liepajniekiem.lv
Piekto gadu viņam ir baltais “Ford”, kuram var uzlikt paša projektēto ceļojumu būdu un jumta telti un braukt, kurp acis rāda un sirds kāro.
Ērtības slinkiem amerikāņiem
Varim Jansonam numurzīmes ir ar viņa iniciāļiem, tas uzreiz pamanāms. Taču speciālo numuru viņš nav pircis par bargu naudu. Iepriekšējai mašīnai bija numurzīmes VL96.
“Ieraudzīju Liepājā amerikāņu busiņu, kuram ir VJ96, sāku dzīt pēdas. Izrādās, pazīstams cilvēks. Aizbraucu pie viņa un lūdzu mainīt numurus. Viņš saka: “Bet man tas 96 patīk!” Es saku, ka man ir 96. Tad labi! Burti viņam nebija svarīgi, un tā es tiku pie sava – Varis Jansons 96,” viņš pastāsta.
Arī pirms tam Varim bija amerikāņu pikaps “Lincoln” izpildījumā, vecāks modelis, uz kura lika 2017. gadā izgatavoto būdu un devās ceļojumos.
Laba sadarbība izveidojās ar firmu “Weekamper”, kas tirgo jumta teltis. “Kad pirmo gadu iznomājām, sapratām, ka feini, un paši nopirkām,” viņš saka.
Pirms šī forda V. Jansonam visas mašīnas bija melnas.
“Kad radās iespēja dabūt šo, sāku domāt, ka varbūt laiks no tumšā tēla kļūt par gaišo?”
viņš smejas.
Šiem pikapiem pamatā esot divas krāsas – melna un balta, un viņš uzskata, ka šīs divas krāsas arī tiem piestāv, citas ne.
Baltai nav ne vainas, nedaudz praktiskāka par melnu, kuras dēļ bēdas ar putekļiem un mazgāšanu. Tā nav mazā mašīnīte, ko var ātri dabūt tīru.
Tagad jau ir dažādas iespējas aizbraukt un nomazgāt, bet, ja ar šļūteni un roku, pusdiena paiet, jo augsta, nevar tikt klāt.
Forda garums ir seši metri bez pāris centimetriem, taču masas ziņā zem 3,5 tonnām, C kategorijas tiesības nevajag. Lai gan V. Jansonam ir visas, sākot ar A un beidzot ar autobusu.
“Amerikāņi izmanto kā darba mašīnu, viņiem jau citādāka filozofija.
Man arī sanāk izmantot darbam, jo uz nometnēm jāved visādas mantas, teltis, un tad noder kravas kaste, kur var ļoti daudz iekrāmēt. Kolēģiem, braucot uz nodarbībām, ir pilna mašīna ar ekipējumu, bet es salieku aizmugurē. Nometne mežā, teltis salīst slapjas, un man nav jāliek salonā,” viņš priecājas.
Varis nosmaida par amerikāņiem, jo latvietis vienkārši lēktu iekšā kravas nodalījumā, taču fordā var iekāpt pa izvelkamām kāpnītēm. Sākumā brīnījies, kas tai aizmugures bortā. Slota?
“Nē, resnais, slinkais amerikānis dara šitā – viņš izvelk tādu kā spieķi, pie kura var pieturēties. Ja visu laiku jālec iekšā un ārā, kaut kas jākrāmē, ir ērti. Virsū ir ciets pārsegs, kas ir ļoti labs, jo telpa ir slēgta.
Mīnuss – ja vajag iekrāmēt kaut ko lielu, tad neļauj. Norullējamo jumtu var norullēt un vest kaut ledusskapi,”
saka īpašnieks.
Aizmugurē piekabinātais sudrabainais galvaskauss pārlikts no iepriekšējās mašīnas. “Dikti patika, un paturēju, tas ir talismans, lai visi baidās un nemēģina apdzīt,” nosmaida Varis.
“Vēl viens no kritērijiem, kāpēc man ir amerikānis,” saka Varis un piespiež gāzes pedāli. Fords iespiež mīkstajā sēdeklī un momentā uzrauj līdz atļautajam ātrumam.
“Eiropas pikapiem – nekā tamlīdzīga, jo tiem visiem ir dīzeļi. Tas arī bija viens no kritērijiem, ka šim ir benzīna dzinējs. Dīzelis mūsu laikos der fūrām un traktoriem. Manā skatījumā jābūt benzīnam.
