Vai ragana ir ļauna vai laba? No tautas mutes dzirdēts viedoklis: sliktās un bargi sodāmās raganas tēls radīts varaskāru vīriešu interesēs, kuri bijās stipro sieviešu spēka. Vai ragana var būt tikai sieviete? “Kultūras Pulss” sastapa vīrieti, kurš apgalvo – vecmāmiņa ragana nomira, nepaspējusi viņam nodot savu prasmi, kaut tieši viņu izraudzījusies par savu pēcteci.

“Nē, neko nezinu par raganīgām būšanām, mana attieksme pret to ir pagalam noliedzoša, ” teica ne viens vien uzrunātais. Un tomēr, ja ne gluži trešajā teikumā, tad kādā septītajā gan gandrīz visiem tomēr radās ko teikt: ka jāuzmanās no cilvēkiem, kam īpašas acis, kas jādara, lai otrs veselību nenoskaustu, ka Jāņos pīlādzis pie durvīm jāpiesprauž… Tās ir lietas, kas pat nemeklē un neprasa racionālā prāta skaidrojumu. Tās vienkārši ir cilvēka apziņā. Var tās dēvēt par raganu lietām, ikdienas buršanos, var par pašaizsardzību. Mūsdienās daudz kas sajaucies kopā – ekstrasensoras spējas, ezotērika, tautas dziedniecība, zīlēšana, rituāli.

“Kultūras Pulss” pirms enerģētiski stiprajiem vasaras saulgriežiem, kad īpaši aktīvi sarosās kā labie, tā ļaunie spēki, meklē raganas Liepājas novadā, meklē mūsdienās.

Melnā grāmata eksistē

“Tā ļaudis saka – neticot raganām, bet būtībā jau tomēr tic gan,” uzskata vērgalniece Gunta. Agrāk pagastā viena bijusi, tagad te vairs nedzīvojot. “Kad viņa bija iegājusi stallī, lopi pēc tam, kā likts, sāka slimot. Ja kāds nebija ar viņu vienisprātis, viņa atriebās. “

“Mana vecmāmiņa vienmēr teica: nevar skaļi par lopiem priecāties, lepni kaimiņiem rādīt – kāds uzskatīs ar nelabu aci, un lopi aizies postā, ” atceras gaviezniece Rita. Bet mazu bērnu nekādā ziņā svešiem nedrīkst rādīt.

Citā pagastā vēl kolhozu laikos ilgi nenorima runas, ka vecā Mirdza esot ieēdinājusi vēl itin jauno un sprauno traktoristu Ilgoni. Jo kā gan citādi viņš būtu pametis gluži glītu sievu un divus mazus bērnus un aizgājis pie tās tur ar briesmīgajām acīm, nešpetno balsi un lēkšķainajiem matiem. Gan jau Mirdza, kura pa laikam dzina kādu ugunīgu dziru, ar ko cienāt izslāpušos, būs piešāvusi tai ko burveklīgu.

Vērgalnieki stāsta: kādreiz vienai pagasta iedzīvotājai bijusi tā saucamā Melnā grāmata. Par to runājot, balss pat neviļus pieklust un tirpiņas noskrien pa muguru. Šķiet, īstas skaidrības, kas tā par grāmatu, nevienam nav, zināms tik, ka, attiecīgajās zintīs skolota cilvēka rokās nonākusi, tā kalpo par buršanas līdzekli. Pēc tam, kad sieviete aizgājusi Aizsaulē, vairs neesot ziņu arī par Melno grāmatu.

“Leģendārā Melnā grāmata eksistē, es pats to esmu redzējis, tikai es nedrīkstu teikt, kur, ” noslēpumaini saka liepājnieks Juris, kura vecvecmāmiņa bijusi ragana. Tai nemaz neesot noteikti jābūt melnām lapām, galvenā pazīme – tajā ir dažādi, parastam cilvēkam nesaprotami simboli. Bet, lai Dievs žēlīgs, ja šī grāmata nonākot nemākuļa rokās! Pēc raganas nāves to saņemot viņas pašas izvēlēta amata pārmantotāja.

