"Kā pieci pirksti"
Atbrīvo vietu putniem
Tiekamies “Smiltniekos”, Šīmaņu īpašumā, kas atrodas pie Papes ezera. Tur ir viņu darbnīca – pļāvējs, niedru kaudzes, šķūnī tīrītājs un citas iekārtas, rīki, kas nepieciešami niedru sagatavošanai.
Tās pļauj ezerā, Šīmaņi pašvaldības iepirkumā ieguvuši tiesības strādāt 140 hektāru lielā platībā.
Par šīgada ziemu var tikai priecāties – bija sasalusi zeme un ledus, varēja raiti pļaut, ne kā siltajās ziemās, kad bija jābrauc pa dubļiem.
“Tādi laikapstākļi niedru kvalitāti neietekmē, bet slikti, ka mēs izbraukājam to saknes. Toties šoziem ledū tās palika neskartas,”
stāsta Valdis.
Un Indra piebilst: “Ļoti labi, ka ezeram blakus jūra, – niedres vējā izaug stingras.”
Tagad viņi gaida siltu, saulainu laiku, lai niedres žāvētu. Tad būs tās vēlreiz jātīra, ar savilcēju jātaisa kūlīši, ko piestiprina uz jumta.
“Pārsvarā niedres tirgojam, jo Latvijā šobrīd tās nepieprasa. Furgonos atbrauc tām pakaļ un aizved uz ārzemēm,” Valdis atceras, ka klientu skaits sāka samazināties, kad beidzās treknie gadi.
Niedru jumts arī nav lēts, jo gandrīz viss ir roku darbs. Turklāt to nevar uzklāt ātri. Valdis teic, ka palīgus jumtu likšanā nevarot atrast, nav cilvēku, kas šo darbu darītu. Strādā divatā ar sievu, un ir grūti.
Kā niedru pļaušana ietekmē ezeru un tā krastu? Valdis atsmej: var taču dzirdēt – pilns ar putniem. Kad niedres nopļauj, tiem paliek brīva telpa, bet, kad aizaudzis, tiem ezerā nav, kur palikt.
“To mēs jūtam, ka tajā maz dzīvības.”
Ikdienā ģimene dzīvo “Rubeņu” mājās, kas atrodas tālāk no ezera. Tur visām ēkām ir niedru jumts.
“Varam salīdzināt ar šīfera segumu, kas agrāk bija mājai. Atšķirība ir liela – vasarā iekšā vēss, ziemā silts, ideāls klusums, jo jumts slāpē skaņas. Plus tas ir arī kā siltinājums,” Valdis uzskaita ieguvumus, kādi ir no pareizi uzlikta jumta.
Indra papildina vīru, ka līdz tādam rezultātam viņi nonākuši, ilgi praktizējoties. To nevar apgūt, skatoties no grāmatas.
“Arī mēs dabūjām punus, bet daudz darījām, mācoties no savām kļūdām. Mācību poligons mums bija mājās,” stāsta sieva.
“Pirmos jumtus likām savām mājām, tagad tie jau nomainīti.”
Jumts blīvs kā grāmata
Interesanti, ka šis jumts dzīvo kopā ar dabu. Putniņiem patīk paraustīt niedres, reti, bet gadās, ka cauna iemitinās korē, citi dzīvnieciņi uztaisot midzeni.
“Smiltniekos” tas gan neizdodas, jo kores, tāpat palodzes ir no betona, zem tā nevar palīst. Šis materiāls izskatās dekoratīvs.
Valdis paskaidro:
“Mūsu specifika. Betona izmantošanu apguvām Francijā, tas veidots un klāts ar rokām.”
Kores var būt no dažādiem materiāliem – koka dēlīšiem, niedrēm, arī viršiem –, un visi saskanēs ar niedrēm. Taču betons turēsies visilgāk.
“Smiltniekos” atrodas retums, ko viņi radījuši eksperimentējot, – šķūnis, kam ne tikai niedru jumts, bet arī sienas. Kāpēc tādas tapa? Gandrīz vai, sevi izaicinot, – lai pārliecinātos, ka var izdarīt, ja vien ir galva uz pleciem un strādīgas rokas.
