– Kāpēc jums visbrīvākais laiks ir dienas vidū, kad citiem karstas darba stundas?

– Tāpēc, ka es rītos un vakaros vadāju skolēnus. No Durbes pamatskolas braucu uz Bunku, man ir maršruts pa tās puses lauku ceļiem.

Starplaiks ne vienmēr ir brīvs, piemēram, šodien man bija jāved iedzīvotāji uz Liepāju; reizi mēnesī ir tāds brauciens. Bet pārsvarā – mājās, vai arī ir kādi darbi, kas jāizdara skolā.

– Esat pieredzējis šoferis?

– Autobusa vadītājs esmu trešo gadu, veselības dēļ nācās mainīt. Agrāk esmu strādājis tikai mežizstrādē, bet muguras operācijas dēļ vairs nevarēju darīt tos darbus.

Bija jāiet mācīties autobusa kategorijas tiesībām, un tagad vadāju skolēnus. Šis darbs tomēr vieglāks nekā mežā ar ekskavatoru vai mežvedēju.

Šofera tiesības man ir jau no tā laika, kad atļāva vecums, bet tas nebija tūlīt pēc skolas. Neesmu mācījies vidusskolā, bet pabeidzis pamatskolu,

biju sliktais bērns, kam nepatika mācīties.

Pēc pamatskolas uzreiz sāku strādāt, vēl paspēju kādu laiciņu kolhozā.

– “Latvijas lepnuma” balvas pasniedza oktobrī, bet fakts bija jāpatur noslēpumā līdz 18. novembrim. Vai tas nācās viegli?

– Nebija viegli (smejas). Pirmkārt, man skolā bija jābrīdina, ka tur filmēs, un cilvēki jau jūt…

Par balvu jāteic, ka es vēl šobrīd neesmu līdz galam aptvēris, kas ir noticis.

Kad man piezvanīja un par to teica, es domāju: “Nu, atraduši, ar ko jokoties!” Es neticēju.

Un tikai tad, kad man sāka nopietni par to stāstīt, es sapratu, ka ir patiesība. Bija baigais pārsteigums.

– Kā jutāties starp apbalvotajiem cilvēkiem?

– To grūti vārdos izteikt… Lepns, pacilāts. Pasākums bija tik aizkustinošs, ka nevarēju novaldīt asaras.

– Ar “Zelta ābeli” novērtēts jūsu ieguldījums sporta klubā “Durbe”, ko izveidojāt kopā ar domubiedriem un kur šodien dambreti spēlē gan pieaugušie, gan skolēni.

 – Sākums bija ar autokrosu, kas man ļoti patika. Es nodarbojos ar autobraukšanu, taču, cik ātri iesākās, tikpat ātri arī beidzās.

Notika neliela avārija, pēc tam – muguras operācija, un sapratu, ka šis sports man jāaizmirst.

Ar novusu iepazinos jau kolhoza laikos, kad vīri spēlēja, bet nebiju par to aizdomājies dziļāk. Pabraukāju uz Liepājas spēlēm – vienreiz, otrreiz, spēle patika, un, kad Zigurds Liperts mani uzrunāja, ka vajadzētu arī Durbē spēlēt, es piekritu. Viņš bija pirmais ierosinātājs.

Kluba sākums bija grūts.

Vispirms vajadzēja atrast telpu, bet nav jau daudz tik plašu, ka pietiktu vietas spēlēt novusu. Sākumā – skolas sporta zālē uz balkona, bet tur bija grūti, jo ir šaurs un vakaros zālē notiek citas nodarbības. Pēc tam iekārtojāmies Durbes novada pašvaldības ēkas vienā telpā.

Pirmos piecus novusa galdus mums nopirka Durbes pašvaldība, un tas bija liels atspēriens, jo profesionālais inventārs ir diezgan dārgs. Tad sākām domāt jau par lielākām telpām.

Tā kā es pats apgrozos pa skolu ar bērniem, sākām pagrabstāvā riktēt augšā telpas. Tur kādreiz bija šautuve, bet gadiem nebija nekas darīts – piekrāmēts un aizaudzis. Skola nāca pretī, teica: “Ej un dari!”

Kurus cilvēkus uzrunāju, tie nāca palīgā pastrādāt bez samaksas, bet pārsvarā jau – ģimene. Tā lēnām, pakāpeniski sākām remontēt, un pirmo telpu – praktiski par maniem līdzekļiem.

– Biedrību nodibinājāt līdz ar sporta klubu?

– Praktiski – jā, jo bija vajadzīga organizācija, lai būtu pamats, kā piesaistīt kādus ziedojumus; es staigāju riņķī un lūdzu cilvēkiem, lai atbalsta klubu. Tāpat arī pašvaldības projekti ir biedrībām. 

– Cik novusistu esat?

– Nu jau klubs ir brangi izaudzis, pāri 20 biedriem. Sākumā bijām pieci seši pieaugušie – Lejaskurzemes komanda novusā. Kad tā pajuka, ātri noorganizējām savu Durbes komandu un palēnām to apaudzējām.

