liepajniekiem.lv
Kad ceļu neredz
Dienvidkurzemes novada pašvaldības Komunālā dienesta Grobiņas nodaļas specializētās traktortehnikas vadītājs uz pašvaldības ceļiem pieredzējis ne to vien.
Komunālās pārvaldes piecas nodaļas apsaimnieko gandrīz 2000 kilometru pašvaldības ceļu.
“Mēs šķūrējam lielās Grobiņas ielas, arī ceļus pagastos.
Es braucu pa lauku ceļiem līdz Gaviezei, Iļģiem, Rolavai, līdz slimnīcai pa veco bānīti, līdz Cimdeniekiem,” Jānis par savu maršrutu teic, ka tas ir diezgan liels.
“Ne jau es viens pats strādāju, ir arī kolēģi, kuri stumj sniegu, bet es esmu viens no tiem, kas to darījis visilgāk. Šorīt izrunāju ar vadītāju, kurus ceļus vēl vajadzētu pielabot, jo
pirmajā piegājienā izstumt kārtīgi maksimālajā platumā nesanāk, un ir vietas, kurās jāatgriežas,”
viņš pastāsta, ka pēc lielas snigšanas vispirms ceļus iztīra tā, lai būtu izbraucami, pēc tam var krustojumus pastumt platākus vai sniegu aizstumt uz citu pusi, lai kolēģim, kurš tīra trotuārus, būtu, kur tālāk virzīt sniegu.
Pēc pagājušās nedēļas nogales snigšanas pamatīgākā sniega kārta Jāņa maršrutos bijusi Iļģos, jo tur lielākie klajumi un biezākie sniega sanesumi.
“Kolīdz sastumj pirmos vaļņus, tā putina vaļņu augstumā.
Nav tā, ka viss ceļš vienādi aizputināts, bet ir posmi, kuros sniegs līdz metra augstumam,”
viņš pieredzējis.
Kā gan var orientēties, braucot pa vienu vienīgu baltumu, kurā ceļš nav redzams?
Tehnikas vadītājs atbild: “Es to daru pašvaldībā 12 gadus, pa tiem ceļiem esmu braucis arī bērnībā, tā ka puslīdz zinu, kur tie iet. Protams, katrreiz, kad viss balts un sasnidzis ir vienā līmenī, bieži vien stumju pēc izjūtas – apmēram te jābūt ceļam. Reizēm redzami zāles stiebri gar ceļa malām, arī palīdz ceļa zīmes, pēc kurām var saprast, ka ceļš varētu būt kādu metru nostāk.
Bijis visādi, arī tā, ka attopos uz zemnieka lauka.
Saprotu: kaut kas nav labi, paskatos – apakšā rapsis. Tad atveru telefonā “Google Maps”, ierakstu vajadzīgo ceļu un redzu, vai esmu uz tā.”
Neesot ziemas, kad neiebrauktu grāvī, jo, tikko ar tehniku piebrauc par tuvu ārmalai, – tā noslīd. Gadījies, ka iegāžas uz sāniem, reizēm pat uz apgāšanās robežas.
“Tādā gadījumā mums palīdz novada brīvprātīgie ugunsdzēsēji,
kam ir paliela automašīna ar spēcīgu vinčas iekārtu, lai izvilktu. Es arī esmu brīvprātīgais ugunsdzēsējs, tā ka piesaistu kolēģus. Taču pārsvarā paši tiekam galā, jo mums ir moderns traktors, kas pietiekami smags, lai izvilktu mazos sniega stūmējus.”
Citi nerespektē
Viņi, četri pastāvīgie kolēģi, vēl pārvaldes vadība, arī pagastu pārvaldnieki, savstarpēji sazinoties, telefonos seko līdzi laikapstākļu prognozēm. Tās salīdzina cits ar citu un kopīgi plāno darbu laiku.
Šodien varot aptuveni prognozēt, kad sāks vai beigs snigt un kad jāsāk tīrīt. Ir izbraukuši gan trijos naktī, gan astoņos vakarā un astoņos no rīta.
Bet pirms gadiem noticis citādi.