“Šventājā viens lietuvietis gribēja sienu ar niedrēm, tikai daudz augstāku, ar lodziņiem. Vietējie meistari bija atbildējuši, ka to nevar izdarīt. Taču mums tikai vajag pateikt, ka nav iespējams…” Valdis smej.
“Ņēmāmies, kamēr uzlikām viņam un pēc tam arī sev.”
Kā gan saimnieki atbild šaubīgajiem, ka niedru jumts ir bīstams, jo var viegli aizdegties? Tur viņiem pretī ir teiciens par papīru un grāmatu; papīrs sadeg ātri, bet aizvērta grāmata nedeg. Niedres jau arī ir kā lappuses kārtās blīvi cita pie citas.
Protams, ugunsdrošība jāievēro, apkārt skursteņiem jābūt nedegošam materiālam.
Jumtam no virspuses aizdegties esot grūti, bet iekšpusē gan tas var notikt, jo tur atrodas niedru augšējie gali ar pūkām. Tās ir kā pulveris.
“Šiem jumtiem esot cilvēka mūžs,”
teic Indra, bet Valdis palabo, ka ilgums atkarīga no tā, cik stāvs jumts ir.
“Ja ir 60 grādu stāvums, tad kalpos ļoti ilgi. Ja tikai kādi 20 grādi, tad – pieci gadi, un beigts. Ir vajadzīgs, lai ūdens strauji notek lejā, bet, ja tā nenotiek, tad jumts ātri pagalam.”
Smags darbs
Šīmaņi likuši jumtus gan citur Latvijā, gan arī ārzemēs. Joprojām viņus aicinot, taču nav atsaukušies.
Valdis saka atklāti: vairs negribas doties tālu prom, turklāt Indrai ir darbs Nīcas vidusskolā. Viņa strādā par sporta skolotāju un esot diezgan noslogota; tepat ir daudz, ko darīt.
Ko jumtu licēju darbs prasa fiziski?
“Vāji cilvēki to nevar darīt.
Te jāiet pa jumtu, jākāpj augšā lejā, jāmet uz augšu kūlīši. Tie nešķiet smagi, vien divi trīs kilogrami, bet, kad dienā jāuzmet tūkstotis, vakarā jūt,” par niedru pļaušanu Valdis teic, ka tā atkal ir diezgan ekstrēms darbs.
“Strādājot ezerā, tehnika nedrīkst būt smaga, tad tā nogrims un būs pagalam. Vajag vieglu, bet arī lai savu darbu veiktu un neplīstu. Vidusceļu ir grūti atrast – tehnika tomēr plīst, un, ja tā notiek ezera vidū, tad cilvēkam līdz tumsai tikt krastā ir sarežģīti,” Valdis esot ezerā pieredzējis daudz ko, arī bridis pa ūdeni.
Visbeidzot no niedru jumtu licējiem – padoms. Viņi iesaka: pirms cilvēks stingri izlemj ēkai likt niedru jumtu, lai pavērtē, vai tiešām patiks un kādā vidē māja atrodas. Ir svarīgi, lai jumts iekļautos apkārtnē. Vislabāk tas iederas ārpus pilsētām, dabā.
Svarīga izpratne un atvērtība pārmaiņām
Jānis Butkevičs, SIA “Citrus Solutions” ilgtspējas vadītājs
– Cik raiti mums sokas ar paradumu maiņu būvniecībā, proti, vai Latvijā gana aktīvi ievieš ilgtspējīgas būvniecības risinājumus?
– Kā jau daudzi jauninājumi nozarēs, arī ilgtspējas prasību ieviešana Latvijas būvniecībā ienāk lēni.
Praksē ilgtspējas prasību integrēšana vistālāk ir tikusi biroju ēku būvniecībā, kur atbilstība BREEAM un citām ilgtspējas sertifikācijas prasībām ir norma.
