liepajniekiem.lv
Precīzas liecības par to, kā un kas to atradis, nav, taču piezīmēs lasāms, ka kauls atrasts, rokot grants karjerus pretim Aizputes Misiņkalna kapiem.
Ne visu var atgūt
Kauls atgādina kādu izskalotu koka fragmentu, kas varētu patrāpīties pa kājām pludmalē, – gaiši brūns ar tumšākiem plankumiem un manāmām vecuma pazīmēm.
Vien paņemot rokās, jūtams, ka pat ar dobo vidu tas ir krietni smagāks par koku.
Senā mamuta atlieka ir 57 centimetrus gara, 17 centimetrus plata un sver piecus kilogramus un 600 gramus – gluži kā labi barots mazulis, pajoko muzeja mākslas un vēstures eksperts Andris Vasiļevskis.
“Ir grūti pateikt, kurā gadā tas te nonāca, jo muzejs vairākkārt ticis slēgts un atvērts no jauna. Bet varētu pieņemt, ka tas šeit bija jau tad, kad muzeju 1935. gadā izveidoja Jānis Audriņš,”
stāsta muzeja vadītāja Jolanta Berga.
Kad vieta slēgta 1953. gadā, vērtīgākie eksponāti izdalīti pa Liepājas, Ventspils un Kuldīgas muzejiem.
“Kauls visu šo laiku glabājās Ventspils Piejūras brīvdabas muzejā. Ventspils muzeja direktora vietnieks un vadošais pētnieks Armands Vijups sacīja, ka tas viņu krājumā stāvējis nereģistrēts,” vadītāja turpina stāstījumu.
Iesākumā kolēģi interesējušies, vai kauls varētu būt nācis no Aizputes, jo par to liecinājis kāds uz tā redzams apzīmējums.
Muzeja vadītāja norāda, lai gan daudz kas nav dokumentēts, ieraksts par kaulu Aizputes muzejā bijis.
“Audiņš savās atmiņās raksta, ka viņš kopā ar ģimnāzijas studentiem devies uz Misiņkalna karjeriem arheoloģiskos izrakumos, kur meklējuši saktas pirmā muzeja izveidei.
Varbūt paši to kaulu neatrada, bet turpat vien tas bijis,”
stāsta vadītāja.
A. Vasiļevskis atzīst, ka ir nostāsti, kas liecina par vairāku kaulu vai zobu fragmentu atklāšanu.
Zobu fragments esot atradies Aizputes pagasta skolas muzejā, taču tagad tas pazudis un līdz ar to – arī visas liecības par tā esamību.
“Labi, ka vismaz šis kauls bija citā muzejā, jo tikpat labi to varēja izmest ārā.
Paldies dievam, ka Piejūras dabas muzejā bijis vadītājs, kuram visu vajadzēja un kurš visu arī ņēma. Protams, varēja būt arī situācija, ka mēs to nekad neatgūstam. Vispār atgūt visu, kas kādreiz atdots citiem muzejiem, ir gandrīz neiespējami, bet, kā redzam, ir arī pozitīva pieredze. Kuldīgas kaimiņi bija pirmie, kas mums atdeva atpakaļ to, ko no Aizputes bija saņēmuši,” J. Berga jūtas pateicīga kolēģiem.
Unikāls atradums
Mamuta kaulu savā krājumā svinīgi atgriezuši pagājušajā gadā. Tad arī daudzi interesenti jautājuši – cik tas ir vecs? Atbildes nebija.
Paveicies, ka pirms kāda laika, kad pie muzeja durvīm bija atstāts vīstoklītis ar dažādām senlietām, darbinieki gājuši cauri to legalizēšanas procesam un iepazinušies ar arheologu Mārci Kalniņu.
Viņam viesojoties Aizputē, saņēmuši piedāvājumu projekta ietvaros veikt kaula izpēti un noskaidrot vismaz to, cik tas ir vecs.
“Bez Mārča pašvaldības muzejs šādas analīzes nevarētu atļauties, būsim godīgi. Turklāt analīzes veiktas divreiz, jo pirmajā reizē rezultāti nebija pārliecinoši,”
piemetina A. Vasiļevskis.
Arheologs Mārcis Kalniņš norāda, ka tas ir stilba kauls.
“Kura – augšējā, apakšējā vai spieķa – nevaru pateikt. To aplūkoja arī zooarheologi no vairākām valstīm, bet arī viņi droši nevarēja precizēt, jo kaulam trūkst abu galu. Ar to šis atradums ir unikāls.