“Tiesa gan, neviena ragana nestaigā apkārt, lielīdamās ar to, ka viņai tāda grāmata ir, ” Juris piebilst. Un ļaužu runas, ka tai un tai sievai mājās ir Melnā grāmata, drīzāk esot apliecinājums šīs sievas īpašajām spējām.

Raujas prom no tādām acīm

Kā raganu pazīt? “Nezinu, es vienkārši jūtu, ka man tuvumā ir tāds cilvēks, kas man varētu nodarīt ko ļaunu, ķermenis pats kaut kā pasaka priekšā,” saka pāvilostniece Irina. Šādiem cilvēkiem esot līdzīgas acis. “Ir viens tāds brūnās krāsas tonis, ne tas siltais, bet tāds… auksts, nepatīkams, kad nevar acīs dziļi ieskatīties, gribas rauties prom,” skaidro Irina. Viņa piebilst, ka agrāk Pāvilostā arī dzīvojusi tāda sieviete ļoti tumšām acīm.

Arī Nīcas pusē un citur dzirdēts, ka jāpiesargās no brūnacainiem cilvēkiem, dzirdēts arī, ka lāsumiņi acīs norāda uz piederību raganu ciltij.

“Man savulaik viena sieviete mācīja, kas jādara, lai no šī ļaunuma izvairītos. Pirmais, ko daru – dedzinu sveci,” saka pāvilostniece. Viņa atzīst, ka īsti pat nezina, kāpēc svece jādedzina, bet tā rīkojas tādēļ, ka jūt – tā jādara. Vēl viens praksē pārbaudīts padoms, kā sevi no raganām pasargāt: dienu uzsākot, jāiedomājas, ka esi tērpts tādā kā caurspīdīgā, visu aptverošā skafandrā, kas tonēts krāsu gammā no sudrabaina līdz gaiši violetam. Skafandram jāsākas pie zemes un jātiecas kosmosā. Vai arī, kad sakrājies pārāk daudz negatīvas enerģijas, jānostājas dušā un jāiedomājas, ka tas, kas šļācas pāri pleciem, ir pasaulē visdzidrākais ūdenskritums no viskrāšņākās skatu kartītes. “Tad visas draņķības noskalo nost,” saka Irina.

Dzīvot saskaņā ar ritmu

“Visas sievietes savā būtībā ir raganas!” ar šādu drosmīgu apgalvojumu klajā nāk psihoterapeite Rovēna Zarakovska. Viņa daudz pētījusi arhaiskos ritus un prakes, mācījusies izmantot šamaņu un citu viedo gudrības, lasīt zīmes un māca to arī citiem. Viņa nemaz neņem pie sirds, ja viņu nosauc par raganu.

“Sievietes intuīcija neprasa nekādus paskaidrojumus. Tā vienkārši ir no dabas dota, tā pauž iekšējo “Es zinu!”,” R.Zarakovska ir pārliecināta. “Cits jautājums – cik no mums izkopj šo iekšējo zināšanu, ieklausās sevī un ir gatavas pietuvoties lielajai kopīgajai pasaules zināšanai.” Un, kā jebkurā dzīves jomā, raganai talants ir nepieciešams, bet, lai to attīstītu, ir ļoti daudz jāstrādā.

“Zinu vienu saimnieci, visi kaimiņi apkārt skatās: viņai labāk viss aug, viņai sakoptākā māja, viņai govīm labākais piens. Kā tā var būt?” stāsta folkloras “Atštaukas” vadītāja Ināra Kalnarāja. “Viss ir jādara laikā – tā šī sieviete man atbildēja.” Bet kaimiņos saimniece skrien uz priekšu un atpakaļ, ķer, grābj, rauj, bet nekā. Neaug. Un būtu senie laiki, būtu tūdaļ visiem mutē, kura no šīm divām ir ragana. “Bet tā vienkārši ir viņas dzīves gudrība, viņas prasme.” Un katram cilvēkam ir sava stiprā puse – tā kādām sievām ir lielā zināšana un jušana par zālītēm. Kāda tur raganība un pūšļošana? Tas ir tāpat, kā citām atkal padodas zeķu adīšana, pārliecināta I.Kalnarāja.