Es nepateikšu, kurā brīdī radās arī jaunieši, gandrīz visi ir Durbes skolēni.

Trenējamies divreiz nedēļā vakaros, jaunieši nāk pulksten sešos, pieaugušie – uz pusastoņiem.

– Cik senas Durbē ir novusa tradīcijas?

– Kopš Lejaskurzemes komandas, kurā bija dalībnieki no Durbes, gan arī no citām vietām, bet es tajā laikā par novusu vēl diez ko neinteresējos.

Kad dibināju klubu, man bija doma, lai tajā ir tikai durbenieki, bet nu brauc spēlēt arī grobiņnieki, kas komandā pārstāv Durbi, jo viņiem nav sava kluba.

– Kā klājas finansiāli?

– Atklāti sakot, ar finansējumu ir ļoti grūti, it sevišķi, ja sportisti jāved uz sacensībām. Labi, ka pašvaldība Latvijas mačiem sedz dalības maksas, bet nu jau arī diezgan skatās, jo tāpat ir grūti ar naudu.

Cik varam, sametam paši, arī mēģinu atrast citur finansējumu – eju pie cilvēkiem, runāju, stāstu par klubu.

Mūs atbalsta uzņēmumi “Durbes grauds”, “Dzēse”, pretī nākuši arī privātie, kuri negrib, ka viņus reklamē. Lielākais sponsors jau gan laikam esmu pats, kaut arī ne bagāts, bet labiem mērķiem nav žēl.

– Jūs jauniešiem esat treneris?

– Viņi mani tā sauc, bet oficiāli es neesmu treneris, vienkārši – domubiedrs, draugs. Novusu esmu apguvis pašmācības ceļā, regulāri braucu uz visām spēlēm, kur tikai tieku, un prasu padomus, kam tikai var paprasīt.

Startēju gan individuāli, gan komandā, gan pāra spēlēs. Augstākie rezultāti man ir 8. vieta starptautiskās sacensībās, un Latvijā esmu starp labākajiem spēlētājiem pa vidu, man vēl ir, kur augt.

Pie mums novusa sportā konkurence ir ļoti spēcīga, katrā pilsētā var atrast kādu ļoti spējīgu un izteiksmīgu spēlētāju.

– Lai kļūtu par tiesnesi, kārtojāt pārbaudījumu?

– Nē, eksāmens nav jāliek, ir prasība, ka jāzina spēles noteikumi, jātiesā, jāorganizē Latvijas sacensības. Tiesāt sanācis diezgan, bet nu gan arvien mazāk, jo stafeti pārņem mana meita Santa Samanta.

Pavisam man ir trīs meitas, bet novusā viņa vienīgā, ar to ir uzaugusi. Es pamācīju, viņai iepatikās, un nu novuss ir vaļasprieks ar lielo burtu. Mēs esam pārī spēlējuši jauktajās dubultspēlēs.

Santa arī spēlējusi volejbolu, viņa atraktīva meitene, patīk dažādi sporta veidi. Ne tā kā es jaunībā, kad diez ko nebiju uz sportu, mani vienmēr interesējusi tehnika.

– Vai klubam ir plāns paplašināties?

– Nu jau straujiem soļiem tuvojas nobeigumam nākamā telpa, ceru, ka līdz jaunajam gadam būs izremontēta.

Tas ir mans plāns un projekts, kā apgūt neizmantoto skolas daļu, tiesa, pašvaldība ar nāk palīgā ar padomu, kā labāk darīt.

Gribam to iekārtot modernu – ar videokamerām, lai varētu veidot spēļu un treniņu tiešraides.

Plus vēl gribam ierīkot skaļruņus, tā ka izmaksas ir sāpīgas. Taču es ļoti ceru, ka arī nākotnē telpas noderēs un būs, kas manis iesākto turpinās.

– Novusu spēlē arī puikas, kuriem nepatīk mācīties?

– Jā, es neliedzu nākt. Mēs esam par to runājuši, ka mācības ir vajadzīgas. Es tagad saprotu, ka arī man tās bija vajadzīgas, un nožēloju, ka nemācījos, tāpēc cenšos to pastāstīt zēniem. Meitene klubā ir tikai viena.

Jaunieši ir dažādi. Ir tādi, kuri iesāk nākt un nepārtrauc, bet ir arī tādi, kuri grib kaut ko sasniegt uzreiz, tad arī uzreiz aiziet prom, un tā es viņus vairs neesmu redzējis.

Ar varu nevienu neturu, tas ir pilnīgi bezjēdzīgi.

Man vajag, lai jaunietis nāk ar prieku un smaidu un es justu atgriezenisko saiti. Viņi zina, ka pie manis droši var atnākt parunāties jebkurā brīdī.

Mani bērni ir audzināti citādāk, nekā audzina tagad, bet neko darīt, jāpielāgojas.

