liepajniekiem.lv
Kamēr citviet Latvijā tehniskajās izglītības iestādēs valda satraukums par audzēkņu trūkumu un nevēlēšanos strādāt apgūtajā profesijā, Liepājā jau divus gadus vienas automehāniķu grupas vietā uzņem pusotru, un tik lielam kursam sāk prasīties pēc plašākām telpām.
Pirmā meitene ar diplomu
Mazākais izlaidums bija seši jaunieši pirms diviem gadiem, bet tas bija likumsakarīgs kovidlaika atbirums, jo daudzi pa to laiku atrada kaut ko citu.
Arī aiz šā gada absolventiem turas lieli kursi, priecājas A. Bunka.
Viņš izrāda darbnīcas, kur studenti apgūst praktiskās iemaņas, iepazīstina ar teorētisko bāzi. Laukā stāv daļēji izjauktas automašīnas, kur topošajiem profesionāliem piešaut roku.
“Mācām arī močus ārdīt, dodam savējos močus paskrūvēt. Ir motori uz stendiem, ir elektrības stūrītis,”
stāsta pasniedzējs.
Viņš atzīst, ka vietas gan esot par maz, kad vienlaikus ienāk 30–40 cilvēku, taču iespējas paplašināties atduroties finansēs.
Klasē sanākušie 4. kursa audzēkņi ir nedaudz satraukti. Mūsu tikšanās laikā gala eksāmeni vēl tikai priekšā. Puišu pulkā itin pārliecinoši jūtas arī viena meitene.
“Šis ir pirmais gads, kad meitenes ne tikai uzsāk mācības, bet viena arī pabeidz,” atzīmē A. Bunka. Izstājoties parasti tāpēc, ka gaida bērniņu.
“Interesēja vairāk uzzināt par mašīnām, zināt, kā rīkoties situācijās, kad iedegas kāda lampiņa. Citādi nesaprotu, ko tas nozīmē,” Sāra Bērziņa stāsta, kāpēc izvēlējusies šo specialitāti.
Sākumā nezināja, ko no studijām sagaidīt, bet ar katru gadu kaut kas papildus nāk klāt un kaut ko iemācās.
“It kā veic vienu un to pašu darbību, taču katra mašīna atšķiras. Tas nav visu laiku darīt vienu un to pašu. Praksē jācenšas sevi parādīt no labākās puses. Ja centies un dari, tad arī novērtē,” viņa saka.
Gandarījumu dod labas atsauksmes no klientiem. “Viņi redz, ka spēju paveikt darbu, ir pateicīgi par to. Tad klients nāk atkārtoti,” pauž jauniete, kura bija praksē “Skandi Motors” servisa centrā.
Kā uztver meiteni servisā? “Ir ļoti dažādi. Ir vīrieši un sievietes, kas ir ļoti priecīgi par to, un ir tādi, kam absolūti noraidoša attieksme,”
atbild Sāra.
Liepājā viņa nav nekur redzējusi mehāniķi sievieti, bet citur gan esot.
Izrādās, arī puišiem ir līdzīgi – klienti sākumā šaubās, vai uzticēties jaunietim, bet pēc tam ir apmierināti.
Skolā ieliktais pamats ir labs, uzskata šāgada absolventi, bet visforšākais šai darbā esot sasniegtais rezultāts.
Īstajā dzīvē ir rūsa
“Mācību programmā vairāk vajadzētu praktisko pusi, pašlaik vairāk ir teorija. Stendi ir, bet uz tiem neparādīsi, kā viss notiek īstajā dzīvē, kur ir sarūsējušas mašīnas, jo uz stenda viss ir tīrs un skaists. Tam arī domāta prakse,” atzīst Regnārs.
Viņš bijis praksē Priekulē un sarunājis, ka pēc mācībām šajā servisā paliek arī strādāt.
