liepajniekiem.lv
Būdams Liepājas Simfoniskā orķestra diriģents, viņš daudz darījis kora, simfoniskās un neakadēmiskās mūzikas saplūsmes projektu īstenošanā.
Šis unikālais rokraksts atspoguļosies arī jubilejas koncertā – izskanēs muzikālās dzīves ceļš, kurā klasiskās vērtības satiekas ar dzīvespriecīgu improvizāciju un cilvēcisku sirsnību.
– Kāda ir noslēpuma atslēga, ka savos gados tik aktīvi darbojaties mūzikas dažādās jomās?
– Ir tāda mērvienība kā laiks. Varbūt mūžīgs un pastāvīgs, bet cilvēkam laiks iet. Mans laiks arī gājis, bet joprojām darbojos visās tajās lietās, kur esmu darbojies.
Nesajūtu, ka vajadzētu galīgi visu pārtraukt. Un ko tad pēc tam darīs?
Varbūt kaut kas jau mainās, bet pats pie tā esmu vainīgs. Pēdējos gados, kad bijuši visi tie darbi, būtu jāpievērš sev lielāka uzmanība – jāpasporto, jākustas, lai paliktu arvien labākā formā.
– Kuri ir tie lielākie darbi, pie kā pašlaik strādājat?
– Joprojām darbojos ar Nīcas vīru kori. Taisām projektu, kurā Olafa Gūtmaņa dzeju celsim godā, jo nākamgad viņam būtu 99 gadi. Edgars Silacērps ir sarakstījis dziesmas, mēs tās ierakstām kopā ar “K.R.E.D.O”, un iznāks vinila plate.
Tas ir vienīgais vīru koris Kurzemes lejasgalā un, ja meitenēm ir jubilejas, mūs aicina.
13. decembrī jābrauc uz Majoriem uz draudzības koncertu. Korī “Līva” arī dziedātāji nāk, mācāmies, drīz visi sāks gatavoties Raimonda Paula lielajam koncertam jūlijā. Liepājas Valsts ģimnāzijā arī ir ko darīt, gan jādzied, gan jāgatavojas koru kariem.
Liels notikums šogad bija tas, ka mani pirmo reizi uzaicināja kā virsdiriģentu uz Skolēnu dziesmu svētkiem un uzticēja nodiriģēt himnu. Kopā ar Valsts prezidentu dziedājām himnu estrādē, un viņš man uz valsts svētkiem atsūtīja speciālu apsveikumu.
Diezgan daudz man lūdz palīdzību ar notīm, veidot programmas,
Cēsu ģimnāzija svin simt gadu un mani uzaicināja.
Par jubilejas koncertu runājot, paldies simfoniskā orķestra un bigbenda vadībai, ka viņi piedalās, tā man ir liela dāvana, ka viņi to iniciēja un dara. Taču ir liels darbs pie notīm – man līdzi divi maisiņi.
Šī ir tāda programma, kurai nevar neko gatavu paņemt, materiāls jāveido. Ir patīkami to darīt, bet viss prasa lielu laiku un darbu.
– Kā izraudzījāties, kas skanēs koncertā un izpildītājus?
– Šīs ir tāds duāls projekts. Pirmkārt, nolēma, ka varēšu ar orķestri to darīt. Pēc tam piedāvāju savu programmas vīziju.
Sarunu rezultātā izveidojās tā, ka izvēlējās skaņdarbus bigbendam un nolēma piesaistīt dziedātājus.
Iekļauta ir Ulda Marhilēviča dziesma “Ar Liepājas vārdu uz lūpām”. Tā kā solists ir Andris Ērglis, viņš grib savu dziesmu “Svētku rīts” dziedāt. Elza Rozentāle izvēlējās ļoti labas dziesmas, kas tika iekļautas.
Paldies Jānim Ivuškānam, kurš man ļoti palīdzēja izveidot Elzas dziesmām instrumentāciju. Katrā ziņā tie nebūs latviešu šlāgeri vai Radio 2.
– Tā būs mūzika, kas jums pašam pie sirds?
– Jā, un lielais pluss, ka būs Latvijas Radio bigbends, kuri ir ļoti noslogoti, bet ir klāt mēģinājumos. Vienu koncerta daļu spēlēs tikai bends un solisti, un otrajā daļā būs klāt simfoniskais orķestris.
– Vai jūsu vadītie kolektīvi arī sarīkos mazākas ballītes?
– Neko par to neesmu domājis, te jāpalaižas liktenim, ja kāds kaut ko gribēs darīt. Bija runa, ka varētu koru koncertu taisīt, bet nevar visu apvienot.
Koros jau dzimšanas dienas visiem pasvinam, sanākam kopā un pasēžam.
– Vai aizņemtībā šoruden palicis laiks hobijam – baraviku grozi bija pilni?
– Nebija tas raženākais laiks, bet reizes trīs četras bijām mežos.
Man patīk staigāt pa mežiem, tas ir kaifīgi. Noej sešus kilometrus, noliecies katrai sēnei. Tas ir sports bez piespiešanas.
Ir tāds uzbrauciens, ka dzīslkāta beciņas izspiedušas baravikas, bet tas ir absurdi.
Dzīslkāta beciņas aug smilšainās zemēs piejūrā, bet baravikas aug Latvijas valsts mežos, kur man bija piecas vietas. Bet tās ir izzāģētas, un tad sēnes četrus piecus gadus neaug. Dzīslkāta beciņas ir, un visi uz tām pārslēgušies.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
