Latvijā elektroenerģijas tirgus atvēršana jeb pievienošanās “Nord Pool” biržai tika īstenota pakāpeniski. 2007. gadā tirgu atvēra komersantiem ar lielu elektroenerģijas patēriņu, 2012. gadā lietotājiem ar vidēji lielu patēriņu un pēcāk pārējiem komersantiem, savukārt mājsaimniecībām – līdz ar 2015. gadu.

Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija (SPRK) skaidro, kas ir elektroenerģijas birža un kā tā darbojas.

22 cenu zonas

Saražotās elektroenerģijas uzkrāšana, lai to izlietotu vēlāk (kā tas ir ar dabasgāzi, kuru var uzkrāt pazemes krātuvē), pagaidām vēl ir tehnoloģiski sarežģīta un dārga.

Lai gan krātuvju ražošanas procesi aizvien attīstās un uzlabojas, elektroenerģijas uzkrāšana joprojām ir problēma visā pasaulē. Tieši tāpēc, attiecībā uz elektroenerģijas apgādes drošumu, uzmanības centrā ir tirgu starpsavienošana, lai elektroenerģija brīvi plūstu starp valstīm, nodrošinot, ka tirgū nonāk konkrētajā brīdī ražošanas izmaksu ziņā konkurētspējīgākā elektroenerģija.

Lai šo procesu īstenotu koordinēti, konkurētspējīgi un caurskatāmi, pasaulē darbojas elektroenerģijas biržas.

To, cik daudz elektroenerģijas no vienas valsts var nonākt otrā, nosaka izbūvētās starpsavienojumu jaudas jeb pārvades tīkli. Jo lielākas starpsavienojumu jaudas, jo lielāks enerģijas daudzums var tikt pārvadīts.

Ņemot vērā pārvades tīklu iespējas, tiek noteiktas tirdzniecības zonas – ģeogrāfiskās teritorijas, kurās vienā tirdzniecības intervālā ir vienāda cena.

Atšķirības dažādās cenu zonās ietekmē vairāki faktori: pieejamās elektroenerģijas ražošanas jaudas jeb ģenerācijas infrastruktūra, elektroenerģijas patēriņš, tas, vai saražotās elektroenerģijas ir vairāk, nekā tiek patērēts (ražošanas un patēriņa saldo), izmantotās tehnoloģijas elektroenerģijas ražošanai, meteoroloģiskie apstākļi, kurināmā cenas u. c. apstākļi.

“Nord Pool” biržā kopumā ir 22 cenu zonas. Katrai dalībvalstij biržā ir sava, dažām pat vairākas. Salīdzinoši mazās valstīs un valstīs ar spēcīgu un līdzsvarotu elektroenerģijas sistēmu elektroenerģijas cenu zona biržā visai valstij ir viena, kā tas ir, piemēram, Baltijas valstu, Polijas vai Lielbritānijas gadījumā.

Savukārt, ja elektroenerģiju ražojošās un patērējošās jaudas ir izvietotas nevienmērīgi, tīklā veidojas pārslodze (sastrēgumi) un visā valstī nevar nodrošināt vienu cenu.

Cena tikai nākamajai dienai

Biržai ir tirgus, kurā virtuāli notiek energoproduktu vairumtirdzniecība. Ražotāji pārdod elektroenerģiju, kas tiks saražota nākamajā dienā, bet dalībvalstu tirgus dalībnieki – elektroenerģijas tirgotāji – to iegādājas.

Elektroenerģija tiek tirgota pa tirdzniecības intervāliem (mūsu reģionā tā ir stunda) un bieži pat par ļoti atšķirīgu cenu, tādēļ katrai diennakts stundai ir konkrēts piedāvājums.

Elektroenerģija jāsaražo tieši tik, cik nepieciešams, tieši tad, kad un kur tā nepieciešama, jo energosistēmā pastāvīgi jābūt līdzsvaram starp pieprasījumu un piedāvājumu. Tādēļ ražotāji, kuri piedalās biržā, iepriekšējā dienā līdz noteiktam laikam iesniedz piedāvājumu, cik daudz elektroenerģijas katrai nākamās dienas stundai un par kādu cenu viņi ir gatavi ražot/piegādāt.

Savukārt lielie elektroenerģijas lietotāji un tirgotāji, kuri to pērk, lai tālāk piegādātu lietotājiem (mājsaimniecībām un uzņēmumiem), ir prognozējuši, cik viņi vai viņu klienti un kādā apjomā nākamās dienas konkrētajā stundā elektroenerģiju tērēs. Tāpēc viņi attiecīgi norāda, cik daudz nākamās dienas katrā stundā plāno pirkt.

“Satiekoties” piedāvājumam un pieprasījumam, veidojas tirgus cena.

Ņemot vērā, ka elektroenerģijas cena ir atkarīga no mainīgiem piedāvājuma un pieprasījuma faktoriem (piemēram, laikapstākļiem), gan elektroenerģijas tirgotāji, gan tās lietotāji biržas cenu zina tikai nākamajai dienai.