“Visnotaļ palikšu profesijā,” drošs ir Renārs. “Izvēlējos tāpēc, ka maniem draugiem bija daudz mašīnu un kādam tās bija jāskrūvē.
Es jau sāku no mazotnes ar mopēdiem, pēc tam pieķēros mašīnām, un tā aizgāja.”
Jaunieši atzīst, ka nebūt ne visu mākot un zinot, YouTube vienmēr vajadzīga pa rokai, kad kaut kas jauns parādās, taču jābūt savam prātam.
“Internetā redzamo uztveru kā piemēru, kā to varētu izdarīt, tas ir tikai priekšstats, lai izdarītu ātrāk. Jābalstās zināšanās un jādomā līdzi, jo internetā bieži vien visu parāda vieglāk nekā dzīvē,” zina vairāku jauno automehāniķu konkursu dalībnieks Daniels Kondrats.
Arī viņš nolēmis tiekties tālāk pēc jaunām zināšanām un pieredzes profesijā.
“Inter cars” rīkotais konkurss “Jaunais automehāniķis” Danielam bijis pirmais. “No sākuma tepat pie datoriem ņēmāmies, mēģinājām tikt tālāk. Tad arī tiku. Beigās izvērtās tā, ka – o, tomēr esmu diezgan gudrs!
Jāmācās konkursiem, un vari sevi pierādīt. Tas ir liels pluss, kad esi ticis tālāk. Jācenšas uz visiem simts no sevis izspiest. No sākuma satraukums, jāmēģina pēc iespējas precīzāk un smalkāk izdarīt,” viņš stāsta.
Cīņā par vietām ātrums bija svarīgs, bet galvenais – viss jāizdara precīzi. “Beigās punktu starpība bija tik cieša, ka 3. vietu izšķīra starp trīs cilvēkiem.
Man nebija tik labi, satraukums darīja savu, paliku septītais no vairāk nekā simts. Vienmēr jau gribas labāk,”
uzskata jaunietis.
Nacionālais jauno profesionāļu meistarības konkurss “SkillsLatvia 2025” bija veiksmīgāks. “Dabūju trešo vietu, tad bija foršāk, sāku domāt, ka kaut cik esmu savu sasniedzis, bet vienmēr jau gribas pirmo vietu,” pauž Daniels.
Ar četriem gadiem par maz
A. Bunka šeit strādā vairāk nekā desmit gadus, un nav bijis tādas reizes, kad uz automehāniķiem nebūtu konkursa. Neesot satraukuma arī par atbirumu.
“Ja mēs izlaistu 30 cilvēkus un visi paliktu par automehāniķiem, tad pēc diviem trim gadiem mums nebūtu ko darīt, visur būtu pilns ar automehāniķiem, un programma būtu jāver ciet,” atzīmē pasniedzējs.
Viņš pats šeit mācības pabeidza 1998. gadā, arī tad bija iestājušies 30 jaunieši, pabeidza 19, un no viņiem kādi pieci ir palikuši profesijā.
“Statistiski nekas nav mainījies kopš tiem laikiem. No tiem, kas iestājas, puse vienkārši atbirst – atrod sevi kaut kur citur, nepavelk.
Labi, ka programma ir pamainīta un jau pirmajā kursā viņi dabū iebāzt rokas eļļā, tas ļoti daudz nozīmē. Nosmērējas un saprot, ka tas nav viņu,” atklāj A. Bunka.
“Jauniešiem ļoti svarīgs ir atalgojums. Pat prakses laikā viņi nav ar mieru strādāt par velti, lai gan es viņiem stāstu, ka tas viss darbojas no citas puses. No sākuma ir jāparāda darba vadītājam, ka esi tās naudas vērts,” viņš saka.
Darba devēji tehnikumā meklē sev kadrus. “Nav bijis neviens mēnesis, kad nezvanītu un neprasītu. Visiem vajag labus darbiniekus ar pieredzi. Es saku: “Jūs neesat uz darba biržu piezvanījuši, man te ir tikai studenti.”
