Jurģenes bija, ievu siļķes neķeras
"Kurzemes Vārds"
Jūrmalciema interešu kopas “Kalvas” pavāres stāsta, ka no reņģēm varot pagatavot visu, ko sirds kāro. Degustāciju galds jau ceturtajos Reņģu svētkos tāpēc bija garš un piekrauts. Nez kāpēc dziesmas par reņģi gan nenāk prātā, un Nīcas vīru koris svētku atklāšanā dziedāja “Laša kundze acis bola”.
“Kalvas” sadarbībā ar Nīcas novada pašvaldību bija sagatavojušas svētku programmu, kurā bija darbnīcas un sportiskas atrakcijas bērniem un ģimenēm. “Cenšamies, lai būtu labi, gardi un interesanti pavadīts laiks,” svētku dalībniekus uzrunāja interešu kopas vadītāja Irēna Krētaine. “Nemainīga ir zivju zupa un svētku vaininiece reņģe.” Siltais laiks bija cilvēkus izvilinājis no mājām, tie pirka zivis, piedalījās stafetēs vai vienkārši paēnā klausījās Lieģu kapelas “Luste” jautro mūziku. Šī gada svētku jaunums bija ekskursija uz netālajām “Ciestomu” mājām, kur Arta Vecbaštika izrādīja seno priekšmetu, to skaitā zvejas rīku, mantojumu.
Pēc “Kalvu” sagatavotās informācijas, Jūrmalciemā reņģes senāk dēvētas par strimalām vai siļķēm. Zvejnieki tās iedalījuši ievu siļķēs, ko ķer ievziedu laikā, jurģenēs, kas ķeras ap Jurģu laiku un tanku siļķēs, ko ved krastā no septembra līdz novembrim. Vaicāti, kā šogad veicas ar ievu siļķēm, zvejnieki stāstīja, ka pirms nedēļas reņģes bijušas, tagad neesot. Kā parādījušies grunduļi, tā reņģes prom. “Zivju nav arī tāpēc, ka jūrā nāk ķīmija. Zemnieki miglo laukus arī pa grāvjiem, lai gan tas aizliegts, tas viss ietek jūrā,” sūrojās zvejnieki. Tā nu kūpinātava tagad darbināma reti. Reņģu kūpināšanas meistarklases laikā zivis bija gatavas 40 minūtēs. “Kad reņģes nāk vairāk un jākūpina no vietas, var vēl ātrāk. Atkarīgs arī no citiem apstākļiem – vienu dienu nekūp, citu dienu kūp,” stāstīja zvejnieks Gatis Ķergalvis.
Kūpināta zeltaini mirdzoša reņģe ir tikai viena no iespējām, zina “Kalvu” saimnieces. “Ļoti daudz var no reņģēm pagatavot. Klāt var likt visu, ko sirds kāro, – tomātu mērci, etiķi, sīpolus, ķiplokus, gatavot marinādes – visu, kas pašam garšo,” atklāja Inga un Sandra. Valija Ķergalve un Anita Damberga vārīja tradicionālo zivju zupu. “Kaut kas jādara, lai cilvēki būtu paēduši,” nosmējās aizņemtās pavāres. Lai arī sastāvdaļas nemainās, zupa ik reizi sanākot atšķirīga.