“Nord pool” tīmekļa vietnē www.nordpoolgroup.com uzskatāmi var redzēt un salīdzināt aktuālās nākamās dienas cenas dažādās tirdzniecības zonās, kā arī konkrētāk uzzināt, kāda cena ir gaidāma noteiktās diennakts stundās.

Izvēlētais cenas noteikšanas mehānisms paredz priekšrocības elektroenerģijas ražošanai par zemāku pašizmaksu, tādēļ ražotnes, kurās elektroenerģijas ražošana ir dārgāka, elektroenerģiju ražo vienīgi augsta pieprasījuma situācijā.

Latvija galvenokārt importē

Latvija ir Ziemeļvalstu biržas “Nord Pool” dalībniece. “Nord Pool” ir Eiropas mēroga elektroenerģijas birža, dibināta 2002. gadā, un tās galvenā mītne atrodas Oslo, Norvēģijā. Šīs biržas dalībvalstis ir Norvēģija, Zviedrija, Dānija, Somija, Igaunija, Lietuva un Latvija.

“Nord Pool” nodrošina elektroenerģijas biržas pakalpojumus arī Polijā, Vācijā, Francijā, Nīderlandē, Beļģijā, Austrijā, Luksemburgā un Lielbritānijā.

Baltijas valstīm un Somijai katrai ir viena cenu zona. Līdz ar to Latvijā neatkarīgi no tā, kurā novadā atrodas lietotājs, cena konkrētā stundā ir viena. Savukārt Zviedrijā ir četras cenu zonas, Norvēģijā piecas un Dānijā divas, tādēļ šajās valstīs vairumtirgus cenas biržā ir atšķirīgas šo valstu robežās.

Elektroenerģijas biržas algoritmi ņem vērā pieejamās starpsavienojumu jaudas, tāpēc lētāk saražotā elektroenerģija plūst uz tām cenu zonām, kurās ir augstāka cena, kamēr vien ir pieejamas brīvas pārvades jaudas.

Vairumtirgus cena konkrētajā cenu zonā biržā ietekmē cenu mazumtirgu nacionālajā līmenī, kuru maksā elektroenerģijas lietotāji katrā valstī. Līdzīgi kā citas valstis,

Latvija elektroenerģiju importē, kad ir pieejama lētāka elektroenerģija no citām “Nord Pool” dalībvalstīm, savukārt eksportē, kad Latvijā saražotā elektroenerģija ir lētāka par elektroenerģiju citās valstīs.

Vērtējot gada griezumā, Latvija vairāk elektroenerģijas importē nekā eksportē. Līdz ar to, neesot daļai no “Nord Pool” biržas, Latvijā elektroenerģijas cena citkārt būtu augstāka, jo būtu apgrūtināta iespēja saņemt lētāku elektroenerģiju no kaimiņvalstīm.

Kāpēc mums nav Skandināvijas lētās elektroenerģijas?

Elektroenerģijas ražošanas izmaksas, atkarībā no izmantotās ražošanas tehnoloģijas, ir būtiski atšķirīgas. Cenu zonu atšķirības nosaka tas, kādi resursi tiek izmantoti elektroenerģijas ražošanā, kā arī tas, vai resursu pietiek attiecībā pret elektroenerģijas pieprasījumu.

Izmaksu ziņā ir lētāk saražot elektroenerģiju, izmantojot atjaunīgos energoresursus – ūdeni un vēju.

Tur, kur elektroenerģija tiek ražota, izmantojot dabasgāzi (kā Latvijā un Lietuvā) un pagaidām, neskaitot lielās hidroelektrostacijas, tiek mazāk izmantoti atjaunīgie resursi (kā tas ir visās Baltijas valstīs, bet īpaši Latvijā), tā maksā dārgāk.

Piemēram, atsevišķās zonās Skandināvijas reģionā, pateicoties atjaunīgajiem resursiem, elektroenerģija nav jāražo, izmantojot dabasgāzi. Tādēļ, ja ir augstas dabasgāzes cenas, palielinās arī atšķirība starp tām cenu zonām, kurās elektroenerģijas ražošanu var nosegt galvenokārt ar atjaunīgajiem resursiem un tām, kurās būtiska loma ir arī dabasgāzei.

Savukārt to, cik daudz lētākas elektroenerģijas no vienas valsts var nonākt otrā, nosaka izbūvētās starpsavienojumu jaudas jeb pārvades tīkli. Jo lielākas starpsavienojumu jaudas, jo lielāku elektroenerģijas daudzumu var pārvadīt.

Kā minēts iepriekš, pieejamās starpsavienojuma jaudas nosaka to, cik lielā mērā blakus zonas elektroenerģijas cena var “izlīdzināties”, ņemot vērā elektroenerģijas iespēju plūst pār zonas (valsts) robežām.

Tipiski gada griezumā elektroenerģijas “Nord Pool” biržā visās cenu zonās zemākās cenas vērojamas martā un aprīlī.

