Rit Pirmā pasaules kara beigu posms. Ķeizariskā Vācija tuvojas sakāvei. Okupācijas vara pilsētā pamazām atslābst. Jau pirms gada pēc divarpus gadu ilga pārtraukuma Liepājas Latviešu teātris aktrises Veltas Verneres un vecā direktora un Liepājas Dramatiskās biedrības priekšsēdētāja, lielā teātra mecenāta ārsta Ernesta Ekšteina vadībā ir atsācis izrādes vecajās nelielajās telpās Suvorova un Vakzāles (tagad Raiņa un Rīgas) ielas stūrī.

To nu kopā ar Dramatisko biedrību, atbalsta neilgi pirms kara dibinātā Skatuves biedrība. Šeit viesizrādes 1918.gada pavasarī jau paspējis sarīkot teātra iepriekšējais vadītājs tautas iemīļotais aktieris un režisors Teodors Podnieks, sev līdz atvezdams liepājniekiem jau labi pazīstamo aktrisi, 1905.gada revolūcijas, kurā, kā uzsvēris trimdas vēsturnieks Uldis Ģērmanis, latviešiem bijuši savi īpaši no pārējām Krievzemes tautām atšķirīgi uzdevumi, simbolu Otīliju Mucenieci un jauniņo īsi pirms kara Dubura Dramatiskos kursus beigušo Alfrēdu Zommeru. Viesizrādes noritēja spīdoši, bet, tām beidzoties, A.Zommers no Liepājas sev līdzi aizved V.Verneri. Viņas vietā teātra vadību pārņem O.Muceniece. Bet jaunceltais 1915.gadā pabeigtais lepnais Pilsētas vācu teātra nams Hagedorna (tagad Teātra) ielā nu stāv tukšs un kluss. Vācu teātris kara sākumā ir likvidēts, nespējis vēl uz jaunajām telpām pārcelties, arī vācu frontes trupas pilsētu pametušas. Laiks mūsu zemes pamatnācijas latviešu skatuves mākslai pārņemt šīs telpas, tāpat kā to jau izdarījuši rīdzinieki ar Nacionālo operu un Nacionālo teātri.

Tas nu ir jaunās mākslinieciskās vadītājas pirmais un galvenais uzdevums, kurā viņu atbalsta un iedvesmo E.Ekšteins. O.Muceniece ir pirmā profesionālā latviešu teātra režisore – sieviete. Teātris viņai bija viss, tam viņa nekādas atlaides nedeva, toties, atšķirībā no daudzām citām skatuves māksliniecēm, pret savu vizuālo tēlu izturējās vienaldzīgi.

Cīņa par jauno mājvietu uz priekšu rit gausi un bez īpašiem panākumiem. Visumā vāciskā pilsētas dome negribēja latviešus ielaist jaunajās telpās – varbūt kādreiz varētu atjaunot vācu teātri. Cīņas norisi maina 18.novembra notikumi Rīgā. Pamazām domē sāk darboties jauni spēki – latvieši, un līdz ar viņiem ienāk jauns gars. Novembra beigas aizrit lielā satraukumā un sasprindzinājumā. Beidzot latviešu teātris saņem tukši stāvošās telpas, pilsēta tās nodod Skatuves biedrībai, atstumjot līdzšinējos vadītājus dakteri Ekšteinu un Liepājas Dramatisko biedrību. Palīdzot skatuves mākslai kopumā, dakteris bija kaitējis sev. Bet tas jau cits stāsts. Otīlija Muceniece rīkojas ar lielu entuziasmu. Vēl līdz šodienai saglabājies nostāsts, kā viņa, apsējusi priekšautu, uz mālderzāli nesusi malku, tur kurinājusi plīti un lielā katlā sildījusi ūdeni, lai novārītu krāsu no vecās ēkas atvestajiem dekorāciju audekliem, un tos, kopā sašūtus, varētu izmantot jaunajai skatuvei. Darbi kūsā.

Jau 7.decembrī teātris uzsāk darbību jaunajās telpās ar O.Mucenieces iestudēto Emīla Rozenova drāmu ”Ogļrači”, kurā runāts par vācu raktuvju strādnieku grūto un briesmu pilno likteni. Režisore arī pati ieraugāma uz skatuves Trīnas lomā. Iestudējumā spilgti redzams, ka O.Muceniece visu mūžu palikusi uzticīga 1905.gada ideāliem. To spilgti apliecina arī nākošais jau pēc dienām uz skatuves redzamais jauniestudējums – Gerharda Hauptmaņa drāma ”Veļas mazgātāja” – O.Mucenieces benefice, ar pašu titullomā, bet jau pēc nedēļas viņa uzved uz skatuves savas vismīļākās autores Aspazijas drāmu ”Zaudētās tiesības”, kur atkal pati redzama, šoreiz Grietas lomā. Tas jau robežojas ar varonību. Vai šodien aktieri kaut ko tādu uzņemtos veikt?

Jaunā Latvijas valsts pavēra Liepājas Latviešu teātrim jaunas perspektīvas. 1919.gada 7.janvārī notiek pēdējā Liepājas Latviešu skatuves biedrības sēde, kurā Liepājas Latviešu teātris oficiāli pāriet tās pakļautībā un tiek pārdēvēts par Liepājas Jauno teātri, pati biedrība reorganizēta un pārdēvēta par Liepājas Jaunā teātra biedrību. Tā teātris pirmoreiz mainīja nosaukumu. Šoreiz uz labu. Cik šādu reižu vēl nebūs! Lūk, 1934.gadā notiek apvērsums arī teātru dzīvē. Valsts nomaksā abu vienās telpās mītošo teātru parādus, tos apvieno, nosaucot par Liepājas pilsētas Drāmu un operu, un nodod pilsētas pārvaldībā. Bet tas jau atkal cits stāsts. Gribas beigt šo atmiņu skicīti ar jautājumu – vai zinām daudz šādu uzņēmumu un iestāžu, kuri ir tik lielu pateicību parādā mūsu jaundibinātajai valstij?

Zigurds Akmentiņš,

Foto no Liepājas teātra arhīva

Otīlija Muceniece Liepājas teātrī ienāca 1918.gada pavasarī un drīz vien uzsāka aktīvi rosīties.