–  Piktojaties, ka jaunieši sēž telefonos?

–  Jā, tā ir liela problēma. Tāpēc arī es strādāju ar skolēniem, lai viņus kaut nedaudz parautu nost no telefoniem un datoriem, piedāvātu darīt kaut ko citu.

Priecājos par tiem, kuri vakaros atnāk zālē uz basketbola, volejbola treniņu, jo vismaz stundu vai divas viņi ir prom no ekrāniem. Tāpat, kad atnāk pie manis.

– Ar saviem bērniem esat vienmēr sapraties?

– Ir bijis dažādi. Grūtākais laiks ar meitām ir aiz muguras, attiecības atjaunotas, un šobrīd tās ir gandrīz vai ideālas.

– Jums ir autoserviss?

– Jā! Visiem kaimiņiem un draugiem remontēju mašīnas. Ja nevaru braukt rallijā, tad vismaz skrūvēju (smejas). To arī esmu apguvis pats, tāpat kā tēvs, kas vienmēr visu darījis.

Šīs prasmes, es uzskatu, ir iedzimtas.

Kad savā laikā bija saimniecība, tajā tāpat visu darījām, taisījām savām rokām, man tas bija pats par sevi saprotams. Man tas viss ļoti patīk, tāpēc jau arī padodas.

– Kādas tagad ir biežākās kaites vieglajām automašīnām?

– Jo jaunāka mašīna, jo lielākas problēmas ar elektrību. Un, ja ar to kas notiek, tas ir sāpīgi, jo Latvijā ir grūti tikt klāt labiem autoelektriķiem. Viņi ir, bet maz, un darba viņiem ļoti daudz.

Es elektroniku varu remontēt savu zināšanu robežās, tāpēc man ir pazīstami elektriķi, ar kuriem konsultējos, un citreiz atkal es palīdzu viņiem.

Cik ir cilvēku, tik viņiem kaites, un tāpat arī ar mašīnām – tās dažādas un vainas arī. Palaikam jāremontē kāds dzinējs. Ar tiem es sāku strādāt tikai tāpēc, ka man bija ziņkārība uzzināt, kas motoriem iekšā notiek.

– Kāda automašīna ir jums pašam?

– Man ir fords, opel busiņš un vēl opeļi, ir bijis amerikāņu dodžs, bet to jau esmu pārdevis. Es pērku tādas mašīnas, kas man patīk, – saskrūvēju un braucu.

– Automašīnu tirgū ir pilnīgs klusums.

– Tāpēc ka ļoti samazinājusies pirktspēja. Kādreiz varēja mašīnas notirgot ātri – vienu nopērc, otru pārdod, bet tagad tas ir pagājis. Tie, kuri grib iegādāties mašīnu, aizbrauc uz ārzemēm un nopērk tur.

Vispār jau cilvēki baidās no jaunajām mašīnām, jo tās nav kvalitatīvas.

Man daudzi ir prasījuši, kādu mašīnu pirkt, bet ir grūti otram ieteikt, jo tas ir ļoti individuāli. Cilvēkam jāsaprot, kam viņam vajag mašīnu un cik daudz to lietos, vai finansiāli spēs uzturēt. Lai nav tā, ka nopērk auto, bet nav, par ko ieliet degvielu.

Liela daļa mūsdienu jauniešu jau tā dara – nopērk lielu mašīnu, bet riepām vairs nepietiek.

Zīmēties jau gribas visiem, bet neparēķina, ka vajadzīgs vēl daudz kas cits.

– Šogad jūs apbalvoja arī ar novada Goda rakstu. Vai pārējos apbalvotos cilvēkus pazināt?

– Tikai vienu otru, jo biežāk satieku tos, kuri saistīti ar sportu, ar pasākumu organizēšanu. Daudzi citi – redzēti ir, taču, ko viņi dara un kā sauc, es nezinu.

Protams, pazinu savu māsu Vitu Stepanoviču, kuru arī apbalvoja.

– Ko lai jums novēl?

– Izturību un varbūt ar laiku arī atrast pastāvīgu sponsoru klubam. Tas būtu ideāli.

Vizītkarte

Arturs Kuzmins

• Saņēmis “Latvijas lepnuma” balvu nominācijā “Novadnieks”, apbalvots ar Dienvidkurzemes novada pašvaldības Goda rakstu par novusa spēles tradīciju attīstīšanu Durbē.
• Skolēnu autobusa šoferis.
• Pašnodarbinātais, kam pieder autoserviss.
• Izveidojis un vada biedrību “Sporta klubs “Durbe””.
• Novusa sporta 1. kategorijas tiesnesis.
• 49 gadi.
• Precējies ar Daci, ir tētis trīs meitām un dēlam, vectēvs četriem mazbērniem.
• Kad ar kaut ko aizraujas, tad darbojas no visas sirds. 
• Apveltīts ar humoru.

19Skatīt galeriju

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.