Ir veiksmīgi piemēri ar “Skandi Motors”, “AJ Auto”, pie viņiem daudz studentu nāk praksē un iet prom, bet es ieeju “Skandi Motorā” un 80 procenti tur ir mani skolnieki. Tātad tas strādā. Un ir bijuši uzņēmumi, kas saka: “Mēs jums visu, jā!”, bet studenti stāsta, ka tur nav ne darba, ne algas.
Tad es saku darba devējiem: “Es jau varu tev viņu tikai iedot. Ja tie foršie mūk prom, tad domā pats, ko tu dari.”
Uzņēmumiem ir jāsaprot, ka pašiem būs viņi jāizaudzina,”
uzsver A. Bunka.
Profesijai ir perspektīva, jo nekas neliecina, ka turpmāk mašīnu būs mazāk. A. Bunka iesaistās eksaminācijas programmu izstrādē un ne reizi vien teicis, ka problēma ir pilnīgi cita.
Mašīnas kļūst aizvien dažādākas un sarežģītākas, bet programmas un mācību ilgums nemainās.
“Kā man bija četri gadi, tā tagad četri gadi. Mums mācīja, kā žiguli saremontēt. Bija “Moskvič”, “Volga”, “Zaporožec”, bet pa lielam – viena un tā pati mašīna, sistēma nemainījās. Bija benzīna dzinējs, un viss. Tagad ir dīzelis, gāze, hibrīdi, elektrība.
Ko grib darba devējs? Kvalificētu darbinieku. Pēc četriem gadiem.
Izglītības sistēma grib celt līmeni, lai šie jaunieši zinātu pēc iespējas vairāk. Mums, pasniedzējiem, tas viss ir jāiemāca, turklāt nav tā, ka resursi tam visam baigi tiek piešķirti un pietiek. Ātri, labi un daudz vienlaikus nav,” viņš norāda.
A. Bunka uzskata, ka četros gados var apmācīt labu autoatslēdznieku.
“Šo eksāmenu kārto pēc 3. kursa, tad vēl gadu piemācās un dabū automehāniķa diplomu. Nu nav viņš automehāniķis! Viņš ir pusgadu bišķi piemācījies elektrību un pusgadu bijis praksē,” zina pasniedzējs, kurš gan Izglītības un zinātnes ministrijā, gan Valsts izglītības satura centrā, gan Nozares ekspertu padomē rosinājis pēc četriem kursiem turpināt tālāku apmācību ar specializāciju.
“Kāds ir brīnišķīgs motorists un krāsotājs, bet elektrība viņam vispār nepadodas, un tas draud ar to, ka var nenolikt eksāmenu. Neredzu jēgu viņus tā mocīt.
Labāk kvalitatīvi iemācām pašu pamatu un pēc tam specializējam par konkrētu meistaru, jo uzņēmumā šā vai tā pilnīgi visu viens nedarīs.
Visi māj ar galvu, ka tā ir forša doma, bet nekas nemainās,” viņš atzīst.
Nozares ekspertu padome vērtējusi eksāmenu un izteikusies, ka vajadzētu vairāk mācīt par elektromobiļiem, jo tā tagad aktuāla tēma.
“Es viņiem teicu, ka nav neviena pasniedzēja Latvijā, kas ir apmācīts, lai pats varētu iet klāt. Man vēl par viņiem jāatbild, lai nenosit. Programmā nav hibrīdtehnoloģijas, un vēl vairāk – pazudusi arī tāda forša mācība kā jaunākās tehnoloģijas. Agrāk tur varēja runāt par to, kas jauns autobūvē.
Jaunākās tehnoloģijas uzsūcas citos priekšmetos, bet tajos ir ar uzviju, ko mācīt, nepaspēj pat bāzi iedod. Tad atliek – paskaties YouTube un griez oranžos vadus, kur 400 voltu iet cauri,” rūgti nosmejas A. Bunka.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
