Dzintaru ielas 82. nama iedzīvotāja Inga Veiķeniece, kas vada vienu no pilsētas bērnudārziem, ar savu uzcītīgo darbošanos nama pagalmā jau gadiem pratusi ieinteresēt apkārtējo māju bērnus strādāt.

Viņa vasaras sākumā sociālajos medijos publicēja aizkustinošu stāstu “Sētas bērni un mana mazā pagalma brigāde”, kurā aprakstīja pozitīvu pieredzi – par bērnu vēlmi iesaistīties, kad peļņa var būt našķos un gandarījumā.

Veids, kā dabūt laukā

Inga zemes darbus pie mājām dara ar prieku – tā viņai ir atpūta no ikdienas darba.

Kad vēlamies stāstu publicēt jau jūnijā, satikties un fotografēt, Inga norāda, ka lielākā daļa bērnu tobrīd ir aizņemti kādās vasaras aktivitātēs un jāpagaida, kamēr brigādes kodols būs atkal sastopams. Inga slavē katru bērnu, kas nāk palīgā.

Par brigadieri iecēlusi 11 gadus veco Gustavu, kurš nāk no kuplas daudzbērnu ģimenes.

Inga par rūpīgo darbu un kārtīgu strādāšanu pirmajā kopīgajā darbā iedevusi palīgam mazliet naudiņas un likusi zēnam doties uz veikalu un sagādāt brigādei kaut ko garšīgu, ko viegli sadalīt, – algu par padarīto.

“Nopirku sveramās konfektes, vēl šo to, kaut ko ļāvu izvēlēties pašiem,”

pastāsta Gustavs.

“Gusts jau zina, kur stāv darbarīki. Bet man ir noteikti jābūt klāt, jo viņiem ir jāpastāsta, jāparāda, jāpaskaidro. Piemēram, vienu dienu, kad dikti karsts, prasa laistīt dobes, bet tad man jāpaskaidro, ka tādā laikā laistīšana puķēm var nepatikt,” stāsta Inga.

Protams, bērniem tiek doti darbi, kas viņiem pa spēkam un nav jādara stundām.

Kad Dzintaru ielas namu pagalmā viesojas “Kurzemes Vārds”, klāt ir pieci čaklie bērni, bet daži aizskrējuši savās darīšanās.

“Gusts man katru dienu klauvē pie durvīm, prasa nākt strādāt,”

piebilst Inga.

Darbu vadītāja paskaidro, ka gadu gaitā palīgi nomainās – izaug, aiziet savās gaitās, bet atmiņās paliek darbošanās dobēs.

Augustes, Amēlijas un Aurēlijas tētis Elvijs redzējis, ka Inga pie mājas darbojas, līdz ar viņu Gustavs, un pajautājis, vai arī meitenēm rastos kāds darbiņš. Tas ir labi, ka var šādi dabūt ārā, smaidot atzīst tētis.

“Manā bērnībā bija tā, ka ar šādiem darbiem pelnīju naudu, tie bija citi laiki.

Tagad mūsu bērni dzīvo daudz labākos laikos, jo viņi jau ikdienā tiek labi atalgoti ar visu ko un daudz. Lai bauda, ka var ko padarīt,” uzsver tētis.

Būtiski, ka darboties var sētā, padarīt skaistāku pagalmu, kurā meitas uzaugušas.

“Bērniem vajag dot iespēju strādāt. Pati no sākumskolas kolhozā strādāju, patika, jo par to samaksāja un varēji sev prieciņu sagādāt,” atminas Inga.

Tam, ka vajag radīt iespēju fiziski darboties un pie reizes iemācīties, piekrīt Albīnas mamma.

“Meita ļoti grib, viņai interesē. Ja kaut desmitos vakarā pa logu redz, ka te kāds vēl darbojas, viņa aicina iet ārā. Uzskatu, ka bērniem, kas aug pilsētvidē, vajag šādas iespējas. Tādēļ paldies Ingai, ka viņa ir!” pateicīga ir Tatjana.

