liepajniekiem.lv
Kovidpirkums mobilitātei
“Nissan” T. Tomsonam ir no 2020. gada. “Tas man faktiski ir kovidpirkums. Tiesības man ir ļoti sen, tomēr šī man ir pirmā mašīna, jo esmu ļoti aktīvs publiskā transporta un divriteņa izmantotājs. Taču kovidlaiks skaidri parādīja, ka drošības un ieviesto ierobežojumu dēļ vajadzīgs auto,” viņš stāsta.
Arī, pārceļoties dzīvot uz Liepāju, gribējies lielāku mobilitāti, lai varētu braukāt apkārt un iepazīt reģionu, tāpēc beidzot veikts šis pirkums.
“Juke” nopirkts Rīgā, sameklēts ss.lv. “Šeit mans tētis nāca palīgā, un man likās, ka viņš var justies ārkārtīgi noderīgs. Braucām paskatīties vairākas mašīnas.
Viens no kritērijiem bija saistīts ar manu augumu – lai tā nav zema mašīna, bišķiņ augstāka nekā pārējās, jo tā man vieglāk izkāpt un iekāpt.
Arī jūtos drošāk, braucot pa šoseju vai nonākot kādā krustojumā, ka varu skatīties nedaudz pāri mašīnām, tas man bija ļoti svarīgi,” viņš pastāsta.
Vēl nozīmīgs faktors automašīnas iegādē bija naudas summa, kādu var tai atvēlēt.
“Labākais piedāvājums par cenu, ko nosauca pārdevējs. Šim auto bija ļoti mazs nobraukums, ap 80 tūkstošiem kilometru, pie iepriekšējās īpašnieces tā bija ļoti labi apkopta un vēl šobrīd ir ļoti labā stāvoklī, darbojas labi, un man nav lielu sūdzību,” norāda T. Tomsons.
“Lai gan joprojām mēdzu izmantot publisko transportu, pa Liepājas–Rīgas šoseju nobraukums jau izaudzis daudz lielāks.”
Timurs atzīst, ka neesot tas cilvēks, kam auto iegādē svarīgs statuss un tituls. Liepājā viņš ar automašīnu brauc reti, jo pilsēta ir pietiekami kompakta. Sevišķi vasarās spēkrats stāv neizmantots.
“Lai varētu ērti braukāt pa šoseju Rīga–Liepāja – šis bija galvenais uzdevums. Iekāpu iekšā un sapratu, ka tas ir tas, kas vajadzīgs, un lētākā mašīna, ko varu dabūt kā pilsētas džipa variantu, jo visi pārējie modeļi ir lielāki un maksā dārgāk,” viņš izskaidro savu izvēli.
Saku Timuram, ka drīzāk iztēlotos viņam košākas krāsas automašīnu. “Es šobrīd esmu iedvesmojies no omītes. Mans opis strādāja “Volgu” rūpnīcā, mums mājās arī bija “Volga”, kas tajā laikā vēl bija ļoti prestiža. Bet ome vienmēr teica, ka viņai vienalga, jo viņai galvenais, ka ir četri riteņi.
Jāsaka, ka šis ir tas princips, kas ir man, – četri riteņi, ērtums.
Lai arī mašīna ir kompakta, manam augumam ļoti labi der, man nekas netraucē, var normāli apsēsties un kājām ir vieta. Protams, aiz manis aizmugurē apsēsties gandrīz neviens nevar. Automašīnas krāsa vai marka mani maz ietekmēja, sevišķi 2020. gadā es par to nedomāju,” viņš stāsta.
Satelīts seko
Patlaban jauna auto pirkšanu T. Tomsons neapsver, jo ir citas prioritātes un vajadzības.
“Es varu braukt ar jebkādu automašīnu, ar automātisko kārbu vai ar manuālo. Kad esmu Rīgā, paņemu koplietošanas auto. Šeit man nav problēmu braukāt ar koncertzāles busiņu,” viņš pastāsta.
Tā kā “Juke” ir kompakts auto, īpaši Rīgā ar to ir ērti braukt un novietot stāvvietās.
“Braucot atpakaļgaitā, man ir brīnišķīga opcija – ekrāns, kas parāda ne tikai aizmugurējo skatu, bet mašīnu no augšas.
