“Katrs cilvēks, kas ir ienācis manā dzīvē, daudz man ir iedevis. Vai tā būtu pusstunda, viena diena vai trīs gadi,” Ilze Durņeva dara darbu, kas emocionāli nav pa spēkam katram – palīdz un sniedz atbalstu bērniem ar īpašām vajadzībām, nedziedināmi slimiem bērniem un viņu ģimenēm. “Kas mēs esam, lai spriestu, cik katram ir atlicis? Ir jāpalīdz tik, cik varam,” Ilze dzīvo šeit un tagad, un tā arī virzās uz priekšu, darot brīnumus un piepildot neprātīgas idejas, kāds arī bija sapnis par Baltijas rehabilitācijas centru, kurš nu ir piepildījies.

“Kas man, brīvam cilvēkam, liedz darīt to, kas man patīk. Kurš to man var liegt?” retoriski jautā I.Durņeva, stāstot, ka ir nācies dzirdēt vārdus “beidz, apstājies, nevajag”. Taču viņa ir cilvēks, kurš meklē, jo uzskata, – nav bezizeju. “Tā pamazām viss ir sācies, jā, neprātīgs bezgala tas viss ir,” teic Ilze, nu jau redzot, ka iecere par Baltijas rehabilitācijas centru īstenojusies. Tādēļ par iniciatīvu un ieguldīto darbu viņa izvirzīta titulam “Gada liepājnieks”.

Pirms 22 gadiem Ilzei piedzima Emīls, apgriežot līdzšinējo dzīvi par 180 grādiem. “Es viņu tā nesaucu – bērns ar īpašām vajadzībām,” teic Ilze. “Sabiedrība viņu tā sauc. Man viņš ir vienkārši dēls.

Viņš ir savas dzīves noteicējs, viņam ir rokas, kājas, galva, normāla valoda, ja jau var runāt pretī.” Stāstot par savu atvasi, netiek slēpts, ka viņa attīstībā ir bijis jāiegulda milzu darbs. Turklāt ar visu bijis jātiek galā vienai, vīrs devies uz Angliju, lai varētu palīdzēt un nebūtu jāvāc ziedojumi. Zem tā visa ir daudz grūtību, ciešanu un asaru. “Ja man gribējās kliegt, tad es braucu uz mežu un kliedzu. Jo tā sāpe… Nevaru teikt, ka tās nebija. Es melotu, liekuļotu. Mums nav jābūt varonēm. Apkārtējie jau redz to āru, neredz iekšu, kā mēs katrs cīnāmies, kā tiekam galā ar savām lietām,” Ilze katru posmu, esot kopā ar Emīlu, uztvērusi kā labu dzīves augstskolas kursu.

Tolaik, kad bērniņš piedzimis, nav bijis tādu organizāciju, tik daudz iespēju un atbalsta gūšanas vietu, kā ir mūsdienās. “Man nebija nekā, nebija pie kā iet,” situāciju pirms 22 gadiem atminas I.Durņeva, “mums bija viens vienīgs Kauliņas centrs Ūliha ielā, par kuru arī uzzināju tikai tad, kad man piedzima Emīls. Tur arī smēlos idejas.” Taču, lai palīdzētu dēlam, ar tur gūtajām zināšanām bijis stipri par maz, un Ilze pati veikusi lielus izpētes darbus, meklējusi informāciju, ko un kā darīt.

To, vai dēlu neievietot kādā aprūpes iestādē, Ilzei vispār neesot bijušas domas. “Man arī nebija tik smags gadījums,” norāda liepājniece. Viņa uzskata – “īpašie” bērni nenāk tāpat vien, viņi nāk ģimenēs, kas ar to var tikt galā. “Apakšā ir kaut kas, kāpēc tas tā ir noticis,” uzskata I.Durņeva, un saprot, ka sākotnēji to ir grūti pieņemt.

Un izbrīnu neraisa vecāku lēmums no šāda bērna atteikties. Īpaši tad, ja ārsts jaunajai māmiņai ir pateicis: “Jūs esat vēl jauna, jums vēl bērnu būs, tāpēc – vajadzētu atdot. Jums tā būs vieglāk.”

Sevišķi brīžos, ja ir “smagi” bērni, ar ģenētikām, nekustīgi, kuri nekad neskries, nebūs pilnvērtīgi sabiedrības locekļi, tikai patērētāji. Un tu pakļaujies sabiedrības spiedienam. Taču ir arī tēti un mammas, kas pasaka: “Viņš ir mans un nevienam neatdodu!” Ilze skaidro: “Tā ir mana miesa un asinis, un lai viņš ir tāds, kāds ir. Es varu viņu apķert, samīļot. Citam no malas tas var likties jocīgi.”

I.Durņeva atklāj, ka ar “īpašiem” bērniem viņai saskarsme bijusi jau no agras bērnības. “Man nebija bērnudārza. Rinda bija gara. Mamma mani ņēma līdzi uz savu darbu. Viņa strādāja aprūpes centrā Apšu ielā ar paleatīvajiem bērniem. Viņi kļuva par maniem draugiem. Protams, man bija žēl, ka kāds no maniem draugiem ik pa laikam aizgāja un es viņu vairs nesatiku. Taču mamma man to tā mācēja paskaidrot, un es to pieņēmu.” Ilze norāda, ka tā tas viss sācies no mazām dienām. “Tas ir ļoti savijies. Tas nav izdomāts vienā dienā, – pamodos un gribu būt laba. Tas ir nācis, krājies, ielikts.”

I.Durņeva sapratusi – ja spēj palīdzēt savam dēlam, tad noteikti var vēl kādam.

Un tā tas pa ķēdītei ir aizgājis – “Dižvanagi” ar nometnēm, Baltijas rehabilitācijas centrs, kurā plānots izmanto gan tradicionālas, gan alternatīvas metodes. “Stāsti ir arī traģiski,” Ilze iesāk, uzsverot, cik svarīgs ir atbalsts, “cik daudz vecāku ir gribējuši izdarīt pašnāvības, cik daudzi aiziet atkarībās. Bet no tā var izvairīties, ja ir, kur tevi pieņem. “Citu stāsti mani stiprina, katrs aizejošais bērns man nenormāli dod,” atbild Ilze, noraidot, ka citu skumjās pieredzes viņu nomāktu vai nospiestu. “Tas liek manām smadzenēm domāt, – ko es varētu darīt. Uzreiz redzu, kur varētu piezvanīt utt. Es visu laiku “urbinos”, man nav miera.”

Visus satiktos bērnus Ilze sauc par savējiem. Prieks ir par tiem, kuriem prognozēts īss laiks uz šīs zemes, bet viņš mēnešu vietā nodzīvojis jau septiņus gadus. “Viņi man dod, lai es nepagurtu darot to, ko es daru. Un es darīšu. Es nezinu, kā man ies, zinu, ka man augšā ir daudz aizstāvju. Viņi noteikti palīdz un palīdzēs, tāpēc ar mani arī notiek brīnumi.”