Šobrīd Lāčukam ir nepilnas trīs nedēļas. Bet sunītis varēja arī nebūt. Tikko dzimušo kucēnu kāds Zaļajā birzē, Kārklu ielā, bezsirdīgi bija izmetis krūmos drošai nāvei. Tikai laimīga nejaušība un tūlītēja cilvēku rīcība ļāva viņam izdzīvot un nonākt ģimenē, kur tiek patiesi mīlēts un lolots.

Plaukstas lieluma dzīvībiņa mata galā

“Pirms kādas stundas tika izdzirdēti šī mazā, mīļā un bezpalīdzīgā sunīša izmisīgie saucieni pēc palīdzības. Tikko dzimis, actiņas ciet, nabas saitīte vēl gara. Cietsirdīgi izmests krūmos drošai nāvei un nosalšanai. Labi, ka balstiņa spalga, labi, ka tika sadzirdēts un ieraudzīts. Plaukstas lieluma dzīvībiņu sasedzām un aizvedām uz Liepājas pilsētas pašvaldības dzīvnieku patversmi “Lauvas sirds”. Šo nakti viņš pavadīs veterinārārstes uzraudzībā. Ļoti ceram, ka mazulītis nebūs pārāk ilgi salis ārā. Sūtām visas labās domas, lai mazais kukulītis izdzīvotu,” – tā 14. oktobrī savā sociālā tīkla “Facebook” profilā rakstīja liepājniece, radošās pilnveides studijas “Mākslas pasāža RADI” vadītāja Ilze Elizabete Romančenko.

Notikušo bijis grūti aptvert un vēl grūtāk saprast. I. E. Romančenko stāsta: “Nekad, nekad nesapratīšu tos bezsirds radījumus, jo par cilvēkiem tos nenosaukt, kas šādi bezjūtīgi un cietsirdīgi var izturēties pret dzīvnieciņiem. Vai tiešām savu mājdzīvnieku ir tik grūti sterilizēt, lai tas nevairotos?

Vai tiešām sirdsapziņa nemoka, kad dzīvu radībiņu tā vienkārši izmet krūmos lēnai un mokošai nāvei?! Tas ir briesmīgi, netaisni un ļauni!

Un nekas šādu rīcību nevar attaisnot. Nekādi apstākļi!”

Atminoties tās dienas notikumus, I. E. Romančenko “Kurzemes Vārdam” pastāsta, ka kucēnu kārklu krūmos sadzirdējis un atradis kaimiņš Silvestrs Grundulis, jauns un ļoti izpalīdzīgs jaunietis. Viņš bija izvedis pastaigā savu suni. Sākumā nevarējis saprast, kas tas ir, ko dzird un redz. Tā kā viņa četrkājainais draugs ir mednieku šķirnes pārstāvis, klāt neesot gājis, jo nav bijis pārliecināts par sava dzīvnieka reakciju. Tāpēc steidzies pie Ilzes. “Esmu viņam bezgala pateicīga, ka uzreiz deva ziņu par mazo, lai kopā varam izglābt,” šobrīd saka I. E. Romančenko. Operatīvi sekojis zvans “Lauvas sirds” vadītājai Norai Brūderei, kas savukārt sazinājusies ar dzīvnieku ķērāju. Viņš atradumam nekavējoties atbraucis pakaļ un aizvedis pie veterinārstes.

I. E.  Romančenko apstaigājusi apkārtni, izgājusi cauri visiem krūmiem, ieklausoties katrā skaņā, vai vēl kāds nesauc pēc palīdzības. “Viņš bija viens tāds,” viņa atminas. Sieviete mēģinājusi noskaidrot, kurš varētu būt sunīša saimnieks. “Neesmu policiste. Taču apzinājām kaimiņus, cits citu pazīstam. Secinājām, ka iepriekš te grūsna sunīte nav manīta.” Arī uz aicinājumu feisbukā ziņot par kucīti, kura, iespējams, nesen atnesusies un varētu būt potenciālā mamma mazajam skaistulim, neviens neesot atsaucies. Tāpēc joprojām nav zināms, kurš bijis spējīgs uz šādu rīcību.

