Bērnam var desmitiem reižu atgādināt, ka iela jāšķērso tikai pa gājēju pāreju, taču tikpat svarīgi ir tas, ko viņš redz ikdienā.

Ko bērns redz brīdī, kad pie gājēju pārejas deg sarkanā gaisma, bet tuvumā nav nevienas automašīnas? Vai automašīnā vienmēr piesprādzējas? Vai tumšajā diennakts laikā padomā par to, lai būtu pamanāms citiem?

Tieši šādās šķietami mazās ikdienas situācijās veidojas bērna izpratne par drošību. Tā neaprobežojas ar ceļu satiksmes noteikumu iemācīšanos bērnudārzā vai skolā.

Bērns mācās, atkārtojot pieaugušo rīcību, pārrunājot piedzīvotās situācijas un vērojot apkārtējos.

Tas, ko viņš redz un piedzīvo agrā vecumā, vēlāk kļūst par viņa paša uzvedības modeli. Atsākoties mācību gadam, šie jautājumi kļūst vēl aktuālāki.

Drošības paradumu veidošanā būtiska nozīme ir tam, lai bērnam dažādās vidēs būtu līdzīga izpratne par drošu rīcību.

Skola bērnam sniedz zināšanas un palīdz izprast noteikumus, savukārt ģimene ir vide, kurā šīs zināšanas ikdienā tiek pārbaudītas un nostiprinātas.

Bērnam, redzot, ka pieaugušie paši ievēro to, ko māca, noteikumu ievērošana kļūst saprotamāka un vieglāk pārņemama.

Pieaugušo piemērs īpaši nozīmīgs ir brīžos, kad bērns sāk pārvietoties patstāvīgāk. Ceļā uz skolu, dodoties uz pulciņiem vai rotaļu laukumu, bērnam arvien biežāk pašam jāspēj novērtēt situāciju un pieņemt lēmumus.

Tāpēc nepietiek pateikt: “Šķērso ielu tikai pa gājēju pāreju” vai “Neaizmirsti pielikt atstarotāju.” Bērnam ir jāsaprot arī, kāpēc tas ir svarīgi un kā rīkoties situācijā, kas neatbilst iegaumētam piemēram.

Vislielākās pretrunas ir ar aizsargķiveru lietošanu, pārvietojoties ar velo vai elektroskrejriteni. Bērniem tā ir obligāta līdz 17 gadu vecumam, pieaugušajiem – ieteicama.

Ne visi vecāki, dodoties kopīgā velo izbraucienā, velk ķiveres, un neapšaubāmi bērnam rodas jautājumi, kāpēc tad viņam vispār aizsargķivere ir jāliek.

Sarunas par drošību var kļūt par dabisku ikdienas daļu.

Kopā ejot uz skolu, var pārrunāt, kurā vietā ielu šķērsot ir drošāk un kam jāpievērš uzmanība. Braucot automašīnā, var paskaidrot, kāpēc piesprādzējas arī pieaugušie. Savukārt, gatavojoties doties ārā tumšajā laikā, kopā var pārbaudīt, vai bērns būs labi pamanāms.

Šādas situācijas palīdz sasaistīt skolā apgūto ar reālo dzīvi. Turklāt bērns redz, ka drošības noteikumi nav kaut kas, ko pieaugušie pieprasa tikai no viņa, bet tos ievēro visi.

Jaunā mācību gada sākums ir piemērots brīdis, lai šīs sarunas aktualizētu. Bērni atgriežas ierastajā ikdienas ritmā, daudzi jau patstāvīgi dodas uz skolu un pulciņiem, bet,

tuvojoties gada tumšākajam laikam, arvien būtiskāka kļūst arī redzamība uz ceļa.

Lai palīdzētu par drošību runāt bērniem saprotamā un saistošā veidā, Satiksmes ministrija ar Ceļu satiksmes drošības padomes atbalstu ir izstrādājusi digitālu mācību materiālu 1.–4. klašu skolēniem par būtiskākajiem ceļu satiksmes drošības jautājumiem. Tajā bērniem saprotamā un saistošā veidā tiek skaidrots, kā droši iekļauties satiksmē, – kas ir jāzina un kas jādara.

Vecāki un pedagogi šo materiālu var izmantot kā sākumpunktu tālākām sarunām par situācijām, ar kurām bērns sastopas ikdienā.

Jānis Kalniņš, satiksmes eksperts