liepajniekiem.lv
Tā saimnieki, Gita Stogņijenko ar dzīvesbiedru Aigaru Pujatu, uzņēmējdarbībā ir iesācēji, bet pilni pārliecības, ka viņu īpašumā uzbūvētajā tirgotavā iepirksies gan tūristi, gan vietējie iedzīvotāji un tā nesīs labumu pagastam.
Pērk vietējo produkciju
Veikals bija atvērts nepilnu mēnesi, kad saimnieks atzina: vēl cilvēki brauc viņiem garām uz lielo veikalu, kas atrodas tālāk, jo nav pieraduši, ka ir jauna tirgotava. Taču tie pircēji, kuri iegriezušies, esot patīkami pārsteigti par piedāvājumu.
Īpašnieki cer uz tūristiem, bet plauktos ir preces, kas ikdienā nepieciešamas arī vietējiem iedzīvotājiem. Vārdu sakot, nedaudz no visa kā – gan pārtika, gan sadzīves priekšmeti.
“Ar mājražojumiem mēs lepojamies visvairāk, ar tiem arī atšķiramies no otra Rucavas veikala,”
teica Gita.
Aigars pastāstīja par kādu lietuvieti, kurš dzīvo Papē un ceturto dienu atbraucis un nopircis vietējo sieru. Teicis, ka siers garšojot, taču vēloties nogaršot visus veidus, tāpēc arī iegādājas katrreiz citādu. Veikala ledusskapī tie ir.
“Mājražojumu plaukts kustas vairāk nekā alus,” Aigars salīdzināja noietu.
“Šobrīd pieprasītākie produkti ir siers un čili mērce, pircējiem garšo arī krēmotais un propolisa medus,” Gita atklāja sezonas topa mājražojumus.
Tobrīd saimnieki gaidīja, ka veikalam iedoto septiņu mājražotāju produkcijai pievienosies astotā – konditorejas izstrādājumi. Līdz ar tiem viņi plāno īstenot nodomu uzstādīt kafijas aparātu.
“Lai cilvēks var, pie mums iebraucis, nopirkt kafiju, tepat to izmalkot un klāt apēst kādu gardumu,”
Gita atklāja, ka tālākos plānos ir arī āra galdiņi, pie kuriem kafiju dzert.
Vēl viņiem ir padomā atbalstīt mazdārziņu īpašniekus un veikala pagalmā organizēt ielu tirdzniecību. “Lai tante, kurai saaudzis daudz gurķu, varētu tos piedāvāt pircējiem, jo ne visiem izaug tas pats,” teica Gita.
Aigars gan smēja, ka Rucavā visi atgaiņājas, dzirdot piedāvājumu, vai kabaci nevajag, bet lietuvieši varbūt priecātos pie tā tikt. Viņaprāt, tas Rucavai būtu tikai pienesums.
“Lietuvietis piebrauks nopirkt kabaci un arī ienāks pie mums ko nopirkt. Vakarā pagrilēs gaļu un kabaci, uzēdīs vietējo sieru. Tā mēs atbalstām gan sevi, gan vietējos cilvēkus,” teica Gita.
Ceļš līdz veikalam
“Kā mums ir veicies šo visu uztaisīt? Sākām septembrī, bet ar birokrātiju pagāja gandrīz gads, lai uzceltu šādu būdiņu,” Aigars teica par veikalu, ko uzbūvēja pats.
“Visās valsts iestādēs ir tā – ja dokuments jāizskata līdz divām nedēļām, tad atbilde atnāk pirmspēdējā dienā, un necenšas, lai mums tā būtu agrāk un varētu raitāk kārtot dokumentus tālāk.
Arī Dienvidkurzemes pašvaldība nav bijusi pretimnākoša.
Pirms četriem gadiem Rucavas tirgus laukumā dabūjām vietu, lai tur būvētu ko līdzīgu veikalam, mērnieks jau nomērīja laukumu, bet līdz šai dienai nav bijusi pašvaldības atbilde, ko mums darīt tālāk.”
Ģimene gaidīja, kamēr nopirka bijušo pienotavu ar tai pieguļošo zemi, kur uzbūvēja veikalu.

“Tāpēc ir stāsts par to, ka viss notiek lēni un nāk grūti. No pašvaldības un valsts iestādēm nav nekādas pretimnākšanas,” Gita teica, ka pieredzētais nokāvis sākotnējo iedvesmu.
“Gribējām sākt ar uzrāvienu, bija cīņasspars, un šķita, ka nu tik būs, bet degsme noplaka, jo visu laiku atdūrāmies kā pret sienu.
Dokumentu izskatīšanas laiks – 30 dienu, un bija skaidrs, ka mēnesi nekas nenotiks. Iesniedzām nākamo dokumentu, un atkal – izskatīšanas laiks 20 darbdienu; sēdējām, gaidījām. Tāpēc viss ievilcies un nācis tik smagi.”
Pienotavas māju blakus ir sakopuši tā, lai neiet tālāk postā; jumts bijis kritiskā stāvoklī. Šobrīd darbi iesaldēti, tāpēc ka nav tik daudz līdzekļu, lai turpinātu ēku remontēt. Taču nodomi ir…
Viss uz pašu pleciem
Kāds dzinulis, kas viņiem lika savu panākt un uzsākt biznesu? “Mācījos, strādāju Rīgā, sapazināmies ar Aigaru, piedzima otrs bērniņš. Kad sākās kovids, izdomājām, ka atbrauksim šeit padzīvot mierīgākā vidē,” Gita pastāstīja, kā dzīves ceļš ģimeni atvedis pie viņas vecākiem.
Viņi nesēdēja dīkā, Aigars teica: “Mums bija iestādītas cidonijas, sākām taisīt sukādes, bet atdūrāmies pret realizāciju, neviens lielveikals neņēma mūsu produkciju. Un tad lēnu garu to jomu likvidējām, uzcēlām šo veikalu.”
Rucavas veikalnieki ir sociāli aktīvi. Šobrīd pie kases nolikta mapīte, kurā iedzīvotāji var parakstīties pret vēja turbīnām.
“Vācām parakstus par to, lai Rucavā uzstāda pakomātu,” Gita teica. Vēl blakus kasei ir pieejama mājražotāju produkcija degustēšanai.
Iesāktajā biznesā gan joki mazi; saimniekiem nav pieredzes uzņēmējdarbībā. Gita ir grāmatvede, Aigars – būvnieks, tā ka, veikalu veidojot, viņš cēla ēku, bet viņa kārtoja dokumentus.
Tas darbs, kas tagad sācies, ir pilnīgi jauns. Par izjūtām, sākot tirgoties, Aigars teica:
“Prieks mijas ar nogurumu.”
Veikalā strādā abi, viens otru nomainot. Gita arī velta laiku bērniem, aktīviem puikām, kas prasa uzmanību. Viens ir bērndārznieks, otrs mācīsies otrajā klasē, un sanākot liela slodze abiem diviem vecākiem.
Vismaz labi, ka veikals neatrodas tālu, – viņi dzīvo dzīvoklī rokas stiepiena attālumā.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.