Noslēdzot bezmaksas projektu treniņu sezonu Durbē un Grobiņā, sajūtas ir divējādas. No vienas puses ir prieks par cilvēku atsaucību. No otras paliek jautājums, kāpēc uz šādiem treniņiem gandrīz nenāk vīrieši.

Dienvidkurzemē šādas nodarbības vadīju pirmo reizi, bet iepriekš esmu strādājusi līdzīgos projektos Liepājā, tāpēc varu salīdzināt.

Nodarbības notika dažādos Liepājas rajonos, un nāca 20 līdz 30 cilvēku. Durbē šosezon stabili bija ap 25 dalībnieki, bet Grobiņā sākumā pat ap 50 cilvēku.

Līdz Jaunajam gadam šis skaits turējās ļoti labi. Ap februāri palika nedaudz mazāk interesentu, kas bieži novērojams arī sporta zālē, kur paiet mana ikdiena.

Čaklais apmeklējums nozīmē, ka cilvēkiem šādas iespējas ir vajadzīgas.

Ja nodarbība notiek tuvu mājām, ja par to nav jāmaksā un ja cilvēks jūtas gaidīts, viņš patiesi nāk. Īpaši sievietes. Viņas biežāk atrod laiku veselības uzlabošanas aktivitātēm.

Skumjākais secinājums ir par vīriešiem. Grobiņā mums bija viens stabils apmeklētājs, kuram ir savs treniņu grafiks un kurš nāca regulāri. Reizēm kādai vingrotājai līdzi atnāca dzīvesbiedrs, reizēm bērni. Bet kopumā vīriešu bija ļoti maz.

Un tā nav tikai problēma novadā. Arī Liepājā grupu nodarbībās vīriešu parasti ir viens vai divi. Acīmredzot

joprojām valda stereotips, ka funkcionālie treniņi vai grupu nodarbības ir “sieviešu treniņi”.

Bet tā nebūt nav, un gribētos šo aizspriedumu lauzt. Funkcionālie treniņi nav ne sieviešu, ne vīriešu. Tie ir cilvēka ķermenim. Tajos daudz jāstrādā ar savu svaru, jāattīsta spēks, izturība, koordinācija.

Sievietes, šķiet, biežāk domā par veselību. Varbūt arī tādēļ, ka viņām svarīgs ir vizuālais izskats, un tas nav slikti. Jo uzskatu, ka vesels un aktīvs cilvēks ir skaists cilvēks. Bet

pirmajā vietā tomēr ir veselība un labsajūta, nevis tikai ārējais tēls.

Ļoti priecē, ka uz nodarbībām līdzi nāk bērni. Jā, viņi skraida, trokšņo, bet viņi redz, ka sports ir normāla ikdienas daļa. Viņi redz mammu vai tēti kustamies, un tas ir ietekmē daudz vairāk par jebkuru lekciju par veselīgu dzīvesveidu.

Otrs būtiskais secinājums ir par speciālistiem. Eiropas nauda un pašvaldību projekti ir, bet reizēm tie vienkārši “aiziet garām”, jo nav, kas nodarbības vada.

Dienvidkurzeme ir plaša, un ideja ir ļoti laba: lai cilvēkam nebūtu jābrauc uz Liepāju, lai sportotu, nodarbības notiek pēc iespējas tuvāk dzīvesvietai.

Taču praksē tas ne vienmēr izdodas. Ir iepirkumi, kas paliek bez izpildītājiem. Bija vietas, kur vajadzīgi nūjošanas instruktori, funkcionālo treniņu vadītāji, bērnudārzu vai pieaugušo vingrošanas speciālisti.

Darbs ir, cilvēki gribētu kustēties, nauda ir paredzēta, bet trūkst treneru vai instruktoru, kas šīs nodarbības uzņemtos.

Mēs, treneri, braucam no Liepājas uz Durbi, Aizputi, Kalētiem, Medzi un citām vietām. Protams, mēs priecājamies par darbu un iespēju nopelnīt, bet reizēm rodas jautājums: kāpēc vietējie sporta skolotāji vai speciālisti to neizmanto? Katrā vietā taču ir kāds cilvēks ar atbilstošu kvalifikāciju.

Varbūt ir bailes no projektu kārtības, varbūt nezina, kā pieteikties un vajadzīgi informatīvi vakari un atbalsts, lai speciālisti saprastu, ka tas ir iespējams.

Man šķiet, tā ir neizmantota iespēja.

Ne tikai nopelnīt, bet arī strādāt ar saviem cilvēkiem. Reizi vai divas nedēļā novadīt nodarbību savā pagastā, savā pilsētā, ar cilvēkiem, kurus jau pazīsti. Tas varētu būt ļoti vērtīgi.

Kristīna Petermane, veselības sporta speciāliste