“Tā lielā dzīves gudrība ir apzināties savu vietu un dzīvot saskaņā ar ritmu – iekšēju un visas pasaules ritmu.” Tik vienkārši un tik grūti.

Tēlu veido sabiedrības pieprasījums

“Zintniecībā, ja ausij labāk tīk raganības vietā lietot šo apzīmējumu, ir pamata princips: nekaitēt!” saka R.Zarakovska. Un nevienu metodi nedrīkst izmantot savtīgos nolūkos.

Bet kāpēc tomēr sabiedrības apziņā galvenokārt ragana saistās ar ļauno? “Tāpēc, ka visām lietām, arī šai, ir abas puses – gaišā un tumšā, plus un mīnus,” viņa atbild.

Raganas tēlu veido sabiedrība, tas rodas kā atbilde sabiedrības pieprasījumam, uzskata R.Zarakovska. “Cilvēka paša vēlmes ir duālas. Nereti ir tā, ka cilvēks prasa nevis ko darīt, lai vairotu savu mantu, bet gan ko darīt, lai ietu mazumā kaimiņa manta, bet viņējā līdz ar to šķistu lielāka.” Un, formulējis savu pieprasījumu, cilvēks dodas pie raganas.

Ļaužu dabā ir arī meklēt vainīgo. Daudz vieglāk nekā attapt, ko darīt, lai pašam būtu vairāk un labāk, ir apsūdzēt kaitniecībā veiksmīgāko. Un tad var sev teikt: es jau neesmu vainīgs, tie citi, tie noskaudēji man to nodarīja. Tāpat melnu kaķi uz ceļa pamanīs katrs, arī tie, kuri pēc tam piebilst, ka tādām lietām nu gan netic. Bet, ja darbs kādu iemeslu dēļ neveiksies, tad varēs atviegloti attraukt, ka tur jau kaķis, nelietis, vainīgs, jo nevietā pamaisījies.

Visbriesmīgākais spēks ir bailes

Liela nozīme raganas tēla veidošanā ir kristietības attīstībai. Un vislielākais destruktīvais spēks, kas ietekmē apziņu un mudina ar kādu, šai gadījumā, raganu, izrēķināties visbriesmīgākajā veidā, ir bailes.

Raganas parasti raksturo kā enerģiskas sievietes, ar īpašu mirdzumu acīs, enerģiju un īpašu, šerpu valodu. Un raganas vīriešiem patīk. Bet neviena ragana vēl nav sadedzinājusi otru sievieti raganu. Dedzināja vīrieši. Kāpēc? Jo viņiem bija bail no šīm sievietēm, jo tām piemita liels spēks un vara. Un te mēs atduramies pret milzīgu problēmu, kas pasaulē rada ļoti daudz konfliktu, – pret nespēju sadarboties.

Pētniekiem ir versija, ka vārds ragana būtu saistāms ar vārdu redzēt, kas cēlies no seneiropiešu vārda saknes reg- – tas nozīmē redzēt, reģis, paredzēt. Šis un daudzi citi interesanti fakti un secinājumi atrodami LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta zinātniskā asistenta Aigara Lielbārža pētījumā “Vārdošana mūsdienu latviešu folklorā”.

A.Lielbārža apkopotie materiāli arī noveduši pie secinājuma, ka tradicionāli raganas vai burvji varēja būt cilvēki, kuri no apkārtējiem atšķīrušies ar izskatu: sasārtušām, izvalbītām acīm, pārāk līku vai pārāk mazu degunu, kupri, lielām dzimumzīmēm, kuplām, kopā saaugušām uzacīm. Citiem vārdiem: jābūt kādai neierastai un labi pamanāmai fiziskai atšķirībai. Ļaudis allaž vairījusies no svešā un uzreiz nesaprotamā.

Jāņi ir dziļi zemapziņā

Jāņu naktī no raganām esot īpaši jāuzmanās, tautas gudrība vēsta. Tās skrienot pa gaisu un perinot dažādas nelietības. Arī tāpēc visu nakti gaisma jāsargā, lai tās sliktu nenodara.