Pieņem kā savu

Pēc tam, kad nesen dzimušais sunītis nonācis drošībā, viņam meklēta audžumamma – kucīte, kas nesen dzemdējusi un spētu pieņemt un barot arī izglābto dzīvnieciņu. Patversmes “Lauvas sirds” vadītāja N. Brūdere, kura bijusi gatava aizvest sunīti kaut 100 kilometru rādiusā ap Liepāju, pastāstīja, ka bijuši trīs varianti. Sākumā mēģināta kāda suņu mamma tepat Liepājā, taču neveiksmīgi. “Kucīte rūca un mazo nepieņēma,” atminas N. Brūdere. Aizveduši uz Kuldīgas novadu, kur arī paveicies. Mazais melnītis uzņemts draudzīgi, tam ļauts iegulties blakus, kucēns apostīts, aplaizīts.

Viņš kucītei kļuvis par septīto mazuli, un reizē iegūta ne tikai audžumamma, bet arī trīs pusbrāļi un trīs pusmāsas.

Salīdzinājumā ar viņiem melnītis ir dikti maziņš, jo pārējie suņubērni ir mēnesi vecāki un jau smuki apvēlušies.

Kāpēc bijis tik svarīgi meklēt kucēnam mammu? “Ar pudelīti, protams, var izbarot, bet mammas piens ir mammas piens. To nekas nevar aizstāt. Turklāt pašā sākumā kucēni, tāpat kā kaķēni, paši vēl nemāk nokārtoties. Mammas viņiem laiza un masē vēderus, lai nenotiek uzpūšanās. Mazulis uzņem visas organismam nepieciešamās vielas, kas dod imunitāti. Mamma arī apmāca, audzina, sniedz siltumu,” skaidroja patversmes vadītāja.

Kad pēc vairākām dienām I. E. Romančenko saņēmusi ziņu, ka izglābtajam sunītim pie audžumammas klājas ļoti labi, smaids no sejas nezudis ilgu laiku un acīs mirdzējušas laimes asaras. Turklāt uzzināts, ka kucēnu ģimene nolēmusi paturēt pavisam. “Man ir neizsakāms prieks, ka viņam tagad ir īsta ģimene un patiesi labas mājas. Šim stāstam ir ārkārtīgi laimīgs turpinājums,” emocionāli teic sieviete, kura sekojusi sunīša gaitām kopš tā atrašanas brīža. Viņa patversmē apciemojusi kucēnu arī pirms ceļa uz Kuldīgas novadu. Turējusi īkšķus, lai jaunā suņu mamma viņu pieņem kā savu.

Komentējot aizvadītos notikumus, patversmes vadītājai N. Brūderei ir sakāms tikai viens vārds: “Sterilizācija.”

Tas, ka sterilizēts vai kastrēts dzīvnieks nav vairs īsti ne kaķis, ne suns, esot aizvēsturisks uzskats.

“To darīt, protams, nevienu piespiest nevar. Ir cilvēki, kuri to nevar it kā finansiāli “pacelt”, jo tas tomēr nav desmit eiro jautājums. Bet vetārsti nāk pretī, pieļauju, ka maksājumu var sadalīt pa mēnešiem. Tā ka būtībā tā vispār nav problēma,” uzskata N. Brūdere, aicinot daudz atbildīgāk skatīties uz dzīvnieku pavairošanu, ja saimnieks zina, ka mazuļus tomēr nevēlēsies.

Līdz šim, kopš Liepājā darbojas “Lauvas sirds”, tikko dzimuši un pamesti kaķēni patversmē nogādāti biežāk nekā kucēni. N. Brūdere līdzīgu gadījumu atminas tikai vienu – pirmajā patversmes darbības gadā pie viņiem reizē nogādāti četri suņu mazuļi, kurus kāds bija izmetis gružkastē.