liepajniekiem.lv
Motocikla paātrinājumā Ievai aizrit šī nedēļa, jo viņa ir viena no starptautiskā festivāla “Teātris tuvplānā” rīkotājām.
Katrai no četrām dienām nedēļas nogalē viņai ir lapa ar sīku grafiku, telefons zvana nepārtraukti, un naktsmiera stundu skaits sarūk.
Gaistošais un skaistais
Viesizrāžu uzņemšana ir I. Dzerkales darba pienākums. “Starptautisks festivāls ir tas pats, tikai reiz desmit tam, ko darījām ikdienā. Paldies komandai, jo mēs esam maz, bet esam spējuši paveikt kaut ko tik lielu,” viņa saka.
Ieva iepriekš piedalījusies konferenču organizēšanā, bet tik vērienīgs festivāls ar Polijas, Lietuvas un Somijas teātru dalību, diskusijām un citiem pasākumiem ir pirmo reizi.
Izrāde notiks pat Daugavas sporta zālē, kur teātris no Somijas spēlēs iestudējumu “Vingrošanas meitenes”.
“Gribējām arī iziet ārā no teātra, lai būtu interesanta telpa,”
saka Ieva.
Teātriem sevišķu prasību nav bijis. “Interesantākais – poļu izrādei “Fantāzija” vajag mazo jogurta trauciņu. Raiderī norādīts Polijā ražots jogurts, kāds Latvijā nav pieejams, un tad mēs saskaņojām, ka nopirksim kaut ko līdzīgu,” viņa atklāj.
Viens no pašiem svarīgākajiem cilvēkiem festivāla tapšanā, paveikusi milzīgu darba apjomu, un vēl lielāks ir priekšā, kad jāsagaida festivāla dalībnieki, saka Liepājas teātra mākslinieciskais vadītājs Valters Sīlis.
“Arī ikdienas darbā redzama liela patstāvība, plašs interešu loks un liela interese par to, kā teātri padarīt pieejamāku, kā tam nonākt pie dažādiem cilvēkiem.
Ievai piemīt liela rūpība, kā arī pārliecība, ka nekad nevajag pārstāt mācīties, viņa meklē, kur vēl sevi papildināt ik brīdi,”
viņš norāda.
I. Dzerkale teātrī strādā vairāk nekā deviņus gadus. Atsaucās sludinājumam, ka nepieciešams pārdošanas projektu vadītājs.
“Tai laikā studēju rakstniecību, un kaut kā saslēdzās, ka tas varētu būt labs piedāvājums. Pēc tam bija iespēja aizvietot kolēģi bērna kopšanas atvaļinājuma laikā un pastrādāt par personāla direktori. Bija ļoti interesanti iepazīt visus kolēģus. Mēs esam 110, bet, strādājot mārketingā, ikdienā nesanāk visus satikt,” viņa stāsta.
Ievas vadībā Liepājas teātris ieguva statusu “Ģimenei draudzīga darbavieta”, kas ļāva sarīkot lekcijas, radošās darbnīcas un Ģimenes dienu teātra darbiniekiem.
Agrāk Ieva gājusi garām teātrim un domājusi – diez kā būtu te strādāt?
“Teātris man vienmēr licies kaut kas sens, liels un grezns. Ļoti interesanti arī no otras puses paskatīties.
Tam ir savi plusi un savi mīnusi, bet plusu vairāk. Arī mans dzīvesdraugs ir strādājis Liepājas teātrī, bija iespēja būt kolēģiem,” viņa pastāsta.
Pirms darba pārrunām atcerējusies raidījumu, kurā Pauls Timrots teica, ka teātris ir kā purvs, tas ievelk. Intervijā Ieva to atzīmēja, un pēc tam kolēģi teica, ka tas bija viens no akcentiem, kas komisijai iekrita prātā.
“Kas teātra bacili noķer, tam tas ir uz visu mūžu. Cits atnāk, pastrādā un aiziet, viņam nav tā baciļa,”
zina Ieva.
Teātrim viņu piesaista kolēģi, foršā mārketinga komanda, ar kuru ir kopā gan priekos, gan bēdās.
“Arī skatītāju mīlestība, ko redz pēc izrādēm. Mēs radām kaut ko gaistošu, bet ļoti skaistu. Bieži vien neskaitām darba stundas. Ja darbs tik ļoti nepatiktu, droši vien aiztaisītu durvis un ietu mājās,” viņa domā.