Un nevajagot nekādu atalgojumu, bērnam tas lielākais atalgojums var būt arī gandarījums, ka viņam uztic kaut ko.

Zvani par malkas kaudzi

“Kurzemes Vārds” jau stāstīja, ka programma “Skolēnu nodarbinātība” vasarā gadu no gada izraisa lielu interesi, bet vietu skaits ir ierobežots. Proti, šogad saņemti 700 pieteikumu, taču darbu var nodrošināt tikai 200.

Liepājā skolēnu vasaras nodarbinātības pasākuma īstenošanā valsts līdzfinansētās darba vietās iesaistījušies 48 darba devēji, piedāvājot 317 darba vietas, savukārt Dienvidkurzemes novadā – 27 darba devēji ar 185 darba vietām.

Tā kā vietu skaits ierobežots, daudzi meklē piepelnīšanās iespēju paši.

“Sveiki! Esmu 13 gadus vecs un vasarā vēlos nopelnīt kabatas naudu Liepājā. Varu mazgāt mašīnas, ravēt, palīdzēt dārza darbos, sakopt pagalmu, nest vai pārvietot mantas un veikt citus nelielus darbus. Esmu centīgs un atbildīgs. Ja jums vai kādam, ko pazīstat, ir nepieciešama palīdzība,” skan viens no jūlijā publicētiem bērna sludinājumiem sociālās tīklošanās vietnē “Facebook”.

Un tādu sludinājumu vasaras sākumā varēja izlasīt daudz.

Bērni un jaunieši piedāvā pieskatīt citus bērnus, izvest pastaigā un pabarot mājdzīvniekus, krāmēt malku, tīrīt, slaucīt.

Lielākie bērni jau meklē nopietnākus darbus – piedāvā lauku ļaudīm palīdzēt tirgoties tirgū, grib strādāt kafejnīcās, palīdzēt veikalā “kaut preces krāmēt plauktos”.

Kādi darbu atraduši, citi, iespējams, atmetuši ar roku.

To, ka pieprasījums pēc nelieliem darbiņiem, kur nopelnīt naudiņu dienas vai dažu stundu laikā, ir liels, apstiprina arī liepājnieku pieredze.

Vecliepājā dzīvojošās Aleksandras ģimenes māja apkurināma ar malku, kuru gādā paši savā lauku īpašumā vai arī iepērk.

“Ieliku sludinājumu, ka par kaudzes sakrāmēšanu piedāvājam 30 eiro, aizbrauksim pakaļ, pārvedīsim mājās un pacienāsim.

Man rakstīja, zvanīja desmit minūšu laikā padsmit mammas un tēti, kuri gribēja saviem bērniem iedot darbu, kur nopelnīt,”

dalās sieviete.

Priekšroka bijusi diviem 12 un 13 gadus veciem puikām, kuru tētis bija paspējis piezvanīt pirmais.

“Nu, puikas tiešām strādāja, tā no sirds! Pat tad, kad sākās lietus – pamuka šķūnī, bet darbu turpināja. Paspēja arī mazliet izlīt, bet strādāja līdz pēdējai pagalei un skaidai, vēl sētu izslaucīja. Man nebija jābiksta un jāaizrāda,” palīgus slavē Aleksandra.

Kaudze, kuras sanešanā piedalījās arī pati, bijusi sanesta divu stundu laikā.

“Piedāvāju pēc darba padzert siltu tēju, lietus laikā nākt iekšā, nomainīt un izžāvēt drēbes, pieklājīgi atteicās. Teicu, ka sazināšos ar vecākiem un vedīšu mājās, tad tik palūdza, vai varam izlaist pa ceļam veikalā – gribot čipšus un limonādi nopirkt,” smaidot teic liepājniece.

Bērniem acis degušas, kad ieraudzījuši savu, kā izrādās, pirmo ārpus mājām nopelnīto naudiņu – 15 eiro katrs.