“Jāņu nakts – tas ir apbrīnojami, kā tā ir saglabājusies! Un laikam tas tāpēc, ka pie vasaras saulgriežiem nekādi neizdodas pievilkt kristietību,” domā I.Kalnarāja. Kaut arī savulaik mēģināts šo laiku saistīt ar Jāņa Kristītāja dzimšanas dienu, šāds pavērsiens sabiedrības apziņā tomēr nav iedzīvojies.

“Un cilvēks pat nesaprot, kāpēc, bet viņš iet laukā, pie uguns – vienalga, vai līst vai auksti. Tas rituāls ir cilvēka zemapziņā ļoti dziļi.”

Tāpat ne vien māju, bet arī daudzu dzīvokļu durvis Līgo vakarā rotā pīlādža zars aizsardzībai. Un pa grīdu izkaisītas smaržīgās kalmes – ļaunajiem spēkiem to stiprā smarža nepatīkot.

Pat tie, kuri to nedara, zina, ka Jāņu naktī jālec pāri ugunskuram. Bet tas jādara, lai viss, kas zem jostas vietas kā puišiem, tā meitenēm kārtīgi izsiltu. Tā gan auglība nāks, gan specifiskas sieviešu un vīriešu kaites nemetīsies.

“Un ir lietas, kas vienkārši notiek neatkarīgi no cilvēku gribas. Piemēram, jaunieši, ne par kādiem ritiem nedomādami, aizbrauc uz pļavu tusēt, bet tā rasa, tā jau arī pār viņiem nolīs,” pavīd līksmi raganīgs smaids.

Bet ziemas saulgriežu rituāli nav mazāk svarīgi un spēcīgi, uzsver R.Zarakovska. Un par tiem vajadzētu daudz vairāk padomāt, lai ziemu varētu vieglāk pārciest, lai jaunais gads varētu vieglāk piedzimt.

Ziemupē Pusarāju māju saimniekam nekādi neveicies ar lopiem, tie bieži slimojuši un slikti ēduši, novājējuši. Nelīdzējušas nekādas zāles, arī pūšļotāji ne. Tad kāds ierosinājis, lai aizbrauc uz Kretingu pie katoļu mācītāja. Saimnieks tā arī izdarījis.

Mācītājs izklājis priekšā trīs lakatus: melnu, sarkanu un baltu, tad vaicājis, kādu sodu vēlētos, lai burvis, kas Pusarāju lopus nobūris, saņem. Saimnieks sacījis, ka nebūtu slikti, ja burvim klātos tāpat kā viņa lopiem.

Kad pārbraucis mājās, tur valdījis liels satraukums, jo kaimiņu Ķīcu māju saimniece vairs nevarēja neko ieēst, viņai visā ēdienā rādoties lopu acis, ausis, purni un citas ķermeņa daļas. Šādi, daļēji sajukusi, viņa arī nomirusi.

No tā laika vecos cilvēkos saglabājies teiciens: “Tie ķiļķeni ir ar acīm, tos nedrīkst ēst.”

No A.Šnipkes grāmatas “Vērgale laiku lokos”

1559.gadā Grobiņā tika sadedzināta māte un meita, jo viņas tika apvainotas kalpošanā velnam tikai tāpēc, ka viņām nesirga lopi un ziemā neuzbruka vilki. Soģis, kad tās atvestas, vairs nešaubījies, ka vecākā no viņām jau ilgus gadus kalpo velnam, jo tik riebīgu izskatu, kāds vecajai zemniecei bijis, – aiztūkusi seja un sarkanas acis – varot iegūt, vienīgi kalpojot sātanam. Meitai uz muguras bijis aizdomīgs plankums zirņa lielumā, kas esot velna zīmogs.

No K.Strauberga grāmatas “Latviešu buramie vārdi”

Uzziņai
46 % Latvijas iedzīvotāju tic ļaunai acij un burvestībām,
46 % – astroloģiskām prognozēm,
42 % – nākotnes pareģošanai,
40 % – tam, ka piepildās sliktas un labas zīmes,
38% – telepātijai,
37% – ekstrasensorām parādībām.

Pēc SKDS 2003.gada datiem

Dina Belta,