Tie ziemas sporta veidi, kas saistās ar ledu, Liepājā nekad nav bijuši gluži sveši. Tā, piemēram, hokejs Liepājā parādījās jau pirms Otrā pasaules kara. Daudzu gadu desmitu laikā tas ir spēlēts dažādās vietās – gan uz “Olimpijas” stadiona kanāla ledus, gan laukumā pie teātra, gan uz Liepājas ezera.

Bibliotēku ledushallē

Kopš pagājušā gadsimta nogales, bet precīzāk – kopš 1998.gada oktobra – pilsēta ir ieguvusi pavisam citas kvalitātes ledus laukumu. Savulaik Latvijas Arhitektu savienības par gada jaunceltni atzītā halle veiksmīgi darbojas nu jau gandrīz astoņus gadus.

Varbūt tagad liepājniekiem šīs sporta celtnes atrašanās gandrīz pašā pilsētas centrā šķiet pašsaprotama, bet pirms astoņiem gadiem netrūka kritiskas attieksmes pret tās celtniecību. Vietā, kur ilgstoši atradās mūžīgais būvlaukums, halles pamatakmens tika ielikts 1998.gada 6.aprīlī, bet jau pēc pusgada – 28.oktobrī notika tās svinīgā atklāšana.

Pārlapojot to dienu laikrakstus, ir jūtama zināma skepse, ar kādu tika uzņemts piedāvātais projekts, kā arī mēģinājums ar šīs celtnes uzsliešanu kaut daļēji atrisināt citas aktuālas problēmas, piemēram, piedāvājot ēkas otrajā stāvā iekārtot bibliotēku. Nevarētu teikt, ka gada beigās pēc halles vērienīgās atklāšanas tās idejas tēvs un galvenais aizstāvis Kirovs Lipmans tika celts debesīs, tomēr apzīmējums – “gada lielākais veiksmes un izdošanās simbols” – ir pietiekami daiļskanīgs.

No pirmā acu uzmetiena tas bija ļoti skaļš apzīmējums par tikai nepilna pusotra miljona latu vērtu projekta realizāciju. Bet atcerēsimies, ka tolaik valsts vēl pārdzīvoja ekonomiskās krīzes sekas un naudai bija krietni lielāka vērtība. Tomēr galvenais neslēpjas iztērēto latu daudzumā, bet gan faktā, ka pirmoreiz ārpus Rīgas tika realizēts šāds projekts. Tas bija kā ķēdes reakcijas sākums, pēc kura apjumtos ledus laukumus ieguva arī Daugavpils, Jelgava, Ogre, Ventspils, Valmiera. Tas bija kā signāls tam, ka arī nelielās pilsētās ir iespējams slidot visa gada garumā un uzturēt savu hokeja komandu.

Iespējams, ka halles celtniecība Lipmana kungam bija arī zināms politisks solis, jo viņš cīnījās par Latvijas Hokeja federācijas vadītāja vietu, taču atšķirībā no citiem, viņš var lepoties ne tikai ar solījumiem, bet arī ar padarīto.

Celtniecība attaisnojas

Ieguvuši savu ledushalli, liepājnieki nebija kūtri, bet aktīvi sāka izmantot tās piedāvātās iespējas. Tika izveidota hokeja komanda, kas aizvadīto gadu laikā ir spēlējusi gan Austrumeiropas hokeja līgā, gan Baltkrievijas atklātajā hokeja čempionātā, gan, protams, Latvijas meistarsacīkstēs. Ir piedzīvoti tādi hokeja mači, kuros aptuveni 2000 skatītāju vietām paredzētā halle bija tiktāl pārpildīta, ka, lai varētu vērot uz ledus notiekošo, nācās krietni vien snaikstīt kaklus, bija arī tādas reizes, kad nūjas un melnās ripas meistarus atnākuši vērot tikai daži desmiti hokeja cienītāju.