Nav jau tā, ka lielā jauda vajadzīga ikdienā, bet man patīk, ja tad, kad vajag, var uzspiest, apdzīt. Spied, un viņš iet,” stāsta saimnieks.
Grūti sabendējams
Iepriekšējais pikaps labi kalpoja, nemaz nebija domas to mainīt. “Darba darīšanās Rīgā iebraucu benzīntankā un skatos, ka stāv balts, gandrīz tāds pats kā man, vienu paaudzi jaunāks. Piebraucu blakus, apeju apkārt, lai salīdzinātu.
Iznāca saimnieks, sākām runāt šoferu runas. Viņš teica, ka šo mašīnu pārvedis un sertificējis, tirgošot, tikai nezinot vēl, par cik, lai paskatos ss.com,” atceras V. Jansons.
Paskatījies, nospriedis, ka cena sakarīga, un ielicis pārdošanai savējo, sak, ja pirks, tad pirks, ja nepirks, tad domās. Pagāja divas dienas, un pircējs bija klāt.
Tā nu auto maiņa sanāca, gandrīz pašam negribot, bet labs esot viss, kas notiek.
Auto ir uzkrītošs, cilvēki atskatās, bērni skrien, rāda īkšķīšus. “Taču man ir arī žigulis – kā no salona, man liekas, uz to vairāk atskatās. Vecākā paaudze kārus skatus laiž pakaļ nostalģijas dēļ,” stāsta Varis.
Amerikāņu automašīnu pie mums nav īpaši daudz. Cilvēki tās neizvēlas, jo lielas un ēdelīgas, tāpat īsti nezina, kā būs ar rezerves daļām.
“Neesmu saskāries ar problēmām, visu var dabūt par sakarīgām cenām. Apkopes veic tepat, Liepājā, servisa džeki mašīnu jau labi pārzina. Plus šis auto ir ilgspēlējošs, dzelži apakšā ir milzīgi, nav tā, ka pēc pusgada atkal kaut kas jāmaina ritošajā, vai stūres pirksts sācis klabēt.
Tur viss ir liels un pamatīgs, grūti sabendējams,”
saka saimnieks, kurš nekādas vājās vietas nav konstatējis.
Viena lieta gan esot. “Esmu klasisko vērtību piekritējs, man jau patīk V8 – atmosfēriskais, lielais motors, tā teikt, lokomotīves motors, ko nevar sabendēt. Tāds man bija iepriekšējam. Šim ir seši cilindri un divas turbīnas. Jaudas ziņā šim ir vairāk.
Taču, jo vairāk visādu pričendāļu, jo vairāk ir, kam sabojāties. Ja turbīnas iet postā, tas ir dārgi. Lasīju, skatījos amerikāņu video, kur motorus ārda ārā pēc cik tur miljoniem nobraukuma. Manējam vienā vietā tā kā tecēja dzesēšanas šķidrums. To novērsām. Vairāk neko tādu neesmu mainījis. Vienreiz pa šiem pieciem gadiem bremžu klučus, nu eļļu, protams.
Amerikāņi ražo izturīgus spēkratus,”
uzsver Varis.
Jaunās automašīnas viņu “besī ārā”, jo tās visas ir vienādas, bezpersoniskas. “Nebūtu bļemba virsū, pat nevarētu saprast, kas par marku. Šī ir mašīna ar dvēseli! Tāpēc man ir fords,” viņš pauž.
Bez tā, ka ar mantām nav jāpiekrauj salons, V. Jansonam svarīgs ir arī komforts. “Viss ir ērti, amerikāņi par cilvēkiem ir padomājuši. Kad iekāpju citā mašīnā, man sākas klaustrofobija,” viņš smejas.
“Saspiests, ar elkoni blakus baksta. Un fords der ceļojumiem, jo tajā var iekraut pašu vellu ar visiem ragiem un vēl bišķīt. Garajos gabalos komforts ir ļoti svarīgs. Apsildāmi un ventilējami sēdekļi, aizmugurē var sēdēt, kājas izstiepis. Panelī patīkamas gaišzilas gaismiņas, ļoti maigas.”