Šogad februāra ziņās varējām lasīt, ka Satekles biznesa centrs ieguvis līdz šim augstāko BREEAM ēku ilgtspējas vērtējumu Latvijas un Baltijas mērogā – “Outstanding” jeb “Izcils”.
Ceru, ka laika gaitā šādu pozitīvu piemēru kļūs arvien vairāk ne tikai privāto pasūtījumu sektorā, bet arī publiskajos iepirkumos.
Tur gan tendence diemžēl virzās pretējā virzienā – arvien tuvāk esam zaļā publiskā iepirkuma atcelšanai, un šobrīd valsts līmenī nav alternatīva piedāvājuma, kas to aizstātu.
Protams, ir labas prakses piemēri arī publiskajā sektorā, kur pasūtītājs iet soli vai vairākus tālāk, nekā to pieprasa likuma minimālās prasības.
Labas prakses piemēri publiskajā sektorā ir koka konstrukcijās balstīti projekti kā Salaspils bērnudārzs vai Ogres bibliotēka.
Ir uzsākti vairāki pilotprojekti daudzdzīvokļu māju siltināšanai ar rūpnieciski ražotiem koka paneļiem, un pozitīvi, ka šādus paneļus ražos arī Latvijā.
Kā vēl vienu pozitīvu piemēru noteikti var minēt VAS “Valsts nekustamie īpašumi” izstrādātās un būvniecībai piemērojamās ilgtspējas prasības. Minētās prasības varētu kalpot par vadlīnijām arī citām valsts un pašvaldību iestādēm.
Lēnām, bet virzāmies ilgtspējīgas būvniecības virzienā.
– Kas zaļās būvniecības kontekstā Latvijā visvairāk klibo?
– Izpratnes trūkums par ieguvumiem visā ēkas dzīves ciklā, kas rodas, izmantojot videi draudzīgus materiālus.
Trūkst arī izpratnes par jauniem materiāliem, bailes no nezināmā.
Šobrīd fokuss ir tikai uz būvniecības posmu – ne tikai publiskajā, bet nereti arī privāto pasūtītāju iepirkumā joprojām dominē lētākās cenas princips, ko attiecīgi var panākt, izmantojot tirgū pieejamos iespējami lētākos un videi ne vienmēr draudzīgākos būvniecības materiālus.
Ja skatāmies citu valstu pieredzi, tad arvien biežāk prioritāte ir saimnieciskajam izdevīgumam, tajā skaitā ēkas ekspluatācijas izmaksām lietošanas laikā.
Mēs arī līdz tam nonāksim, bet tas prasa laiku, pasūtītāju izpratni un atvērtību pārmaiņām.
– Vai pašvaldības vairāk domā, piemēram, par “pasīvajām” ēkām?
– Līdzīgi kā daudzās citās jomās, arī energoefektivitātē pārmaiņas notiek kāda spiediena rezultātā.
Manis iepriekš minētajā piemērā par ilgtspējīgām biroju ēkām spiedienu rada klienti, kuriem ir būtiski strādāt viņu vērtībām atbilstošā ēkā.
Attiecībā uz pašvaldībām un publisko sektoru kopumā spiedienu pārmaiņām parasti rada ES direktīvas un politikas dokumenti, un arī energoefektivitāte nav izņēmums.
Jaunā Ēku energosnieguma direktīva, kuras prasības ES dalībvalstīm, to skaitā Latvijai, jāpārņem līdz šī gada maijam, uzliek pienākumu publiskajam sektoram jau no 2028. gada jaunas ēkas būvēt kā bezemisiju ēkas.
Te gan vēlos uzsvērt, ka
“bezemisijas ēkas”, kur galvenais fokuss ir uz ēkā izmantojamiem enerģijas avotiem, nav tas pats, kas “pasīvās” ēkas.
“Pasīvo” ēku būvniecība ir vēl augstāka latiņa, uz ko tiekties, un ļoti vēlētos redzēt vairāk tādu labas prakses piemēru kā Ogres bibliotēka.
– Cik pieejami Latvijā ir ilgtspējīgi būvmateriāli?
