Uz sarunu aicina sakristejā, kur mājīgi sprakšķ pagales mazā kurtuvē. Tā viņš uztur siltumu jau četrus gadus – kopš pārcelts no Vidzemes uz Kurzemi.

– Kāpēc draudzē dievkalpojumi ir gan svētdienā, gan trešdienā?

– Lai nedēļas vidū varētu tikt cilvēki, kuri svētdienā netiek.

Atnācu no Vidzemes, pieradis, ka dievkalpojumu svin katru dienu, taču sapratu, ka te nebūs tādas atsaucības.

Pirms tam Pāvilostā dievkalpojums bija divreiz mēnesī, bet, kopš es esmu, – divreiz nedēļā.

Esmu kalpojis Limbažos, Liepupē, bijis Valmieras iecirkņa prāvests, un tad mani arhibīskaps Jānis Vanags norīkoja uz šejieni, kur tagad kalpoju septiņās draudzēs.

Daudz, bet dažās neesmu viens – Aizputē un Apriķos esmu kopā ar mācītāju Erlandu Lazdānu, Liepājas Svētās Annas draudzē – ar mācītāju Jāni Bitānu. Un ne jau visur dievkalpojums notiek katru svētdienu.

Ja neskaita svētkus, svētdienā man divi dievkalpojumi, pārējās dienās – pa vienam.

– Šovakar dievkalpojumā bija vien trīs cilvēki.

– Svētdienās ir vairāk, ap 30, bet svētkos – pāri 50. Es domāju, ka cilvēku skaits dievkalpojumos nav atkarīgs no baznīcas lieluma, bet vispār no laikmeta.

Šodien cilvēks vispirms visu izdara sev – māja, izglītība, karjera, dzīvē iekārtoti bērni, pilns ledusskapis, pagrabs –

un tad atceras: ā, ir taču vēl Dievs, kas to visu devis.

Pāvilostas draudze ir samērā jauna, mēs pētījām statistiku, vidējais vecums 38–39 gadi. Ir arī pāris ģimeņu ar maziem bērniem.

Un Sakaslejā tieši tāpat, tur ir viena liela ģimene – draudzē vecaistēvs, bērni, mazbērni, mazmazbērni. Visi nāk baznīcā, dzimtā spēj nodot šo mantojumu.

Man jau gribētos, ka baznīca ir ticības lieta, bet skaidrs, ka tā ir ieradums, citādi nevar būt.

Tāpat kā zobu tīrīšana ikdienā. Ja mēs šovakar neiztīrīsim, rīt uzreiz jau nebūs jāiet zobu izraut. Nekas traks nenotiks, tāpēc varētu arī neiztīrīt, taču mēs to darām, jo tāds ir ieradums.

Tā mūsu personiskā higiēna, bet baznīcas apmeklējums, Rakstu lasīšana, lūgšanas ir garīgās dzīves higiēna.

– Vai bija viegli iejusties Kurzemē?

– Es domāju, būtu pavisam citādi, ja es nebūtu mācītājs un neatnāktu uz Kurzemi kristīgā vidē. Kristieši jau ir aicināti būt pretimnākoši, atsaucīgi, un tādi arī ir.

Ja viņiem prasa maizi, ūdeni, apģērbu vai apciemojumu – viņi ir informēti un saprot, ka ir kaut kas jāiedod un jāpalīdz, nevar teikt: tas uz mani neattiecas, es dzīvoju pats par sevi.

Sakaslejā un Pāvilostā mācītāja uz vietas nav bijis pēdējos 30 gadus un vairāk, ir tikai piebraukājuši kalpošanā. Taču es šeit dzīvoju, un cilvēki uztvēra ar prieku: o, nu mums savs mācītājs!

– Dzīvojat mācītājmājā?

– Ja ārā būtu gaišs, jūs pa sakristejas logu redzētu, ka blakus baznīcai izrakti pamati, ir iesvētīts pamatakmens.