Atvadoties zēni teikuši, ja vēl kādreiz kas piedāvājams, tad lai zvanot tētim.

Liepājniece Aija uzreiz piebilst, ka arī viņa zina uzreiz, kuri būtu gatavi piepelnīties šādos vienkāršos darbos.

Viņa pastāsta, ka 16 gadus vecā meita sameklējusi darbu ar Nodarbinātības valsts aģentūru (NVA), bet 18 gadus vecais krustdēls vietnē “Workis”.

“Krustdēls dabūja uz četrām dienām darbu veikalā, jo tas pārvācas un meklē papildu darbiniekus,”

turpina A. Dedkova.

“Meita strādā par zāles uzraugu. Ļoti labs darbiņš, interesants un vēl smukos tērpos staigā,” priecājas mamma.

Meita strādā jau no 13 gadu vecuma, tad iesaistīta dažādos saimniecības darbos skolā – ravējusi, tīrījusi logus.

“Ir tā, ka ir grūti tikt, daudzi paliek aiz strīpas. Protams, bērni grib savu naudu!” uzsver sieviete.

“Vispār ar darbu Liepājā diezgan traki, pati pusgadu biju bezdarbniekos. Atbildes uz sūtītajiem CV – nulle, pat īsti, kur sūtīt to nav,” pieredzē padalās Aija.

Meklējot, atrod kāroto

Elīna jūlija vidū vēl cer, ka meitai izdosies atrast darbu.

“Diemžēl neveicas. Atsaucības uz ielikto sludinājumu īsti nebija. Apzvanīju vairākus uzņēmumus, bet saņēmu atbildi, ka pieņem tikai no 18 gadu vecuma. Bet vasara vēl ir tikai pusē, varbūt izdosies. Es biju ielikusi sludinājumu par meitu. Vēlējās strādāt kafejnīcā vai veikalā.

Būtu izskatījusi visādas darba iespējas.

Pieredzes, protams, vēl īsti nav, jo drīz tikai paliks 16 gadi,” pauž Elīna.

Uz viņas pastāstīto reaģē Margita, kura uzsver, ka sludinājums būtu jāliek pašai meitai, nevis mammai.

“Man kā darba devējam uz vecāka runāšanu bērna vietā rastos bažas, ka bērns bez vecāka arī nevarēs pastrādāt. Un tad labāk ņemu pieaugušo, kurš ir patstāvīgs.”

Mammas novērojušas, ka darba vietas īsti negribot ņemties ar jaunajiem, tādēļ visbiežāk darbu jaunietis var dabūt ar paziņu starpniecību – vismazāk darbu varot dabūt ar sludinājumiem, diskusijā pauda vēl kāds bariņš vecāku.

Un lielākas darba iespējas ir jauniešiem vecumā no 16 līdz 17 gadiem.

Cita liepājniece, arī vārdā Aija, norāda, ka dēls, kuram šobrīd 18 gadi, strādā jau vairākas vasaras. Pirmās divas vasaras bijis darbā skolēnu nodarbinātības programmā, bet nākamajās Aija palīdzējusi iekārtoties riteņu veikalā/darbnīcā, jo tas ir viņa lauciņš.

“Šovasar viņš pats atrada labāk apmaksātu darbu būvniecībā un ir apmierināts, lai gan darbs nav viegls!

Viņam ir mērķis nopirkt auto, jo ir ieguvis vadītāja tiesības. Bet kopumā jāsaka, jaunietim jābūt ar lielu iniciatīvu, strādāt gribošam un atbildīgam, tad viss sanāks!” uzsver mamma.

Dana priecājas, ka dēls ticis darbā uz diviem mēnešiem – sūtījuši CV uz visām pusēm, arī uz tādām darbavietām, kas nav publicētas vakanču sarakstā.