Uzsāk sarunu ar jebkuru
Liepājas teātra literārā padomniece Zanda Borga pazīst I. Dzerkali jau 18 gadus.
Pirms kļuva par kolēģēm teātrī, abas strādāja Liepājas Universitātē, līdz ar to ir draudzenes, kas mēdz izvilkt viena otru pastaigāties, lai noietu dienā nepieciešamo soļu skaitu, kopā padzertu kafiju, pagatavotu kaut ko garšīgu vai noskatītos kādu filmu.
Zanda nešaubās, ka festivāla mākslinieki būs labi apčubināti, tāpat kā ikviens viesmākslinieks, kas viesojas Liepājas teātrī.
“Ieva strādā atbildīgi, ļoti rūpējas par otra cilvēka labsajūtu, viņas darbā nav sīkumu un detaļu, viss ir svarīgs (reizēm pat pārāk).
Piemēram, tikko viņa sagatavoja māksliniekiem kastīti ar gardumiem un ar roku rakstītu sveicienu, lai ceļš no Rīgas līdz Liepājai būtu patīkamāks.
Šādas rūpes esmu izjutusi arī kā draudzene – piemēram, kad, neko nepaskaidrojot, tiku aizvesta pārsteiguma pusdienās uz kuģīša promenādē, jo Ieviņa bija pamanījusi, ka tajā dienā nejūtos labi,” viņa izstāsta.
Ieva atzīst, ka deviņi gadi darbā teātrī ir daudz. “Tomēr ir teātrī kaut kas, kas nelaiž vaļā,” viņa saka.
Ievas kuplā ģimene iepazinusi un iemīlējusi teātri. Arī viņiem šī nav tikai ēka, bet kaut kas vairāk.
I. Dzerkale nāk no stipras ģimenes, kura daudz laika pavada kopā, ir četras māsas un brālis, no kuriem viņa vecākā.
Liepājniece Ieva nekad nav gribējusi uz Rīgu, pat ne tad, kad bija jāapsver studiju izvēle.
“Man ir tāds teiciens – tad labāk gribētu uz Ņujorku, jo tad saprotu, kā dēļ ziedojos. Rīga man liekas par mazu tām klapatām, kas tur ir,” viņa nosmaida.
Lai arī studējusi rakstniecību, Ieva teic, ka lugu rakstīšana labāk lai paliek profesionāļu ziņā.
“Kā mums mācīja – vienu grāmatu var visi uzrakstīt. Vienu es droši vien varētu. Varbūt vēlāk un varbūt par teātri,”
viņa pieļauj.
Ieva uzskata, ka svarīgi ir nodarboties ar sportu, lai saglabātu enerģiju un spēju darboties. Aizrāvusies ar pludmales tenisu, jaunībā spēlēja basketbolu.
Ļoti patīk piedalīties starptautiskos projektos, satikt cilvēkus no dažādām pasaules valstīm.
“Tas mani ir tā atvēris, ka satiekot varu runāt ar jebkuru cilvēku,”
viņa saka, un par šo latviešiem neraksturīgo spēju pat ģimene brīnoties.
“Uz Ievu vienmēr var paļauties – ja viņai tiks uzdots kāds uzdevums, nav šaubu, ka tas tiks izpildīts ar ļoti lielu atbildības izjūtu. Tā kā viņa arī nepārtraukti pilnveido savas zināšanas, man liekas, ka Ieva ir gatava jebkuram izaicinājumam,” par draudzeni saka Z. Borga.
Bez motocikla tiesību iegūšanas Ieva nesen arī pabeigusi apjomīgus kursus floristikas pamatos Bulduru tehnikumā, un visdrīzāk sekos vēl citi jaunatklājumi.
Vizītkarte
Ieva Dzerkale
- Dzimusi, augusi un palikusi Liepājā.
- Pabeigusi Jāņa Čakstes 10. vidusskolu.
- RTU studējusi transporta loģistiku.
- Liepājas Universitātē izstudējusi komunikācijas vadību un rakstniecību.
- Patīk ceļot, likt puzles, iet uz kino.
- Iemīļotākās izrādes – “Gaišās naktis”, “1 000 000 labu lietu”, “Purva bridējs ugunī”, “Annes Frankas dienasgrāmata”.
- Dzīvesbiedrs Klāvs.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