Šeit būs dzīvesvieta, 50 kvadrātmetru liela mācītājmāja – mana, kamēr es kalpošu, un nākamajiem mācītājiem, kuri nāks pēc manis.

Šobrīd dzīvoju draudzes priekšnieka Guntara Zamarīša dzīvoklī; viņam ir arī māja.

– Kādi praktiski jautājumi jums šobrīd jārisina draudzēs?

– Liepājā Svētās Annas baznīcai – torņa restaurācija, Sakaslejā lielais darbs ir baznīcas jumta maiņa, Aizputē – tikko iegūtā dievnama uzturēšana.

Vēsturiski nebijis notikums – nopirkām baznīcu.

Tā celta par pareizticīgo dievnamu, bet pēcpadomju laikā pareizticīgā baznīca neatjaunoja īpašumtiesības. Tad ēku nopirka septītās dienas adventistu draudze, bet oktobrī to pārdeva mums.

Aizputes draudzei negodīgi attiesāja vēsturiski piederošo baznīcu, un tā vairākus gadu desmitus bija bez sava dievnama, pulcējās tajā pašā septītās dienas adventistu baznīcā. Kad radās iespēja, bīskapu kolēģija lēma to nopirkt.

Lēnām atjaunojam dievnamu, iesvētīts jauns altāris. Baznīcā ir ērģeles, kas brīnumainā kārtā no Vācijas nonāca pie mums. Ne tādā ziņā brīnumaini, ka nokrita no debesīm, bet – kā pēc tām tikām, kā atvedām, kā tās izjauca un salika atpakaļ.

– Pastāstiet!

– Kaut kur baznīcu kļūst vairāk, bet kaut kur tās iet mazumā, un tā notiek arī Vācijā. Tur vienai draudzei piederēja trīs dievnami, bet viens, kas celts salīdzinoši nesen, stāvēja tukšs.

Draudze nolēma dievnamu pārdot un atsvētīja.

– Tāds process arī ir?

– Jā, desakralizācija. Un draudze piedāvāja ērģeles Latvijas evaņģēliski luteriskajai baznīcai: mēs atdodam, tikai jums jātiek tām pakaļ.

Bijām uz ērģelēm rindā otrie, bet pirmajai draudzei nebija naudas, par ko atvest, un kārta pienāca mums. Arī mēs domājām, kā lai aizbrauc un pārved,

parēķinājām, cik tūkstošu ir vajadzīgi, un sapratām, ka tādas naudas nav.

Taču tad atcerējos, ka man ir pazīstams Mārtiņš no Valmieras puses un viņš ar vienu draudzes locekli no Pāvilostas atrodas Vācijā kopā darbos pārsimt kilometru attālumā no ērģelēm, turklāt ar busiņu. Jautāju viņam: vai varat līdzēt? Viņš teica: jā, mēs tūlīt brauksim mājās, bet aizbrauksim paņemt.

Vēl izrādījās, ka cits man pazīstams cilvēks dzīvo netālu no baznīcas un viņam ir piekabe, kur arī ielika ērģeles. Atgadījās arī ķibeles – piekabei saplīsa viens, otrs, trešais ritenis, bet ar Dieva vadību kravu atgādāja. Tad bija vēl kurjers, kas atveda ērģeļu otru daļu.

Nu tās stāv Aizputes baznīcā saliktas, un gaidām meistaru, kas noskaņotu. Ērģeles izjauca un salika cilvēki, kuri to darīja pirmo reizi mūžā, bez muzikālās izglītības. Vienkārši – filmējot, ko dara, numurējot fragmentus, un nepagāja ilgs laiks, kad atlika atpakaļ, tāpat kā izjauca.

Par citiem darbiem jāteic, ka tie jau ir mācītāja ikdiena.

Vajadzētu gan būt tā, ka rūpējamies par garīgo vidi un arī pārskatām saimnieciskās lietas, bet ir mazas draudzes, kurās mācītājs vēl strādā fiziski.

