Intervija ar pētniecisko žurnālisti Ingu Spriņģi.

– Kā reaģēt uz politiķu ierakstiem sociālajos tīklos?

– Ir jābūt divtik uzmanīgiem, ja ieraksts izraisa spēcīgas emocijas – tu pēkšņi sadusmojies, rodas trauksme vai dusmas. Tam jābūt pirmajam signālam, ka uz šo ierakstu varbūt jāpaskatās dziļāk.

Nākamais solis ir izvērtēt, vai politiķis pauž viedokli un tikai kādu lamā vai arī piedāvā risinājumus, stāsta, ko viņš darīs.

Nesens pētījums rāda: ja politiķis savā ierakstā kritizē politisko konkurentu, cilvēki ar šo ierakstu parasti dalās divreiz vairāk nekā tad, ja politiķis stāsta saviem vēlētājiem, ko viņš plāno darīt, kādas izmaiņas ieviesīs utt.

Sociālo tīklu algoritmi izceļ negatīvu, emocionālu informāciju, tāpēc arī daļa politiķu rada šādu emocionālu saturu, jo tā viņi vieglāk iegūst redzamību sociālajos medijos.

Daļēji viņi pat ir spiesti radīt šādu saturu, lai sasniegtu lielāku auditoriju.

– Politiķus “baro” tikai negatīvas emocijas?

– Politiķim ir daudz vienkāršāk gūt uzmanību, ja viņš publicē dusmīgu ierakstu. Tas nozīmē, ka arī viņa vēlētāji sadusmosies un ierakstu komentēs. Tad sociālo mediju algoritms šo saturu izcels vēl vairāk.

– Vai sociālie tīkli mudina politiķus runāt radikālāk, nekā viņi runātu, piemēram, klātienē?

– Jā, noteikti. Savā jaunākajā grāmatā “Kādēļ viņi nesaprot?” esmu izskaidrojusi, kā mainījušies un kā darbojas “Facebook” algoritmi.

Pēc algoritma izmaiņām 2018. gadā šī platforma lielāku redzamību sāka piešķirt saturam, kas rada iesaisti. Ne tikai reakcijai “patīk”, bet saturam, ar kuru lietotāji dalās un kuru komentē.

Pēc šīm izmaiņām politiķi no Spānijas un Polijas sūdzējās, ka

platformas vide kļuvusi naidīgāka un viņi jūtas spiesti palielināt negatīvā satura īpatsvaru.

Viena no Polijas partijām secināja, ka ierakstu attiecība sociālajos medijos no līdzsvarotas – 50% pozitīva un 50% negatīva satura – mainījusies līdz 80% negatīva satura.

Priekšvēlēšanu laikā daudziem politiķiem pat nevajag izstāstīt, ko viņi darīs, un pārliecināt par savu taisnību. Politiķiem vajag, lai par viņiem vienkārši runā.

Tāpēc ir šie video par Aināru Šleseru kā filmas “Matrikss” varoni. Viņa atbalstītājiem šie video stiprina konkrēto vēstījumu, ka Šlesers nāks un izglābs.

Ieguvums ir arī no tā, ka Šlesera pretinieki šos video pārsūta citiem, sakot: “Kas tās par muļķībām? Cik stulbi!” Jo par viņu runā abas puses – komentē, dalās –, un Šlesers sasniedz to, ko viņam vajag, proti, lai par viņu runā.

Spēcīgās emocijas parasti ir negatīvas. Tās iedarbojas uz mūsu zemapziņu, mēs reaģējam, un tas savukārt nozīmē, ka algoritms šo saturu parādīs daudz plašākai auditorijai.

Šajā ziņā ļoti labi nostrādā, piemēram, migrācijas tēma. Tā izraisa ļoti lielu sabiedrības iesaisti. Arī šī tēma iedarbojas uz zemapziņu, jo mēs instinktīvi negribam svešo, mums no tā ir bail.

Tāpēc politiķi par šo tēmu daudz runā, turklāt tā tiešām ir arī problēma. Bet jautājums ir: ko no šīs problēmas tu izvēlies parādīt?

Migrācija ir ļoti plašs jēdziens – ukraiņu iebraucēji, augsti kvalificēti darbinieki, studenti, nelegālie migranti, kuri valstī mēģina iekļūt no Baltkrievijas.

Politiķi, runājot par nekontrolētu migrāciju, zem šī jēdziena paliek visu.

To var salīdzināt ar piemēru: tu ienāc mājā, atrodi tajā vienīgo nekārtīgo stūri, rādi to un saki, ka visa māja ir nekārtīga.

– Kā neiekļūt manipulatīva satura lamatās – nekomentēt to, nedalīties ar to?

– Pirmais ir tas, ko jau minēju un ko iesaka arī visi eksperti: ja saturs raisa emocijas, jāpieslēdz apziņa. Sociālos medijus mēs patērējam neapzināti. To dizains veidots tā, lai mēs neapzināti reaģētu – tas iedarbojas uz mūsu zemapziņu.

Nākamais solis ir paskatīties, kurš šo saturu izplata. Piemēram, “TikTok” tālbraucējs stāsta par notiekošo Latvijā. Vai es vispār zinu, kas tas ir par cilvēku, lai reaģētu uz viņa teikto?

Vienlaikus cilvēkiem mācu arī reaģēt tur, kur tiešām ir labs un kvalitatīvs saturs.

Problēma ir tā, ka vienmēr aktīvi reaģējam uz negatīvo saturu, ar kuru ar mums manipulē,

bet kvalitatīvu informāciju izlasām un ritinām tālāk bez jebkādas reakcijas. Un visbiežāk mēs šo saturu pat neieraudzīsim – algoritms to neparādīs, jo nav lietotāju iesaistes.

Pētnieks Ivars Austers saka, ka patiesībā mūsdienās labākie politiķi ir tie “pelēkie” politiķi, bet arī viņi ir spiesti radikalizēties, lai viņus pamanītu.

Tāpēc veids, kā mēs varam palīdzēt, ir šāds: ja redzam labā nozīmē “pelēku”, argumentētu un izsvērtu viedokli vai ziņu, nospiest pogu “patīk”.

Protams, arī jāuzmanās – ja man simpatizējošs politiķis teiks, ka viņa pretinieks ir stulbs, es, visticamāk, reaģēšu ar “patīk”, lai atbalstītu savu politiķi.

Ir jāvērtē apdomīgi: vai es atbalstu dusmīgo saturu tāpēc, ka domāju tāpat, vai arī saturs tiešām ir kvalitatīvs un varbūt neitrāls.

Drīzāk aicinātu spiest “patīk” tieši šādam saturam.

Man arī nereti jautā, kā sarunāties ar cilvēkiem, kuri domā citādi. Par to un citām tēmām runāšu savā lekcijizrādē “Kādēļ viņi nesaprot?”, 30. septembrī viesojoties Liepājā, “Pegaza pagalma” viesistabā.