Tas saistīts ar palu sezonu un elektroenerģijas ražošanas pieaugumu hidroelektrostacijās (HES).

Tāpat jāņem vērā, ka Ziemeļvalstīs sniega kušanas un ūdens rezervju uzkrāšanas iespējas, salīdzinot ar Latviju, ir atšķirīgas. Proti, kamēr, Latvijā, ūdens rezerves uzkrāt iespējams pāris dienām, Ziemeļvalstīs – vairākiem gadiem.

Lielākās cenu atšķirības parasti novērojamas tad, kad pārrobežu tirdzniecību ierobežo apkopes darbi pārvades līnijās. Tos, gluži tāpat kā ceļu remontus un būvniecību, visvairāk veic vasarā, kad ir piemēroti laikapstākļi (nav nokrišņu un sala).

Arī fizikas likumi nosaka, ka īpaši karstās dienās jāsamazina pārvades jaudu caurlaidība, jo tad pa tām pašām līnijām iespējams pārvadīt mazāk elektroenerģijas.

Dažādas cenas ir ne tikai starp Ziemeļvalstīm un Baltijas valstīm, bet pat vienā valstī. Piemēram, Zviedrijas ziemeļos (cenu zona SE1 un SE2) elektroenerģijas ražošanas lielākās jaudas koncentrējas valsts ziemeļos, kur ir daudz hidroresursu lētākas elektroenerģijas ražošanai.

Savukārt lielākais patēriņš ir valsts dienvidos (cenu zona SE3 un SE4), bet pārvades līnijām nav tik lielas jaudas, lai visu lētāk saražoto elektroenerģiju no ziemeļiem vienmērīgi pārvadītu pa visu Zviedriju. Arī Dānijā un Norvēģijā blakus zonās elektroenerģijas cenas var atšķirties pat 40 un vairāk reižu.

Vai pārdodam lēto elektroenerģiju un pērkam dārgo?

Publiskajā telpā mēdz parādīties spekulatīvi viedokļi, ka Latvija spēj nodrošināt sevi ar lētāku elektroenerģiju un elektroenerģiju nevajadzētu eksportēt. Tomēr šādi apgalvojumi patiesībai atbilst vien daļēji. Proti, HES enerģijai ir būtiska loma Latvijas energoapgādē, tā ir cenu ziņā konkurētspējīga. Tomēr jāņem vērā fakts, ka HES ražošanas iespējas gada griezumā ir ļoti atšķirīgas, arī ūdens pieplūde Daugavā ir nevienmērīga.

Ar HES enerģiju Latvijā nepieciešamo patēriņu var pilnībā nodrošināt tikai palu periodā

(kopumā no visa patēriņa gada laikā HES saražotais Latvijā spēj nosegt aptuveni 30%), pārējā laikā elektroenerģijas pieprasījuma nodrošināšanai būtu nepieciešams darbināt citus elektroenerģijas ražošanas avotus (piemēram, termoelektrocentrāles, kurās elektroenerģijas ražošanai izmanto arī dabasgāzi, kas šajos apstākļos ir dārga, turklāt tiktu tērēti dabasgāzes krājumi, kas nepieciešami siltuma ražošanai apkures sezonā) vai elektroenerģiju importēt.

Savukārt HES enerģiju, ko palu laikā Latvija importē, uzkrāt, lai to izlietotu vēlāk, būtu tehnoloģiski ārkārtīgi sarežģīti un dārgi.

Jāņem arī vērā, ja saražotā elektroenerģija valstij paliek pāri, tā ir jāeksportē, lai elektroenerģijas tīklā nodrošinātu frekvenci jeb sistēmas darbības stabilitāti (nebūtu piegādes pārtraukumu, sistēmai atslēdzoties).

Otrs risinājums šādā situācijā ir elektroenerģijas ražošanas jaudu atslēgšana, tomēr HES atslēgšana palu laikā būtu ekonomiski vēl neizdevīgāka, jo ūdens, sasniedzot rezervuāra maksimālo aizpildījuma līmeni, aizplūstu pa pārgāznēm. Tas nozīmētu neīstenotu elektroenerģijas ražošanas potenciālu.

Pārvades sistēmas operators AS “Augstsprieguma tīkls” ir atbildīgs par elektroenerģijas sistēmas stabilitāti, tostarp nodrošinot saražotās un patērētās elektroenerģijas nepārtrauktu līdzsvaru.

UZZIŅAI

• Biržas līgumu līdz šī gada pirmajam ceturksnim Latvijā bija izvēlējušās 148833 mājsaimniecības jeb 16,14%.
• Elektroenerģijas fiksētās cenas līgumu īpatsvars mājsaimniecību segmentā kopumā veido 60%, bet universālo pakalpojumu līgumi – 24%, liecina SPRK dati par pirmo ceturknsi.
• Atbildes uz biežāk uzdotajiem jautājumiem par biržas cenas noteikšanuvar meklēt arī SPRK tīmekļvietnē www.sprk.gov.lv.

Baiba Jakobsone, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas pārstāve