Latvijā kopumā atrasti aptuveni 35 mamutu kauli, ilkņi vai zobu fragmenti.
Lielākoties atrod zobus un ilkņus, jo tie ir viegli atpazīstami. Laikam ir vēl tikai viens kājas kauls. Un, ja grants karjerus rok ar tehniku, tādus var arī nepamanīt,” skaidro arheologs.
Visi atradumi nav arī datēti – vien aptuveni 12 noteikts vecums. M. Kalniņš piezīmē, ka Aizputes muzejā redzamais ir viens no vecākajiem.
Šī dzīvnieka atliekas atrastas pa visu Latviju, bet, piemēram, Aizputes apkārtnē bijuši vismaz četri šādi atradumi – papildus atrasti divi ilkņi un viens zobs. Zobs atrasts arī Rucavā.
Lielākoties visi mamutu kauli atrodas Latvijas Nacionālajā dabas muzejā.
Šis ir vienīgais no Dienvidkurzemes, kurš redzams tur, kur izrakts, – Aizputē.
Pozitīvi esot tas, ka kauls gulējis grantī, kas rada pateicīgu vidi organisku materiālu saglabāšanai, palīdz novērst sadalīšanos.
Ap Aizputi esot vairāki grants karjeri, taču muzeja darbinieki ir pārliecināti, ka lielākā daļa cilvēku par dažādiem atradumiem noklusētu.
“Daudzi, atrodot senlietas, par to neziņo, jo tajā vietā tiek uzlikts veto un lauksaimniecības zeme kādu laiku nav izmantojama. To man teikuši paši lauksaimnieki,”
savus pieņēmumus pamato A. Vasiļevskis.
Viņš gan uzsver, ka lietas, kas vecākas par 17. gadsimtu, aizsargā Krimināllikums, tāpēc labāk neriskēt ar savu brīvību un mājās tās neturēt.
Muzejs priecājas, ka to sapratis arī cilvēks, kurš pie durvīm atstājis saišķi ar atradumiem. Vienīgā problēma šādos gadījumos gan esot tas, ka trūkst piesaistes vietai, jo nav zināms, kur mantracis pie tiem ticis.
Apskate – pēc pieprasījuma
“Cilvēki bieži vien nemaz neizprot, kas ir viņu rīcībā, un uz muzeju skatās kā uz pēdējo instanci pirms gružu kastes.
Varētu domāt, ka muzeja uzdevums ir rūpēties par priekšmetu saglabāšanu – nodrošināt atbilstošu vidi, bet šis kauls parādīja, ka ļoti svarīga ir pētniecība. Ja tās nav, tad mums ir mamuta kauls, par kuru neko vairāk nevaram pastāstīt.
Zinot šos šokējošos skaitļus, varam saprast, cik vērtīgs priekšmets ir mūsu rokās,”
pārliecināta J. Berga.
Daudz kas vēl tomēr ir neatklāts. Piemēram, nav zināms, vai mamuts bijis tēviņš vai mātīte, kā arī tas, cik vecs bijis pats dzīvnieks.
Arheologs M. Kalniņš apliecina, ka kauls vismaz aptuveni sakrīt ar senāko liecību par cilvēku klātbūtni mūsu reģionā.
Aktuāls jautājums joprojām ir par to, vai vietējie cilvēki šos dzīvniekus ir sastapuši.
“Pēc datējumiem sanāk, ka viņi varēja sastapties, bet šobrīd nav nevienas liecības, ka tā bijis.”
Pašlaik priekšmets atrodas krātuvē, taču, ja kāds vēlas to aplūkot, iepriekš piesakoties, to var izdarīt, informē muzeja vadītāja.
Šobrīd notiek atvērtā krājuma izveide – nonākuši līdz jaunu vitrīnu iegādei.
“Ja trešā iepirkuma kārta noslēgsies veiksmīgi, tad ceram, ka nākamā gada pirmajā pusē varētu atvērt krājumu un tajā izlikt arī mamuta kaulu.
Protams, ir noteikumi par organiskiem materiāliem, jo tie ir jutīgi pret gaismu, mitrumu, temperatūru.
Kauli var sākt sadalīties, tāpēc bez pārtraukuma tādas lietas nedrīkst eksponēt. Bet, konsultējoties ar arheologiem, meklēsim risinājumus,” J. Berga paskaidro, ka pats kauls nav trausls un, ja vien to nenometīs uz zemes, tas tik viegli nesalūzīs.
Taču ir svarīgi nodrošināt tā ilgstošu saglabāšanu, tāpēc vērā jāņem vide, kurā tas tiek uzglabāts.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