Man cilvēki reizēm jautā – vai tev ir kāds satelīts, kas seko?”
Timurs smejas.
Vienkārši kameru novietojums tāds, ka redz visu vizuālo ainu, un prieks, ka šim modelim tā ir.
Arī garākos pārbraucienos “Juke” ir gana ērta. “Tomēr šī nav mašīna, ar ko es braukātu ļoti garus gabalus, jo tai nav tik spēcīgs dzinējs. Tas ir mīnuss apdzīšanas procesā, man ļoti jākalkulē un jābūt uzmanīgam, jo uzrāviens nav tik spēcīgs, kāds varētu būt. Uz Liepājas šosejas ir daudz smago mašīnu, un uzrāviens man būtu noderīgs.
Es gan neesmu tas cilvēks, kam vienmēr vajag ātri un visi jāapdzen, esmu tāds pareizais braucējs.
Pa Rīgas šoseju nemaz nevar citādi braukt, jo visur radari salikti. Pie tā, ka dzinējs nav tik spēcīgs, automašīna ēd maz degvielas, kas ir ļoti svarīgi,” viņš pauž.
Tagad, domājot par to, kāda varētu būt nākamā mašīna, Timurs apsver, ka varētu būt lielāks un komfortablāks modelis, kā arī jaudīgāks. Jo tas ir stāsts par drošības sajūtu, kas ir svarīgāka par taupību.
T. Tomsons augstu vērtē kruīza kontroli. “Patiesībā es arvien retāk izvēlos braukt pa Liepājas šoseju, uz Rīgu dodos caur Aizputi un Kuldīgu. Tur ir daudz mierīgāki ceļi un kruīza kontrole ļoti noder. Uzliec atļauto ātrumu, un tā šajā tukšajā ceļā ir ļoti ērti braukt,” viņš stāsta.
Noderīgi ir arī novietošanas sensori un līniju asistents, kas pīkst, ja šķērso balto līniju. “Ja garā ceļā esi par kaut ko aizdomājies un mazliet pabīdies, tad asistents atgādina, ka esi pārbraucis pāri joslas robežai,” stāsta auto saimnieks.
“Ilgajos braucienos izdaru lietas, kuras nevaru izdarīt birojā. Tās saistītas ar jaunu albumu, raidījumu noklausīšanos vai to, ko neesmu paspējis paveikt. Tas ir ļoti noderīgi.
Tomēr jāatzīst, ka neesmu sajūsmā braukt ar auto uz Rīgu, jo autobusā varu tās trīs stundas ar datoru pastrādāt. Un vadīt mašīnu paņem ļoti daudz spēka. Ja man ir iespēja nebraukt, es nebraucu,” viņš uzsver.
Lai arī vectēvs un tēvs interesējas par mašīnām, T. Tomsonam nav bijis laika pievērsties tehniskām lietām.
“Zinu bāzes lietas un varu nomainīt šķidrumus, bet citādi man nav laika ar ko tādu nodarboties un tāpēc ir servisi, kur to dara profesionāli. Nebūšu tas, kas pats kaut ko dara. Akumulatoru gan esmu nomainījis vienu reizi. Tas bija diezgan interesanti – pašmācības ceļā, skatoties YouTube video.
Tēvam un brālim vienmēr bijusi lielāka interese par mašīnām, un vienmēr varu viņiem pajautāt.
Tas ir labs veids, kā emocionāli sasaiknēties ar saviem tuvākajiem. Tās ir lietas, kas viņiem interesē, un viņi jūtas supernoderīgi šajā jautājumā un iesaistās,” pastāsta Timurs.
Lai arī bērnībā garāžā sēdējis, T. Tomsons nebija no tiem jauniešiem, kas, sasniedzot 18 gadu vecumu, nopērk automašīnu, jo nebija tik liela interese un nejuta nepieciešamību.
Tas gan bija ģimenē skaidrs, ka pieaugušā vecumā jānokārto tiesības. Tā bijusi laba nostādne.
“Noliec CSDD eksāmenu, un tev vairs nav dzīvē par to jādomā, neatkarīgi, vai pērc savu auto vai ne,” saka Timurs. “Man bija 32 gadi, kad nopirku pirmo mašīnu, diezgan vēlu.”
