Nupat sabiedrību pāršalca kārtējā informācija no filologu puses, proti, viņus visā nopietnībā nodarbina jautājums vai hakeri turpmāk sauksim par urķi vai datorlauzi.

Pirmkārt, es nopietni pastāvu uz to, ka šie valodnieciskie eksperimenti un to apmaksāšana no valsts budžeta krīzes laikā ir nekavējoties jāizbeidz. Jā, es to pieprasu ar nodokļu maksātāja tiesībām. Un visa nauda, kas tiem atvēlēta, ir jānovirza tur, kur tā tiešām ir nepieciešama. Jo nudien ir vienalga, kā mēs nosauksim to vai citu personu (vai jebko citu) laikā, kad mums jāglābj skolas un slimnīcas.

Otrkārt, es pati strādāju sfērā, kur ļoti daudz tiek izmantota starptautiskā terminoloģija. Un tāpēc man šī ”filoloģiskā fizkultūra”, kas pēdējā laikā gluži kā sērga ir nogāzusies pār datorzinību jomu, ir ļoti nesaprotama. Kāpēc tieši šī sfēra? Kā tad mēs visu laiku dzīvojām, piemēram, medicīnā, inženierzinātnēs un citās nozarēs? Tā taču ir normāla prakse, ka dzīvē ir nozares, kurās lieto starptautisko terminoloģiju un tāpēc vēl neviena valoda nav gājusi bojā. Turklāt vai gudrie filologi maz ieklausās tautā, kurai it kā ir domāti šie eksperimenti? Cik man nācies dzirdēt no cilvēkiem, neviens latviskoto ”datorvalodu” neņem nopietni un reāli neizmanto (izņemot skolas un dažas iestādes, kur datori ir piespiedu kārtā latviskoti), jo tā vienalga ir tāda, ka latvietim steidzīgi jāiet latviešu valodas kursos, lai tur ko saprastu.

Treškārt, filologi šajā ziņā ir nekonsekventi. Ja jau visu latviskojam, tad latviskojam. Bet tad ir jāatzīst, ka daudzi ikdienas apritē nostabilizējušies vārdi, ko sen jau uztveram kā latviešu valodas vārdus, patiesībā tādi nav – tie ir aizguvumi. Vai daudzi aizdomājas par to, ka ”zupa” un ”lampa” nav latviešu vārdi? Tad to vietā jāsaka ”vira” un ”gaismeklis”. ”Ķīselis” arī nav latviešu valodas vārds. Diezin kā mēs to turpmāk sauktu?

Es neesmu pret latviešu valodu. To var un vajag saglabāt. Bet to nevar izdarīt, šo valodu pataisot mākslīgu. Latviešu valodā, pirmkārt, ir vajadzīga normāla informācija. Tā, lai valodai būtu praktisks pielietojums.

Es jau sen esmu pieradusi pie tā, ka nepieciešamo informāciju (ja šī informācija neattiecas uz Latviju) internetā esmu spiesta meklēt citās sev zināmajās valodās. Pēc tam, kad, reiz iedomājusies pameklēt internetā informāciju latviešu valodā, es uzzināju izsmeļošo, ka ”Balzaks ir XIX gs franču rakstnieks” (informācijas beigas), šos bīstamos eksperimentus nekad vairs neesmu atkārtojusi. Nav nevienas Krievijā vai pasaulē ievērojamas personas, par kuru krievu valodā nebūtu atrodama informācija.

Bet Latvija? Kādās gan valodās man jāmeklē informācija par dzejniecēm Olgu Lisovsku, Liju Brīdaku, Māru Misiņu? Kādā valodā man jāmeklē normāla, izsmeļoša informācija par Latvijas vēsturē tik nozīmīgu personību kā Emīlija Benjamiņa? Par manu mīļāko dzejnieci Āriju Elksni es varu internetā uzzināt divus teikumus – dzimusi Rīgā tad, beigusi dzīvi pašnāvībā, atkal Rīgā, tad. Punkts. Ak, jā, ir vēl trešais teikums – uzskaitīti nozīmīgākie dzejoļu krājumi. Viss. Ārija Elksne, kuras dzīve ir romāna vērta! Īsi un kodolīgi.

Kāpēc nav normālas interneta bibliotēkas latviešu valodā? Atkal jāsaka – krievu valodā ir. Nav tāda pasaules klasikas darba, kuru krievu valodā internetā nevarētu izlasīt. Ko nu par pasaules klasiku, pamēģiniet ”Balto grāmatu” internetā izlasīt! Kāpēc tā visa nav? Kāpēc mēs nekopjam valodu šādās reālās formās? Jaunatne mums tagad ir informācijas tehnoloģiju pārņemta. Nu, tad darām tā, lai jaunatnei arī ir informācija, ko uziet, ne tikai spēles un komiksi. Nav nemaz slikti, ja bērns lasa datorā. Jo arī datorā mūsdienās var lasīt grāmatas – apstākļos, kad daudzas ģimenes drukāto grāmatu nevar nopirkt, kad šaurākā dzīvoklītī varbūt nav, kur lielāku vairumu grāmatas uzglabāt, kad ārpus Rīgas esošās bibliotēkas nereti ar bagātīgu krājumu nevar lepoties. Jo datorā mūsdienās var izlasīt grāmatas tik tiešām no pasaules literatūras zelta fonda. Bet – ne latviešu valodā. Lūk, te mums būtu vajadzīgi filologi. Te viņiem būtu reāls darba lauks un reāls ieguldījums valodas saglabāšanā. Tikai būs vajadzīgs tiešām darbs – ar nevienam reāli nevajadzīgu muļķību sacerēšanu neiztiks. Un tā laikam būs tā bēda.

Kristīne Jākabsone,
Nevalstiskās organizācijas “Libavas Filma” valdes priekšsēdētāja