Egils Reguts, “Latvijas valsts mežu” meža aizsardzības speciālists

Patlaban mežos situācija ir uzlabojusies un tā nav tik ugunsbīstama kā pavasarī.

Kokiem izaugusi zaļā masa – tikko viss sāk zaļot, kļūst mierīgāk – un arī lietus nāk par labu.

Vai šīs vasaras sākums ir atšķirīgs no iepriekšējiem gadiem, to ir grūti pateikt, bet šis pavasaris bija diezgan sauss un atgādināja 2018. gadu, kad mums bija ļoti daudz ugunsgrēku.

Tomēr lielākā daļa ugunsgrēku sākas ogošanas laikā un līdz ar labības pļauju,

kad viss ir izžuvis un pārkaltis gan tīrumos, gan arī mežā.

Kad sākas ogošana un sēņošana, cilvēki dodas mežā vairāk, un ugunsgrēki ir biežāki. Vairāk nekā 90 procentu ugunsgrēku izceļas cilvēku bezatbildīgas rīcības dēļ. Ļoti reti iemesls ir negaiss vai zibens.

Kurzemes skujkoku meži, kuros sausa augsne, var aizsvilties viegli,

īpaši piejūrā viss deg ļoti ātri un uguns izplatās strauji.

Visvairāk mūs biedē vietas ar kūdras augsnēm, jo uguns ielien dziļi zemē un pēc tam ar to ir ļoti grūti tikt galā.

Ugunsdzēsēji un Valsts meža dienesta darbinieki ugunsgrēku nodzēš, bet mēs vēl pēc tam braucam un laistām vairākas dienas, kamēr gruzdošās vietas tiek pilnībā nomierinātas.

Kūdras augsnēs uguns iet dziļumā, tāpēc cīnīties ar to ir ļoti grūti.

Bieži vien šķiet, ka viss ir nodzēsts, bet pietiek uzpūst vējam, lai uguns atkal atdzīvotos.

Pārsvarā teritorijas pārbaudām ejot. Aizbraucam tik tālu, cik iespējams, un tad ejam mežā un skatāmies.

Drošības pēc līdzi ņemam ugunsdzēsības mugursomas ar ūdens pumpi un caurulīti – uz muguras var nest apmēram 20 litrus ūdens. Ar somām apstaigājam un nodzēšam gruzdošās vietas, ko mēs saucam par pīpētājiem.

Ja jādzēš vairāk, mums ir arī aprīkojums – kvadricikls ar ūdens piekabi un augstspiediena sūkni. Tur var iepildīt apmēram 300 litrus ūdens, un vietās, kur automašīna netiek klāt, var iebraukt un dzēst.

Taču pašu ugunsgrēku mēs nedzēšam – to dara ugunsdzēsēji un Valsts meža dienests. Mēs pēc tam uzraugām savas apsaimniekotās teritorijas.

Jānis Tiļugs, Dunikas un Otaņķu brīvprātīgais ugunsdzēsējs

Es strādāju par ugunsdzēsēju kopš 1983. gada un esmu redzējis daudz meža ugunsgrēku.

To bīstamība ir atkarīga no tā, kas kurā reizē deg. Ja tikai zemsedze, tad nekas īpašs, bet

var būt arī tā, ka pēkšņi kāda egle vai priede uzliesmo kā svece visā augumā.

Ir pat bijis, ka uguns pārlec pāri pa galotnēm, pa skujām. Parasti tad kādā ceļa vietā cenšas to sagaidīt un nelaist tālāk.

Mežā ir bijis, ka deg vairākas dienas, – pret vakaru uguns it kā norimst, bet no rīta saulītē atsākas. Nav tā, ka redzi vienu vietu, kurā deg, un to nodzēs, bet – tur kaut kur gruzd, tur kaut kur vēl, un tā tik uz priekšu.

Meža ugunsgrēks ne vienmēr ir tāds, ka ļoti deg lielām liesmām.

Šopavasar dzēsām pie Liepienu grantsbedrēm Dunikas pagastā. Pats mežs nedega, tikai zemsedze un pāris egles. Viss jau bija noliets, likās, ka nodzēsts, bet pagāja piecas minūtes, vējš uzpūta, un atkal kaut kur parādījās liesmiņa.

Tā tikai staigā, skaties, gaidi, jo deg pa apakšu, gruzd kūdra, un uguns kaut kur parādās ik pa laikam. Citreiz izcirtumā, kur vecie zari un sakrājušās atliekas, arī var gruzdēt ilgi.

Ir redzēti arī lieli meža ugunsgrēki. Tāds bija vēl padomju laikā Nīcas pusē, kur dega gan koki, gan viss pārējais.

Toreiz arī armija bija palīgā dzēst.

Es domāju, ka mūsu pusē cilvēki ir diezgan apzinīgi un, ja kaut kur redz dūmus, tad zvana un ziņo, ka deg. Labāk ir piezvanīt un pārbaudīt, kas tur ir, nekā nepaziņot. Tā ir pareizi.