Piemēram, Aldis Kalcenavs Burtnieku baznīcā darījis lielu daļu darbu, tajā skaitā remontējis jumtu un torni. Atis Freipičs savām rokām atjauno Griezes baznīcu Saldus novadā.

– Kādi aktuāli uzdevumi šobrīd ir Latvijas evaņģēliski luteriskajai baznīcai?

– Nekas jau nav mainījies visu tās pastāvēšanas laiku – baznīca dara to, ko Jēzus ir pavēlējis, tā neko nedara ārpus, kaut ārēji tas tā izskatās. Baznīca bijībā pret Dievu pasniedz sakramentu, iet misijā.

Un kas šobrīd tāds ekstra notiek, kas agrāk nav noticis?

– Ukrainā karo…

– Kari vienmēr pavadījuši cilvēkus. Baznīca visu laiku lūgusi par mieru valstī un pasaulē, par tām vietām, kur draudze tiek vajāta un notiek nelaime.

Baznīcai šādos apstākļos, man šķiet, ir īpaši jāsludina, cik Dievs ir liels, labs un mīlestības pilns, un tas jāparāda.

Ticība jau nav akla, tā ir lēmums, ko pieņem apzināti.

Ja vien cilvēki aptvertu to, ka nekad nekas nevienoja, nevieno un arī nākotnē nevienos viņus ārpus Dieva. Nekāda identitāte cilvēkus nespēj vienot, mēs vienmēr šķelsimies, un tas ir acīm redzami – par un pret Ukrainu, par un pret vakcināciju, par un pret krieviem, par un pret latviešiem.

Pats esmu piedzīvojis, aizbraucot uz Sanktpēterburgu, ka, ieraugot automašīnu ar Latvijas numuru, latviešus sauc par fašistiem. Es domāju – tagad mēs darām tieši to pašu.

Nosauciet kādu ideju, par ko varētu vienoties!

– Darīt kaut ko kopā savai pilsētai.

– Jā, un viens teiks, ka apgaismojumu vajag ar silto gaismu, otrs – ka ar auksto, jo tā ielas labāk redzamas. Kādus neapmierinās, ka ietve ir labajā pusē, nevis kreisajā, citiem būs pa prātam. Iekams neuzbūvēs ietvi abās pusēs, tikmēr arī neatradīs kopsaucēju.

Tik ilgi, kamēr cilvēki nebūs ar Kristu un ticībā, kas vieno, tikmēr karos,

tāpēc es neredzu neko jaunu.

– Vai jums ir kādas nodarbes ārpus kalpošanas?

– Mans hobijs ir veidot mazus video, kurus es ielieku sociālajos tīklos. Tā ir vieta un vide, kur šodien cilvēki dzīvo, un, ja viņi tur sastopami, tad mūsu uzdevums ir iet pie viņiem soctīklos, līdzīgi, kā kādreiz misionāri devās uz tāliem pasaules nostūriem.

Reizi nedēļā cenšos atbrīvot laiku tenisam.

Vasarā spēlēju tepat Pāvilostā pie mājas; tiem, kuri deklarēti pilsētā, – bez maksas. Ziemā braucu uz Liepājas tenisa halli.

Spēlēju kopā ar mācītāju Erlandu, draudzes priekšnieku, līdzi brauc vēl kāds no draudzes.

– Bērnībā esat bijis sporta skolas audzēknis?

– Neesmu gan. Mazliet spēlēju hokeju, kā šodien teiktu – amatieru līgā “Zelta ripa”. Tenisā trenējies neesmu, bet tas patīk, man vajadzīgs spēles azarts, ko teniss dod.

– Un mūzikas skola?

– Gribēja sūtīt, bet vecākiem nebija naudas, par ko nopirkt klavieres. Siguldā uz skolu katru gadu nāca no mūzikas skolas pārbaudīt bērnu muzikalitāti un tos, kuriem saskatīja potenciālu, aicināja mācīties.

Es gribēju spēlēt klavieres, bet vecākiem nebija tādas rocības.

Toties mūsu meita izmācījās, viņai sagādājām klavieres, pabeidza mūzikas skolu.

– Kad jūs ordinēja par mācītāju?

– 25 gadu vecumā. Man 7. februārī būs dzimšanas diena, paliks 50, un es to laiku gaidu tādā ziņā, ka pienāks brīdis, kad pusi savas dzīves būšu bijis pagāns, pusi – kristīts, un tad otrā daļa paliks arvien lielāka.

– Pastāstiet par savu ģimeni!

– Man ir sieva Liene, šogad būs 30 gadu, kopš esam kopā, iepazināmies 1996. gadā.

Mums ir meita Melānija, viņai 22 gadi. Šobrīd studē Liepājā, ir latviešu valodas un literatūras skolotāja Liepājas Oskara Kalpaka vidusskolā, māca piektajām klasēm.

Meita no mājām ir prom, un mēs ar sievu divatā baudām šo laiku tāpat kā jaunībā.

Varam piecelties, iekāpt mašīnā un aizbraukt uz Vidzemi. Siguldā mums dzīvo daudz pazīstamu cilvēku. Mammas jau ir mūžībā, Lienes tētis arī, bet manējais vēl ir. Kad aizbraucu uz turieni, laiks burtiski aizlido – tētis, brāļi, draugi, visi jāsatiek, jāaprunājas.

– Jums laiku paņem arī darba pienākumi ārpus diecēzes.

– Darbojos mūsu baznīcā trīs komisijās, un, esot Grobiņas prāvestam, jāpiedalās virsvaldes un kapitula sēdēs, mācītāju konferencēs.

Tās ir reizes un ceļi, kad jāšķērso Latvija līdz pusei.

Prāvesta amatā nomainīju Aināru Jaunskalži, kas kalpoja 30 gadus. Viņš iedibinājis tradīciju, kuru es negribu lauzt un ar varu mainīt, un tā ir tāda, ka prāvests vizītē draudzes un, cik iespējams, palīdz mācītājiem.

Es jau priecājos – jo vairāk darba, jo grūtāk slinkot, lai gan arī to reizēm gribas.

– Ko nepagūstat izdarīt?

– Šobrīd esmu apņēmības pilns, pat sastādīju grafiku, kā to darīšu, – es gribu pabeigt vismaz kādu iesākto grāmatu. Nevis lasīt, bet rakstīt.

Palicis pavisam nedaudz vienai, tā ir tādā stadijā, ka mēneša laikā varētu sakārtot izdošanai. Otrai vajag drusku vairāk laika, un trešajai man arī ir labas idejas.

Pirmā grāmata ir par Rakstu vietām. Ar baznīcas tēvu tekstu tulkojumiem un dažādiem stāstiem es gribu palīdzēt cilvēkiem izdzīvot nedēļu no viena dievkalpojuma līdz nākamajam.

Otra grāmata ir mana sirdslieta – laulība, ne tikai sava, bet vispār.

Es redzu, ka laulība ir Dieva sapnis par cilvēku, ka nav labi būt vienam.

Trešā, es ceru, ka varētu būt laba bērnu grāmata ar stāstiem par brāli un māsu, kuriem ir draugi un visādi piedzīvojumi. Lielākā daļa – no manis paša dzīves, bet nezinātājs to nenojautīs, jo vārdi neatklājas.

Un vēl man ir entās skices visādām citādām grāmatām, bet šīs trīs es gribētu pabeigt, kamēr Dievs atvēlējis man laiku.

Vizītkarte

Romans Kurpnieks-Logins

• Luterāņu mācītājs, Grobiņas iecirkņa prāvests.
• Kalpo Apriķu, Aizputes, Pāvilostas Sv. Pētera un Pāvila, Sakaslejas, Ulmales-Labraga, Liepājas Sv. Annas, Liepājas Brāļu draudzē.
• 49 gadi.
• Dzimtā pilsēta – Sigulda.
• Precējies, sieva – Liene, meita – Melānija.

29Skatīt galeriju

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.