“Tādējādi arī uzzināju, kur sūtīsim CV nākamgad, ja dēls gribēs strādāt visus trīs mēnešus. Divi mēneši jau sarunāti šogad, pierādīja sevi. Ja grib, tad var, un pašiem ļoti jāuzrunā darba devēji,” secinājusi mamma.

Darbs nāk par labu attīstībai

Laila Balode, centra “Dardedze” vadītāja

Bērniem ir jādod iespēja atpūtai, bet ir jābūt pienākumiem – sākotnēji no darbiņiem mājās, kaut istabas uzkopšanas un brokastu trauku novākšanas, kā arī, teiksim, nomizotiem kartupeļiem vakariņām. Tādējādi atvieglos mājas soli vecākiem.

Runājot par darba iespējām, gan pašvaldības, gan arī Nodarbinātības valsts aģentūra piedāvā skolēniem darbu vasarā, taču būtu jāpiedomā pie kādiem risinājumiem, lai būtu vairāk šādu iespēju strādāt.

Kur un kā gan bērns apgūs darba tikumu? Vairs jau nav tik plašu iespēju kā agrākos laikos – bietes tā vairs neaudzē un neravē un arī ogu lasīšanu nepiedāvā.

Protams, bērniem daudz ko var nopirkt vecāki. Taču, ja bērnu un pusaudzi ieliek īstās darba attiecībās, kur darbojas arī citi jaunieši un var darīt to, kas interesē un ir atbilstošs,

mazajam cilvēkam radīsies interese un vēlme strādāt, kā arī gūs pamatu profesionālajai izaugsmei nākotnē.

Un samaksa par darbu ir motivējošs līdzeklis arī bērnam un pusaudzim – tāpat kā pieaugušajam cilvēkam.

Runājot par darba devējiem, jāsaprot arī viņi – paņemot pusaudzi darbā, daudz laika jāiegulda, kamēr apgūst pienākumus. Bieži ir arī bērni, kuriem, ja kaut kas nepatīk, nākamajā dienā vairs uz darbu var neatnākt.

Ja darba devējs ieguldās, divas nedēļas paiet, kamēr bērns saprot, kas jādara, tad divas nedēļas pastrādā, un viņš jau ir prom no darba. Tādēļ ir arī jāpiedomā,

kā stimulēt darba devējus, lai būtu ieinteresēti piedāvāt pēc iespējas vairāk bērnu un pusaudžu darba iespējas vasaras brīvlaikā.

Bērnam tā būtu ļoti jēdzīga laika pavadīšana ar milzīgu ieguldījumu. Zinām taču, ka tieši darbs ir padarījis mūs par cilvēkiem, un jebkurā vecumā darba terapija par sliktu nemaz nenāk.

Turklāt, ja ir samaksa par darbu, tā bērnam, pusaudzim tiešām ir laba motivācija – jo varēs kaut ko labāku vai kāroto iegādāties.

Šī apziņa arī noderēs, viņiem pieaugot, un arī pieaugušā dzīvē.

Jo darbs – tā ir sistēma, struktūra, tas jāizdara līdz galam, tavu darbu novērtē un par to saņem attiecīgu samaksu.

Tā bērns pamazām var sajusties kā pieaugušais, izprast lielo pasauli.

Bērniem šī sajūta ir ļoti vērtīga, jo veicina izaugsmi. Tādēļ bērnus ieslēgt mājās, četrās sienās un nelikt darīt neko nav tas labākais risinājums attīstībai.

Ar bērnu saistītām aktivitātēm un piedāvājumiem ir jābūt pilnvērtīgiem, lai ir iespēja kaut ko mācīties un noderēs dzīvei.

Uzziņai

– Bērnus drīkst nodarbināt tikai no 13 gadu vecuma vieglā darbā, kas nekaitē viņu drošībai, veselībai, tikumībai un attīstībai. Šāda nodarbināšana ir pieļaujama tikai ar viena no vecākiem vai aizbildņa rakstveida piekrišanu.

