Ziemupē kompānija bija visai neliela. Daina Vanaga, kas uzņēmās pasākuma vadību atzīst, ka Ziemupē publiski pavasara saulgriežus nesagaida katru gadu.

Dažkārt gan cilvēki atnākot – kad lielākā un kad mazākā kompānijā. Pati pagājušogad saulīti šeit sagaidījusi divatā ar mammu, bet arī tas ir gana.

“Katrs saulgriežus varbūt sagaida savādāk, bet tas galvenais jau laikam ir sagaidīt to sauli. Arī olas nokrāsot. Man jau patīk arī ugunskuru iekurt. Bet vairāk vai mazāk šī diena ir katra paša ziņā.

Par tradīcijām varam runāt, bet daudz ko jau īsti nevaram tā, kā to darīja senči.

Dzīvojam laikā, kad tradīcijas var interpretēt. Jāatrod sava recepte, bet galvenais ir rast tās sajūtas, to enerģiju, ko dod pavasara saulīte,” teic D. Vanaga.

Sievas pajokoja, ka saulīti Ziemupē ieraudzīt patraucē koki. Ar dziesmām un siltu tēju gan to beigās izdevās sagaidīt.

“Ak, cik skaisti!” dāmām pilnīgi elpa aizrāvās.

Skaistums neaprakstāms, jo pļava kurā sastājušās klāta sudrabā – apsalušās vārpās – kas saules staros kruzuļo un mirdz.

Kad rītausma sagaidīta, jāatrod kāds zars, parasti kārkla, kuram nospicēt galu un apvīt ar sarkanu dzīparu, lai tur arī viss ļaunais sapinas. To sauc par šautru.

Nosaukums tāds tāpēc, ka pēcāk to izmanto putnu baidīšanai. Un putnus baida, šautru metot.

“Metot jākliedz, lai var izdot ārā visu to, kas jāatstāj pagātnē,”

piemetina D. Vanaga.

Saulgriežos jāmazgā mute – tas visiem zināms. Viens to dara rasā, cits upē. Ziemupē sanākušajiem turpat rokas stiepiena attālumā ir jūra. Kāpēc gan ne?

Dancodamas apkārt nelielajiem viļņiem, tieši tur arī smēlās spēku un enerģiju. Bet apēdot piegatavotās dzērvenes varēja smelties arī skaistumu. “Lai būtu skaistas, ne tikai glītas!” viņas pajoko.

Inta Vīgante Ziemupē iepriekš svinējusi vien Jāņus, bet Lielo dienu sagaida tradicionāli.

“Daudz ko pati daru. Šoreiz vienkārši gribēju, lai kāds cits novada un es varu vienkārši piedalīties.”

Pirmo reizi šogad ar pavasara saulgriežiem iepazīstinās arī savus mazbērnus.

Pāvilostniece atzīst, ka ar ģimeni Lielo dienu svinēs nedaudz vēlāk no rīta. “Man šķiet, ka labāk ir to visu darīt vēlāk nekā nedarīt vispār.”

“Viņi pie šī jāpieradina lēnām. Nevar tā visu uzreiz, jo tad tas var būt par daudz.

Tāpat bērniem šādos pasākumos nevar arī likt piedalīties.”

Tāpēc arī savu vēlāko rītu ieplānojusi interesantu – ar dažādām spēlēm un rotaļām, lai mazajiem ir interesanti un arī citreiz pašiem būtu vēlme to darīt atkārtoti.

“Pēc tam ejot cauri tam gadam, tu jūti, ka kaut ko šeit esi saņēmis. Pat nemāku izteikt vārdos, ko tieši. Īpaši to visu sajūtu tieši pēc vasaras saulgriežiem. Tas spēcina, iedod kaut kādu piepildījumu, apjausmu, esības prieku,” tāpēc arī gribas to visu iemācīt un parādīt arī jaunajām paaudzēm.

“Cik varu, tik arī stāstu par visādiem gadījumiem, dziedu,” I. Vīgante piebilst.