Tie, kas dara, tie būs paēduši, saka ploceniece Aina Vilemsone. Viņa tikko pārnākusi mājās no lauka, lai ievilktu elpu. Pavasara darbi tagad paņem visu laiku.

Divās siltumnīcās spēkā ņemas stādi – tomāti, gurķi, kāposti un citi dārzeņi. Visi Ainas pašas izaudzēti no sēklām. Ja parēķina, cik jāizdod, pērkot stādus tirgū, tad nav šaubu, ka izdevīgāk nopirkt sēklu paciņu, viņa saka. Nav taču grūti sēt un izpiķēt! Turpat aug arī košumdārza krāšņumi, kas drīz būs izstādāmi no podiem.

Lai arī dienā gaiss sasilst, to vēl drusku jauc nakts salnas, kas dažu augu pieliec pie zemes, citu kavē dzīt asnus. “Un lietu tā vajag, ka briesmas,” Aina piebilst.

Bet sestdien nāks kopā talcinieki, lai zemē liktu kartupeļus. Mazajā namiņā netālu no vecā Ploces kultūras nama paši izaudzējot visu, kas nepieciešams. “Tak, nē!” Aina met ar roku, kad vaicāju, vai kādreiz ziemā veikalā nopērk gurķi no Spānijas vai kāpostu ar sazin kādas valsts izcelsmi. Var kārtīgi pastrādāt, mazliet pagaidīt un visu dabūt pašu dārzā un tīrumā. No Ainas rabarberiem pirmais rausis šopavasar jau izcepts. “Nevaru iedomāties, kā varētu dzīvot, ja pašam nav pat savu lociņu.”

Dina Belta,
“Kurzemes Vārds” 

Ģirta Gertsona foto

Ķirši pilnos ziedos, ābeles tūliņ izplauks, zeme ir vaļā. Ainas Vilemsones dienas tagad pilnas pavasara darbu.