Visbiežāk tie ir sezonāli vai vienkārši palīgdarbi, piemēram, teritoriju sakopšana, ravēšana, stādījumu kopšana, ražas novākšana, preču iepakošana, reklāmas materiālu izplatīšana u.tml.

– Pusaudžus vecumā no 15 līdz 18 gadiem aizliegts nodarbināt īpašos apstākļos, kas saistīti ar paaugstinātu risku viņu drošībai, veselībai, tikumībai un attīstībai.

Nedrīkst nodarbināt darbos, kas tieši saistīti ar objektu un būvju nojaukšanu, mežizstrādi, metāla vai izejvielu otrreizējo pārstrādi, tieši saistīti ar alkoholiskajiem dzērieniem un tabakas izstrādājumiem. 

– Pusaudžiem ir tiesības uz 30 minūšu pārtraukumu darbā, ja viņu darba laiks ir ilgāks par četrarpus stundām. Tā kā bērnu darba dienas ilgums nedrīkst pārsniegt četras stundas, bērniem pārtraukumu darbā nepiešķir.

– Pirms darba uzsākšanas darba devējam ir pienākums noslēgt rakstveida darba līgumu, iepazīstināt nepilngadīgo ar darba aizsardzības prasībām un informēt vecākus par darba vides riskiem un veiktajiem aizsardzības pasākumiem.

Vecākiem vajadzētu interesēties un pārliecināties par darba vietu, vidi un veicamo darbu, kur bērns vai pusaudzis plāno strādāt.

– Jaunākiem par 18 gadiem pieņemšana darbā notiek, ja saņemta ģimenes ārsta izziņa par bērna vai pusaudža veselības stāvokli.

Neskaidrību gadījumā ir iespēja konsultēties Valsts darba inspekcijā:

– zvanot uz konsultatīvā tālruņa numuru 67186522;

– rakstot e-pastā [email protected];

– Kurzemes reģionālās Valsts darba inspekcijas Liepājas sektors konsultācijas sniedz pēc iepriekšējā pieraksta, pieteikšanās pa tālruni 25484733.

Avots: Valsts darba inspekcija

Es domāju tā: Kā nopelnīt pirmo algu?

Ļuba, strādā:

– Ai, tas bija ļoti sen – kādā 1975. gadā! Kad pabeidzu skolu, strādāju cukurfabrikā. Mana pirmā alga bija kādi 70 rubļi – tik liela bija mēnešalga.

Gerda, mācīsies 12. klasē:

– Strādājot skolēniem piedāvātajos vasaras darbos, man bija 17 gadi. Mans pirmais darbs bija muzejā, biju zāles uzraugs. Alga par mēnesi bija ap 600 eiro, sagādāju mācību gadam vajadzīgās lietas.

Andris, strādā IT jomā:

– Protams, ka atceros savu pirmo algu. Strādāju ratiņu rūpnīcā, tas bija skolas laikā. Man bija 15 gadi. Ko tīnis 15 gados var vēlēties? Nopirku sev mūzikas iekārtu. Tas bija padomju laikos. Nopelnīt varēja ļoti labi, bija pusaudžu piemaksa.

Mūsdienās bērniem ir citādākas ambīcijas, bet ir jāiemācās apzināties, ka naudu tāpat vien nedod. Svarīgi ir, lai pirmā īstā darba pieredze ir patīkama – lai bērns var darīt to, kas viņam tiešām sagādā prieku.

Aina, pensionāre:

– Neatceros, kā nopelnīju un cik daudz, bet, kad es augu, bietes tajā laikā ravēja visi.

Andrejs, darbojas mūzikas jomā:

– Strādāju rūpnīcā Krievijā. Kad nopelnīju pirmo algu, man bija 16 gadi – tas ir pirms 40 gadiem. Neatceros, cik liela bija nauda, bet atceros, ka sapirku sev lietas, kas man patīk.

21Skatīt galeriju

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild laikraksts “Kurzemes Vārds”.