Liepājā ir bijuši centieni iedibināt arī citus ledus sporta veidus, tomēr šorttreks šeit neiedzīvojās, daiļslidotāji gan vismaz reizi nedēļā savus treniņus aizvada. Galvenais ieguvums pilsētai ir tas, ka šeit izveidojās viena no valsts populārākā sporta veida – hokeja – sistēma. Pilsētnieki sāka ievērot, ka jau agri no rīta sabiedriskajā transportā, kas dodas ledushalles virzienā, bruņojušies ar pamatīgām somām un hokeja nūjām brauc mazi puikas, bet Liepājas 8.vidusskolā tika izveidotas specializētās hokeja klases.

Savs laiks ledushallē ir atvēlēts arī publiskajai slidotavai, kas joprojām ir ļoti populāra, ledus laukums tiek izīrēts amatieru hokeja komandām, bet pilsētas hokeja čempionāta rīkotājiem vairs nav jālauza galvas, vai iesāktās sacensības Liepājas nepastāvīgo ziemu dēļ izdosies arī sekmīgi aizvadīt līdz finišam. Hokeja apguvei ir pievērsušās arī daiļā dzimuma pārstāves – mūsu pilsētā pastāv komanda SK “Liepāja”, kas cenšas radīt nopietnu konkurenci valsts spēcīgākajai dāmu vienībai “Laima”.

Ne tikai eksistē, bet arī attīstās

Kopš pagājušā gada sākuma ledushalle ir ieguvusi arī mūsdienīgu piebūvi, kurā izveidotas gan sportistu ģērbtuves, gan trenažieru zāle, gan arī pirts. Jaunās iespējas atšķirībā no ledus laukuma gan ir pieejamas tikai FHK “Liepājas metalurgs” sportistiem, kas nevienu no malas šeit ielaist nevēlas, un nav jau arī īsti laika.

Ledushalles direktors Aivars Sveilis, kurš šajā amatā 1999.gada sākumā nomainīja Māri Šveiduku, pastāstīja, ka 3 – 4 reizes gadā ledushalle tiek izīrēta koncertu vai citu līdzīgu pasākumu sarīkošanai. Notiek gan grupu uzstāšanās, gan cīņu sporta sacensības, gan daiļslidošanas šovi. Savulaik halli bija iecienījuši arī dažādu izstāžu rīkotāji, bet pēdējā laikā viņi Liepājā izvēlas citas telpas. “Salīdzinot, piemēram, ar Latviešu biedrības nama zāli, mēs esam dārgāki, tomēr mūsu izmaksas ir pamatotas, jo uz ledus ir jāuzklāj grīda, kas ir dārgs un laikietilpīgs process.”

Par halles lielāko problēmu, līdzīgi kā citos uzņēmumos, ir minama kadru mainība, kas Olimpiskā centra pirmajos piecos darbības gados gandrīz netika novērota, bet tagad, pēc A.Sveiļa stāstītā, cilvēki meklē citas darbavietas gan tepat Liepājā, gan dodas peļņā uz ārzemēm.

Nesen FHK “Liepājas metalurgs” prezidents Sergejs Zaharjins, runājot par kluba pakļautībā esošajām sporta bāzēm, uzsvēra, ka mecenātisms attiecībā uz sporta celtnēm ir pieļaujams, tikai ieguldot līdzekļus to celtniecībā. Savukārt savu pastāvēšanu tām ir jāattaisno pašu spēkiem. Šajā sakarībā Liepājas ledushalli Zaharjina kungs minēja kā vienu no pozitīvajiem piemēriem.

Līdzīgās domās ir arī A.Sveilis, kurš uzskata, ka halle varētu veiksmīgi darboties arī tādā gadījumā, ja pilsētā vairs nebūtu profesionālā hokeja. Liepājā gandrīz katru gadu rodas aizvien vairāk amatieru hokeja komandu, kuru sastāvā iekļaujas no “Liepājas metalurga” sistēmas nākušie hokejisti. Savukārt Latvijas Hokeja federācijas plānos ir izveidot Kurzemes reģiona čempionātu. Gandrīz katru gadu pie mums treniņnometnes aizvada kāds spēcīgs Krievijas klubs, šogad tas bija “CSKA”, bet ir viesojušies arī “Dinamo” hokejisti.

Tādējādi, lai arī ledushalles gada budžets netiek atklāts, var noprast, ka šis, vismaz pagaidām, ir veiksmīgākais sporta projekts Liepājā.

Andris Sudmalis,
“Kurzemes Vārds”