Trīs kolēģi cēlās trijos naktī – viens dzīvoja Liepājā, otrs Medzē, trešais Grobiņā –, paskatījās pa logu, vai ir uz mašīnām un trotuāriem sasnidzis, sazvanījās un apsprieda rīcību. Ja bija snidzis, tad brauca uz darbu.
“Ja ir snidzis pa nakti, no rīta uz pāris stundām apstājas, bet gaidāms, ka atsāks snigt, tad, protams, ceļus nešķūrē, jo pēc laika sniegs būs atpakaļ. Tajos brīžos rodas domstarpības ar iedzīvotājiem – kāpēc netīra? Bet katram jau nevar pastāstīt apsvērumus, un katram labs arī nebūsi,” saka Jānis.
Par autobraucēju attieksmi viņš teic, ka no desmit tikai divi ir tādi, kas viņu respektē. Pārsvarā braucot tuvu klāt tīrīšanas tehnikai, ir nepacietīgi.
“Piemēram, uz lielā autoceļa tīrot krustojumu, nepieciešamas kādas divas minūtes, bet braucējiem nav laika gaidīt.
Tad man strādāt grūti, īpaši naktīs, ja vēl snieg, jo spoguļos nevar redzēt visu, bet ir jāskatās, ko dara lāpsta, ko aizmugurē – kaisītāja snīpis, jāuzmana ceļa zīmes, elektrības kastes…” viņš atzīst, ka sākumā, strādājot krustojumos, uztraucies, bet nu vairs ne.
Ar auto no bērnības
Jānis uzaudzis Grobiņas pievārtē – Robežniekos – un joprojām dzīvo turpat.
Par sevi stāsta: “Esmu 90. gadu meistardarbs, un, kad biju mazs zēns, mums, visiem kaimiņu draugiem, patika braukt – ar visu, ko nu varēja dabūt.
Laikam jau mans tētis bija iniciators, viņš man 12 gados nopirka mašīnu,
nelielu fordu eskort, kā tagad atceros – saldējuma baltā krāsā. Man ir četrus gadus vecāks brālis, un tehniku remontējām, skrūvējām. Braucām ar mašīnu pa Robežniekiem, pa ģeneratoriem, lauku ceļiem, vai diena vai vakars.”
Puikas vasarās esot riņķojuši pa apkaimi ar PSRS laika močiem – ižiem, javām, minnelēm, vošeļiem.
“Bijām tāda paaudze, kam vienkārši patika rullēt.
Lielākā daļa manu bērnības draugu joprojām saistīti ar autotehniku – gan remontē, gan brauc –, un arī es esmu ar to kopā. Visas savas prasmes un zināšanas ieguvu līdz ar dzīves pieredzi. Un tā bez pārtraukuma esmu tehnikas virpulī.”
Robežnieku puišeļiem datoru nebija un tie arī neinteresēja; viņiem svarīgāka bija garāža un no vecākiem paņemti īleni, instrumenti, lai varētu kaut ko saķīlēt.
“Man vienmēr paticis braukt,”
Jānis atceras, ka, sākot strādāt, viņam pirmā tehnika pašvaldībā bijusi zāles pļāvējs.
“To iedeva tāpēc, ka kolēģim nebija tiesību, lai varētu braukt. Man tas likās dīvaini, jo es savus 18 gadus tiesību dēļ gaidīju tik ļoti, ka mani pārējais vispār neinteresēja. Vēlāk tiku pie mazāka traktora, ar ko ziemā tīrīju trotuārus. Tā mana karjera sākās no pašas apakšas, mazākās tehnikas vienības,” Jānis piekrīt, ka savā darbā ir cilvēks īstajā vietā.
Vizītkarte
Jānis Moncevičs
- Dienvidkurzemes Komunālās pārvaldes Grobiņas nodaļas specializētās traktortehnikas vadītājs.
- 35 gadi.
- Ir ģimene, divu bērnu tētis.
- Pabeidzis Grobiņas vidusskolu.
- Dzīvo Robežniekos.
- 2,02 metrus garš, spēlējis basketbolu.
- Ikdienā brauc ar 2000. gada izlaiduma “BMW Classic”, kam aizmugures piedziņa.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