– Pieejamību nosaka pieprasījums. Pieaugot pieprasījumam, palielināsies arī piedāvājums.
Ir materiāli, kas jau šobrīd tiek piedāvāti kā zaļi, piemēram, koks vai noteikti betona veidi.
Ja būvdarbu pasūtītājs vēlēsies uzbūvēt ēku, tikai izmantojot ilgtspējīgus materiālus, tad tas jau šobrīd ir iespējams.
– Vai arhitekti, izstrādājot projektus, liek akcentu uz būvmateriālu nekaitīgumu un efektivitāti?
– Projektu koncepts top dialogā starp pasūtītāju un arhitektu. Ja pasūtītājs jau sākumā vēlas ilgtspējas labākajām praksēm atbilstošu būvi, arhitekts palīdzēs sasniegt šo mērķi.
Tajā pašā laikā arhitekts var palīdzēt ievirzīt “svārstīgu” pasūtītāju,
piemēram, rosinot izmantot dabiskas izcelsmes materiālus kā kaļķa-kaņepju betonu, celulozes siltumizolāciju vai salmu paneļus, minot praktiskus ieguvumus ēku ekspluatācijas laikā.
Šeit būtiska nozīme arhitektu izglītotībai ilgtspējīgas būvniecības un materiālu jomā un vēlmei stiprināt ilgtspējīgas būvniecības praksi.
– Vai zaļā būvniecība ir dārga un sarežģīta?
– Tas ir viens no izplatītākajiem mītiem par zaļajiem būvniecības materiāliem. Praksē noteikti zaļā betona veidi spēj būtiski samazināt radītās oglekļa emisijas un cenā būtiski neatšķiras no parastā betona.
Tehnoloģijas būvmateriālu ražošanā pastāvīgi attīstās, arvien vairāk ražotāji strādā pie jauniem, videi draudzīgākiem materiāliem, vienlaikus apzinoties, ka
tiem cenas ziņā jāspēj konkurēt ar ierastajiem materiāliem.
Atšķirībā no ASV, Eiropā virzība uz klimata mērķiem nav atcelta. Jau tuvākajā laikā nāks vairākas jaunas ES noteiktas prasības un mērķi, kas tieši ietekmēs būvniecības praksi Latvijā.
Pāreja uz nulles emisiju ēkām ir tikai viena no tām, papildus būs prasība veikt dzīves cikla aprēķinus un citi pienākumi, kas mainīs esošo būvniecības praksi.
– Vai ar esošajiem zaļās būvniecības attīstības tempiem spēsim izpildīt Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvu par ēku energosniegumu, kas nosaka, ka visām jaunajām ēkām līdz 2030. gadam jābūt bezemisiju un līdz 2050. gadam esošās ēkas būtu jāpārveido par bezemisiju ēkām?
– Mērķi nepārprotami ir izaicinājums. To sasniegšanai būtiska loma ir Nacionālajam ēku renovācijas plānam, kuram jāparedz konkrēti veicamie pasākumi, kā tieši mēs līdz bezemisiju ēku mērķim nonāksim.
Dalībvalstīm, tajā skaitā Latvijai,
šāds plāns bija jāsagatavo un jāiesniedz Eiropas Komisijā līdz 2025. gada beigām, bet tas netika izdarīts.
Rezultātā pret Latviju šī gada martā ir ierosināta pārkāpumu procedūra un uzdots divu mēnešu laikā iesniegt šādu plānu Eiropas Komisijai.
Vai plāns būs dzīvotspējīgs un reāli piemērojams dzīvē, tajā skaitā ar iezīmētiem reāliem finansējuma avotiem mērķu sasniegšanai, vai tikai kalpos kā formāls dokuments – to mēs redzēsim jau tuvākajos gados.
Par projekta “Multiplatformu publikāciju cikls par klimatneitralitātes un klimatnoturības izpratnes veicināšanu “Kā pieci pirksti”” saturu atbild SIA “TV Kurzeme”. Projekta nr. EKII-9/7.