Nervi saka paldies
Drīz jāiziet tehniskā apskate, un auto īpašnieks cer, ka viss būs labi. Tomēr T. Tomsons nepaļaujas uz cerībām vien.
“Man lielākās bailes ir apstāties uz Liepājas–Rīgas šosejas, kad jābrauc uz tikšanos, un es netikšu galā. Tāpēc, tiklīdz dzirdu, ka kaut kas neskan vai nav labi, nemēģinu pats izdomāt un improvizēt. Vienkārši aizbraucu uz servisu un pārbaudu,” viņš uzsver.
Beidzamais gadījums bija augustā, braucot uz vienu no festivāla “Rimbenieks” koncertiem, kad draugs teica Timuram – tava mašīna visu laiku izdod dīvainas skaņas! Galā atklājās, ka riepā ir bumbulis un tā jāmaina.
“Man riepu serviss ir Rīgā. Teicu, ka varbūt varu tur nomainīt, bet man pateica, ka līdz Rīgai varu netikt. Domāju, cik labi ir, kad ir profesionāļi, kas pasaka un arī nomaina, jo tā es izvairos no lielākajām bailēm apstāties uz lielās šosejas un nezināt, ko darīt.
Bet pagaidām šī mašīna tādus brīnumus nav darījusi,”
viņš atzīst.
Kāds negodprātīgs cilvēks vasarā tīšuprāt noskrāpēja automašīnu, tāpēc, gaidot uz apdrošinātājiem, Timurs uz degvielas bākas vāciņa uzlīmējis kaķīša attēlu, lai daļēji nosegtu švīkas.
“Braucu uz Ulmali satikt draugus. Tur blakus ir divas viesu mājas, un es nejauši iebraucu nepareizajā ceļā,” viņš pastāsta.
Vīrietis viņam bloķējis ceļu un pārmetis, ko te braukā pa svešām teritorijām. Timurs atvainojies un gribējis tikt prom, bet saimnieks ar piekabi braucis garām un noskrāpējis “Nissanu”, piedevām pārmetis, ka nelūgtais viesis pats vainīgs.
T. Tomsons tagad domā, ka vajadzēja saukt policiju, bet tobrīd negribējis vēl vairāk sabojāt piektdienas vakaru sev un draugiem. Par laimi, apdrošinātāji ir viņa pusē par notikušo.
Atzīdams sevi par pareizu autovadītāju. T. Tomsons spriež, ka dažas minūtes, kuras ceļā uz Rīgu iegūst tie, kas riskanti brauc, nav tā vērts. Bīstamas situācijas nācies redzēt pietiekami bieži.
“Es jūtos komfortablāk, kad varu kontrolēt sevi un mašīnu.
Liepājas šoseja ir bīstama, uz Liepājas un Klaipēdas ostu brauc smagās mašīnas. Vēl jāapzinās, ka nāk zvēri, līdz ar to katrs brauciens ir izaicinājums. Drošības dēļ cenšos izvēlēties citu ceļu. Ja brauc caur Aizputi, Kuldīgu un Tukumu, tas ir minūtes septiņas ilgāks ceļš, bet skaistāk skatu ziņā, un mani nervi saka man paldies par šo izvēli,” pauž Timurs.
Garākā ceļā viņš parasti iebrauc degvielas uzpildes stacijā pēc kafijas un kaut kā garšīga – dāvanas vai bonusa, ar ko sevi palutināt.
T. Tomsons piekrīt, ka ilgus pārbraucienus neizbauda.
“Cilvēki stāsta, kā viņi brauc ar mašīnu uz Itāliju, šis mani galīgi neinteresē un esmu pret,”
nosmaida Timurs.
Garākie braucieni viņam bijuši uz Viļņu un uz Daugavpili, uz Marka Rotko muzeja desmitgadi. “Pie Jēkabpils jau gribas mest mašīnu nost un kāpt ārā, jo dibens jau plakans,” viņš saka.
Timura Tomsona pirmais auto
- “Nissan Juke”
- 2014. izl. g.
- Pelēks.
- 1,5 l dīzeļdzinējs, 110 ZS.
- Vidējais patēriņš uz trases 5,5 l/100 km.
- Manuālā pārnesumu kārba.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv
