Ko Latvija dara klimata pārmaiņu ietekmes mazināšanai?

Olga Bogdanova, KEM valsts sekretāres vietniece

Runājot par klimatu, ir divas lielas tēmas.

Viena ir tā saucamā pielāgošanās, lai pasargātu sevi no kritiskiem klimatiskiem apstākļiem. Otrs ir virziens, ko cilvēce, Latvija, jebkurš indivīds var darīt, lai klimata pārmaiņas kopumā būtu mazākas.

Nav jau tā, ka mēs nevarētu sevi pasargāt no tā, ko līdz galam nevaram ietekmēt.

Piemēram, Nīderlandē cilvēki pastāvīgi dzīvo zem jūras līmeņa atzīmes. Pašvaldības var izvērtēt teritorijas, kas pakļautas lielākam plūdu riskam, un pieņemt lēmumu stiprināt infrastruktūru – būvēt dambjus, ierīkot meliorāciju vai arī savā plānojumā paredzēt, ka šajās vietās netiek izsniegtas atļaujas apbūvei.

Jau 2019. gadā valstī ir pieņemts plāns pielāgošanās pasākumu veikšanai. Pašlaik veicam plāna starpposma izvērtēšanu tautsaimniecības sektoros un nosakām virzienus, kurus vajadzētu stiprināt.

Arī pašvaldībām ir pienākums izstrādāt savu noturības plānu. Ne visas to ir izpildījušas, bet pienāks brīdis, kad tas būs obligāti.

Iedzīvotājiem ir tiesības prasīt pašvaldībai, lai tā rīkojas.

Kaut vai Jūrmalas piemērs, kur nebija iztīrīta lietusūdens kanalizācija, tāpēc 2024. gada plūdos ūdens līmenis bija daudz augstāks nekā vajadzētu būt.

Pašvaldību neizdarība nodara kaitējumu arī privātpersonām, tāpēc iedzīvotājiem ir jāiesaistās un jābūt prasīgiem.

Pielāgošanās risinājumus visbiežāk uztver kā sāpīgas izmaksas, bet citās valstīs, kur klimata izmaiņu postījumus nevarēja ignorēt, tos uztver kā investīcijas.

Ieguldot tagad, mazinām kritisko klimatisko apstākļu radītos zaudējumus nākotnē un varam aprēķināt atdevi.

Pagājušajā gadā Saeima apstiprināja Klimatnoturības un ekonomiskās ilgtspējas likumu. Šim likumam ir divi akcenti – klimata noturība un ekonomiskā ilgtspēja.

Diezgan liels portfelis ir iezīmēts gan Eiropas Savienības (ES) fondos, gan nacionālajās aploksnēs, bet klimata jautājumus nevajadzētu vērtēt atrauti no pārējiem.

Klimata noturība ir saimnieciska rīcība.

Ja rūpējamies par sava īpašuma noturību, varam saņemt tam naudu un kļūt spēcīgāki un efektīvāki.

Vai varam mazināt cilvēku rīcības radītās pārmaiņas? Daudz diskutēts par to, vai zaļais kurss jāatceļ. Mums ir paveicies dzīvot valstī, kur nav jāizdara sarežģītas izvēles starp to, vai palēnināt klimata pārmaiņas vai arī palīdzēt ekonomikai. Mēs neražojam fosilos energoresursus un nedarām citas kaitīgas lietas.

Šeit palīdzēt Zemei nozīmē efektīvāk izmantot savus resursus, pēc iespējas aizstāt importētos fosilos, netīros resursus ar vietējiem un tīrajiem.

Varam uzreiz noķert trīs zaķus: palīdzēt planētai ar savu devumu, uzlabot ekonomiku ar resursiem, ko mums daba devusi, un uzlabot drošību, ja nebūsim atkarīgi no importētiem energoresursiem.

ES piešķir lielu finansējumu klimata jautājumu risināšanai,

un Latvijai tas nozīmē, ka šī būtu nauda mūsu vietējai ilgtspējīgai komercdarbībai.

Varam ražot biometānu, varam nevis eksportēt apaļkokus, bet gatavot koka mājas šeit. Paši ražosim, strādās mūsu augsti kvalificētais darbaspēks, un vienlaikus palīdzēsim klimatam.

Latvijas Nacionālais enerģētikas un klimata plāns 2021.–2030. gadam paredz vairāk nekā 200 pasākumus, kuru galvenā doma ir īstenot tādas aktivitātes, kas ne tikai samazinātu CO₂ emisijas, bet vienlaikus padarītu jēgpilnu mūsu valsts resursu izmantošanu, pievienojot vērtību.

Ne kātiņš, ne galiņš

Pērn projekta “LIFE IP – Atkritumi kā resursi Latvijā” pētījumā noskaidrots, ka 2024. gadā Latvijā radīti vairāk nekā 269 000 tonnu pārtikas atkritumu – vidēji 144 kilogrami uz cilvēku. Lielākā daļa no tiem rodas mājsaimniecībās.

Kāpēc pret pārtiku izturamies tik izšķērdīgi? Restorāna “RObread” īpašnieks un šefpavārs Roberts Ozoliņš pauž, ka problēmas sakne meklējama atkritumu šķirošanā un šķirošanas pieejamībā.

Pats iepriekš dzīvojis piecstāvu mājā vienā no Liepājas mikrorajoniem, kur nav bijušas iespējas atkritumus šķirot.

“Kad uz turieni pārvācos dzīvot, nevarēju atrast konteinerus atkritumu šķirošanai.

Biju izbrīnīts, kad mājas pārstāve teica, ka atkritumus šī nama iedzīvotāji met stāvvadā kāpņutelpā, kur tie visi nonāk vienā konteinerā,”

pieredzē dalās Roberts.

Bezatkritumu jeb tā dēvētais “zero waste” dzīvesveids Robertam ir tuva tēma, proti, pirms vairākiem gadiem viņš pievērsies ilgtspējas jautājumiem, kas īpaši svarīgi, strādājot tādā profesijā kā pavārs.

“Kopš esmu kļuvis par restorāna īpašnieku, šī domāšana kļuvusi vēl svarīgāka:

izmaksas, ko tērējam, iegādājoties pārtikas produktus, tas, kā un cik daudz no nopirktā tiek realizēts. Piemēram, lai uztaisītu zaļumu eļļu, izmanto tikai, teiksim, pētersīļu lapas, bet kātus izmet. Taču arī tos var pievienot, piemēram, buljonam vai pielikt klāt, vārot kartupeļus, un tas piedos garšu. Attiecīgi zaļums tiek izmantots par 100%.”

Savā restorānā Roberts gatavo, kā pats to dēvē, “zero waste” mērci. Tai pievienoti dažādi atgriezumi: tomāta kauslapiņas jeb kausiņi, arī kāti un gurķu gali. Roberts to visu sakaltē, tad izcep, pēc tam liek katlā, lej virsū aukstu ūdeni un gatavo buljonu.

“Katram dārzenim ir sava specifiska garša. Un tieši mizās, kātos, galos tā ir intensīvāka. Varbūt rūgtāka, mūsu ierastai garšai netīkamāka, bet, ja to prot sabalansēt ar citām garšām, tad tā spēj darīt jaudīgas lietas, piemēram buljonu, ko var izmantot, vārot rīsus vai griķus.

Es taisu “zero waste” mērci, kurai bāze ir tomātu pasta, mazliet brūnā cukura un jau minētais atgriezumu buljons.

Mērci papildinu vēl ar sviestu.”

Ideja par mērci radusies vasarā, regulāri iepērkoties Liepājas Pētertirgū.

Roberts: “Katru dienu kaut ko no nopirktajiem dārzeņiem un saknēm met ārā, taču zemnieks, kurš to audzējis, par tiem rūpējies. Kļuva žēl, ka kāda trešdaļa no dārzeņiem vienkārši aiziet nebūtībā. Un tad arī sāku domāt, kur un kā šos atgriezumus izmantot.”

Restorāns “RObread” ir vieta, kur top pašcepta maize, no kuras paliek pāri daudz atgriezumu. Līdz šim restorāns tos atdeva zirgiem, bet tagad nonācis līdz jaunam produktam – radīta un attīstīta maizes pastas (makaronu) recepte.

Pasta top no miltiem, kas pagatavoti no maizes drumstalām.

Šefpavārs apstiprina –

lai ēdamais nenonāktu atkritumos, ļoti svarīga pareiza pārtikas uzglabāšana.

Piemēram, ja mērci vai kartupeļus uz nakti atstāj uz plīts pannā, tad nākamajā dienā tas viss būs apvītis. Ēdiens vairs nepatiks ne pēc skata, ne garšas. Tāpēc tas jāglabā pārtikas uzglabāšanas traukos.

Arī ledusskapi nevajag pārpildīt, plauktu tālākajos stūros nobēdzinot produktus, par kuriem, ļoti iespējams, aizmirsīs.

“Pavāra ikdiena – uzturēt kārtību ledusskapī un zināt, kas kur glabājas,” uzsver Roberts.

Mazie bērni māca šķirot, taupīt un rūpēties par dabu

Sigita Roga, Liepājas Raiņa vidusskolas eko koordinatore 1.–3. klasēm

Katru mēnesi vecākiem sūtu informāciju, ko mēs kopā ar bērniem un klases audzinātāju darām stundās un kādu individuālo darbiņu bērns var paveikt mājās kopā ar vecākiem.

Ar to viņi pelna žetoniņus, un mācību gada beigās aktīvisti, viens vai divi no katras klases, tiek izcelti un apbalvoti.

Vecāki ir ieinteresēti, to jūtu pēc saņemtajām vēstulēm. Viņi, piemēram, jautā par šiem individuālajiem darbiņiem, kā labāk tos veidot.

Šomēnes tēma ir par videi draudzīgu transportu.

Kāds jautāja, vai obligāti jāveido no otrreiz lietojamiem materiāliem, jo parasti tā mudinu darīt. Teicu – galvenais, lai ir videi draudzīgs. Rosināju, varbūt tādu, ar pedāļiem darbināmu transportlīdzekli. Interese ir, jautā arī par termiņiem – vai nav nokavēts.

Tā ka iesaiste ir jūtama, un, cik zinu, daudzi bērni tikuši atvesti uz mūsu skolu tieši tāpēc, ka mums ir šis eko novirziens.

Skolā mēs šķirojam atkritumus. Bērni jau zina un arī paši prasa, piemēram, ja avīze ir nosmērēta ar guašu, vai to drīkst mest pie papīra? Viņi zina, ka ne, jo tādu papīru vairs nevar pārstrādāt.

Tāpat viņi zina, ka jāizslēdz elektrība, lai taupītu, – to mēs regulāri pārrunājam. Skatāmies, vai klasē nav par siltu. Ja ir, izvēdinām telpu.

Katrai klasei ir divi eko aktīvisti, kas nāk pie manis – mēs pārrunājam konkrētā mēneša tēmas, arī to, kā viņiem klasē gājis, un viņi aiznes informāciju atpakaļ uz klasi. Tas viss nonāk arī līdz vecākiem.

Es redzu, ka ģimenēs paradumi mainās.

It īpaši izteikti to var novērot pirmajā klasē. Daudzi bērni sākumā pat nezina, kas vispār ir vārds “eko”. Viņi zina, kas ir, piemēram, atkritumu šķirošana, bet nesaprot, ka “eko” ir saistīts arī ar veselīgu dzīvesveidu, pārtiku, rūpēm par dabu.

Otrajā un trešajā klasē jau jūtams, ka viņi kļūst zinošāki, izglītotāki.

Protams, sākumā bērniem ir izbrīns par dažām tēmām. Viņi vairāk saprot tādas vienkāršas pamata lietas, piemēram, šķirošanu, veselīgu dzīvesveidu, pārtiku. Bet, kad sākam runāt, piemēram, par transportu vai bioloģisko daudzveidību, tad viņiem ir vairāk jāskaidro.

Tajās tēmās, kas ir sarežģītākas, noteikti ir nepieciešams skaidrojums un pamācīšana. Bet, piemēram, ūdens, enerģija, mežs – to viņi saprot, tikai ne vienmēr zina, ka tas viss ir daļa no eko tēmas kopumā.

Tāpēc skola šajā ziņā ir būtiska vieta. Te bērni mācās, izzina un tālāk aiznes šīs zināšanas arī savās ģimenēs. Mēs mūsu mazajā skoliņā ļoti turam šo eko virzienu.

Lielajā skolā man gan neizdevās to noturēt tik aktīvi – lielie bērni jau domā citādi.

Viņi vairāk “skrien” savās darīšanās, viņus vairs nav tik viegli savākt un ieinteresēt šādās tēmās. Viņi zina, viņiem interesē, bet tāda dziļāka iesaiste nenotiek.

Mazajā skolā tas ir citādi – bērnus vēl var savākt kopā tādā “čupiņā”, un viņi klausās, iesaistās. Tagad, piemēram, mums aktuāla tēma ir putnu barošana – viņi piedalās ar lielu aizrautību.

Jāšķiro ir viss! Un viss!

Šāds sauklis ir informatīvajai kampaņai, lai veicinātu iedzīvotāju izpratni par atkritumu šķirošanu.

Lai arī šķirošana Latvijā ik gadu uzlabojas, tomēr šobrīd gandrīz puse jeb 47% iedzīvotāju atzīst, ka nav pietiekami informēti par pareizu atkritumu šķirošanu, un tikai 15% jūtas patiesi droši par savām zināšanām.

“Mūspusē rezultāti ir pat vairāk nekā labi!”

uzsver uzņēmuma “Liepājas RAS” vadošā speciāliste vides monitoringa un kvalitātes jautājumos Laima Druva.

Mūsu reģionā ir gana nodrošināta infrastruktūra: pie daudzdzīvokļu mājām un arī privātmājām ir dalītās vākšanas punkti jeb konteineri, lai pēc iespējas tuvāk katra mājām varētu šķirot dažādu veidu iepakojumu, kā arī reģionā ir astoņi šķiroto atkritumu savākšanas laukumi.

Ir lietas, ko iedzīvotāji dara labi, bet vēl ir daudz uzlabojamā.

Ar ko sākt?

“Ar vēlmi un apziņu, ka ir jāšķiro un esi gatavs mācīties. Skaties, kādi šķirojamie atkritumi mājās rodas un var sakrāties. Katrs var mājās uztaisīt savu šķirošanas staciju jeb vietu, kur likt sašķiroto. Var šķirot jau uzreiz pa frakcijām, bet, piemēram, iepakojumu var salikt vienā maisā un šķirošanu turpināt pie konteinera,” iesaka L. Druva.

Vai atkritumus šķiro pareizi?

Pamatā jāievēro, ka ir četri konteineri: viens nešķirotajiem sadzīves atkritumiem, trīs šķirotajiem – vieglajam iepakojumam, stiklam un bioloģiski noārdāmajiem atkritumiem.

Un būtiski ir lasīt uz konteinera, kādiem atkritumiem tas ir domāts.

Diezgan bieži arī mūspusē konteineros nonāk ne tas, ko vajadzētu.

Ja šķiroto atkritumu konteinerā būs ielikts nepareizs atkritumu saturs, tad visu šķiroto atkritumu konteinera saturu uzskatīs par nešķirotu.

1. Konteiners vieglajam iepakojumam – var likt plastmasas, papīra un metāla iepakojumu.

No plastmasas drīkst likt, piemēram, maisiņus, ogu vanniņas, šampūna un citas plastmasas pudeles, maizes iepakojuma plēvi utt.

No papīra – kastes, papīru, avīzes. Metāla iepakojums ir skārda kārbas, tostarp suņu un kaķu barībai.

Šajā konteinerā nedrīkst likt vienreizlietojamos traukus.

Iepakojumam jābūt tīram – ko var, to izskalo, – un nedrīkst būt slapjš (tad tam ir vieta nešķirotajos atkritumos).

2. Konteiners stiklam. Liela daļa stikla pudeļu aiziet kā depozīta tara, taču te būs vieta stiprā alkohola pudelēm un burkām.

Taču tajā nedrīkst likt glāzes, spoguļus, logu stiklu, smaržu un zāļu pudelītes, spuldzes.

3. Bioloģiski noārdāmo atkritumu konteiners. “Šobrīd notiek šīs šķirošanas apguve un mācīšanās,” norāda L. Druva.

Šajā konteinerā drīkst likt pārtikas atkritumus, kā arī dārza un parka atkritumus, augus, grieztos ziedus.

4. Konteinerā nešķirotajiem sadzīves atkritumiem liek visu, kas neietilpst šķirotajos atkritumos, vai arī slapju un netīru iepakojumu un nolietotu tekstilu, kā arī, ja rodas šaubas par kāda atkrituma “piederību” konkrētam konteineram.

Tiem, kas nevēlas šķirot, ieteicams izmantot tikai šo konteineru, iesaka “Liepājas RAS” pārstāve.

Obligāti jāšķiro sadzīves bīstamie atkritumi – tās ir baterijas un elektroiekārtas.

Tām ir īpaši savākšanas punkti lielajos veikalos vai šķirošanas laukumos. Drīkst likt izlietotās elektroniskās smēķēšanas ierīces.

Uz laukumiem var vest sadzīves ķīmijas atkritumus, lielizmēra elektroiekārtas, kā arī būvniecības atkritumus.

Tekstils. Samērā jauns atkritumu šķirošanas veids, bet cilvēki jau pieraduši.

“Taču jāatgādina, ka tajā liek vēl izmantojamas lietas, nevis netīras, saplēstas, sapuvušas vai citādi bojātas. Tādām drēbēm jānonāk sadzīves atkritumos,” piemetina L. Druva.

Vēl atsevišķi jāšķiro medikamenti ar beigušos termiņu – tie jānes uz aptiekām. 

Uzziņai

Vietnē www.skirotprasme.lv ir pieejami bezmaksas tiešsaistes kursi, kuros soli pa solim var apgūt šķirošanas pamatprincipus, iepazīties ar dažādiem atkritumu veidiem un saprast, kur tie nonāk tālāk – pārstrādē vai otrreizējā izmantošanā.

Es domāju tā: Vai saplīsušas lietas izvēlaties salabot?

Ingrīda Lazdāne, bezdarbniece:

– Man šķiet, ka viss ir ļoti atkarīgs no tā, kas ir saplīsis. Piemēram, tējkannu noteikti nelabotu, jo tas nebūtu tā vērts – nopirktu jaunu. Bet kaut kādas lielākas sadzīves lietas, tehniku varbūt tomēr labotu. Piemēram, veļas mašīnu. Pieņemu, ka tādām lietām ir ilgāks kalpošanas laiks, tāpēc arī ir vērts labot.

Kādreiz jau vairāk visu laboja. Manā laikā bija pat pakalpojums, kur zeķbiksēm uzņēma valdziņus. Šobrīd tā vairs nedara.

Līga Putekle strādā par administratori:

– Mans vīrs ir elektriķis, tāpēc mums mājās ir tā – ja viņš var salabot, tad labojam. Ja neizdodas, tad to lietu utilizējam un vietā iegādājamies jaunu. Pēdējā laikā nācis labot tikai kafijas automātu, un to izdevās saglābt.

Man ir paveicies, jo vīrs var kaut ko sašūt, ja vajag. Protams, ja to nevar izdarīt glīti, bet apģērbs ir labā stāvoklī, tad to izmetam tekstilizstrādājumu konteineros.

Mareks, liepājnieks:

– Gribētu teikt, ka daudz kas atkarīgs no tā, kas tieši saplīsis. Bet, ja godīgi, tad man šķiet, ka personīgi izvēlētos lietas nelabot. Lai arī kas tas būtu, gribētu tomēr saplīsušā vietā iegādāties jaunu. Nevaru nosaukt neko, ko drīzāk mēģinātu remontēt.

Man gan nav bijusi nepieciešamība tās opcijas apsvērt, jo vismaz pēdējos gados nekas nav negaidīti saplīsis.

Tamāra, mācās:

– Ģimenē drīzāk pieņemts lietas labot. Nav jau tā, ka nekas neplīstu. Man šķiet, ka arī pēdējos gados mājās bijusi kaut kāda tehnika, lietas, kas vecākiem bija jālabo.

Protams, ja man pašai saplīstu, piemēram, telefons vai dators, tad gan gribētu, lai vietā nopērk jaunu, nevis nes uz remontu. Līdzīgi būtu ar apģērbu – negribētu, lai kaut ko sašuj vai salāpa, gribētu tomēr jaunu.

Diāna Grīnberga, juriste:

– Viss atkarīgs no tā, kas man saplīsis. Noteikti nelabotu rokas blenderi, gludekli. Bet, ja man saplīstu virtuves kombainis, tad gan meklētu risinājumu. Tas attiecas arī uz citām lielām sadzīves lietām, piemēram, veļas mašīnu. Redziet, labotu arī telefonu, kas ir salīdzinoši jauns, bet, ja tam jau gadi septiņi, tad tomēr vietā nopirktu jaunu.

Apģērbu gan nelāpu, ja saplīst – metu tekstila konteineros. Ja vienkārši nonēsāts bez bojājumiem, tad meklēju, kur un kam atdot.

Par projekta “Multiplatformu publikāciju cikls par klimatneitralitātes un klimatnoturības izpratnes veicināšanu “Kā pieci pirksti”” saturu atbild SIA “TV Kurzeme”. Projekta nr. EKII-9/7.