan slavenību priekpilnās fotogrāfijas un ierakstus.

Šī parādība ilustrē tā saukto “salīdzināšanas slazdu”, kurā indivīdi nonāk, vērojot selektīvi pozitīvo saturu, ko publicē citi, un izraisa izkropļotu realitātes uztveri – lietotāji nereti sāk ticēt, ka citi dzīvo laimīgāku, veiksmīgāku un piepildītāku dzīvi nekā viņi paši.

Lai to mazinātu, vērts pārskatīt savus sociālo mediju lietošanas paradumus vai pat uz kādu laiku no tiem atteikties pavisam – un īpaši labs laiks tam ir svētki.

Lai kādas būtu sajūtas svētku laikā, tās ir derīgas un pelnījušas vietu mūsu dzīvē.

Nav vienas pareizās svētku formulas – galvenais ir būt godīgam pret sevi un darīt tā, kā jūties vispatiesāk.

Reizēm klusums un miers var būt tieši tas, kas palīdz atgūt spēkus, bet citkārt – pavisam vienkārša kopā būšana ar vienu sev mīļu cilvēku.

Svētki var būt arī iespēja atjaunoties, ieklausīties sevī un radīt pašam savus – mazus, patiesus svētkus, kas dziedē un stiprina.

Reinis Lazda, psihologs

Sagatavots, izmantojot apdrošināšanas kompānijas “Gjensidige Latvija” informāciju