Ar tik lielu auto, protams, jāpierod pie gabarītiem. “Kad iesēžas cilvēks no malas, viņam liekas, ka mašīna aizņem visu ielu. Kad pie stūres apsēdās meita, viņai šķita, ka mašīna ir platāka par ceļu.
Man ir liela pieredze, ar ko tik neesmu braucis!
Kad strādāju “Sarkanajā metalurgā”, vienu reizi braucu pat ar “Belaz”, kas ir lielākais kravas auto pasaulē. Toreiz veda uz Golodova dambi izdedžus.
Mīnuss izmēru ziņā varētu būt, novietojot stāvvietā. Ja tur divas mašīnas ir blakus, ar fordu ārā vairs netiek. Citādi rādiuss ir sakarīgs, neesmu tajā ziņā neērtības manījis.
Vēl mīnuss ir dienvidos, Itālijas, Horvātijas mazajās pilsētiņās. Izbraukt var, arī pa kalniem un līkumiem, taču nolikt nevar. Tad mēs esam piešāvušies tā, ka līdzi ir divriteņi un skūteri. Mašīnu atstājam kaut kur un ar riteņiem braucam pilsētu skatīties. Centrā parasti nemaz nav, kur novietot, viss ir maziņš, tūristu daudz,” zina V. Jansons.
Brīvība un neatkarība
Gadā sanāk nobraukt ap 15 000 kilometru, tas kopā ar vasaras ceļojumu. Pilsētā fords ēd vidēji 15–16 litrus gāzes, uz šosejas Latvijā – 13. Pa Vācijas ātrgaitas bāņiem ar tonnu kravas un 140 km/h – 20.
Benzīnu ēstu pāris litru mazāk, taču izmaksu ziņā ar gāzi daudz izdevīgāk, par 100 kilometriem kādi 13–15 eiro. Ņemot vērā lielumu, komfortu un iespējas, tā ir atbilstoša maksa.
V. Jansons ģimenes ceļojumos ar auto devies visādos veidos. Sākumā vilka līdzi vagoniņu.
“Vairāk nevilkšu, negribu. Ar to var tā: aizbrauc, noliek kempingā un tad tur dzīvo. Ja grib braukāt un pa ceļam kaut ko redzēt, nu, nē.
Otrs ir tas, ka uz šosejas esmu lēns. Ar šo auto varu braukt tik, cik atļauts, bet ar vagoniņu jābrauc ar 90, velcies aiz fūrām.
Vairākus gadus esam īrējuši kemperus, tā saucamās motormājas. It kā ir ērtāk. Apstājies, tev viss ir, nekas nav jāceļ, nav jākāpj laukā. Turpat taisi vakariņas un ej gulēt. Bet īrēšana dārga. Un vēl Eiropā ir diezgan daudzas vietas, kur kemperus nedrīkst atstāt.
Tagad man ir vieglais auto, droši braucu iekšā un palieku par maksu, par simbolisku maksu, vai vienkārši ceļa malā,”
viņš priecājas.
V. Jansonam ceļojumos patīk brīvība un neatkarība. Lai var braukt, kad grib, nav jāpielāgojas ne kempera īres iespējām, ne avioreisiem, nav jāierodas viesnīcā un jāizrakstās noteiktā laikā.
“Skatos, te ir forši, un braucam pa kreisi! Gribu apstāties, apstājos. Ai, labi ir, ies te gulēt. Tā ir pavisam cita sajūta, kad neesi atkarīgs no daudziem faktoriem. Šeit esi atkarīgs no sevis: kā gribi, tā dari,” viņš saka.
Tāpēc arī izraudzīta jumta telts, taču vajag, uz kā to likt. Varis izdomāja no finiera izgatavot būdu, kurā var salikt mantas. Pats uzrasēja, taču koka darbus uzticēja draugam.
“Tagad jau esmu uztjūningojis, ka man tur iekšā ir ledusskapis, saules paneļi uz jumta, kas lādē akumulatoru. Jumta teltī var sagulēt četri tādi bišķi mazāki par mani,” viņš smejas.
“Esmu pielicis klāt āra dušu. Kad attaisās vaļā, sanāk tāda kabīnīte. Tur var pārģērbties, iet dušā. Augšā uztaisīju kanalizācijas rores un saštepselēju, krāniņš apakšā, saiet kādi 25 litri. Nokrāsoju melnu.
Braucot uzsilst, attaisi krānu un mazgājies.”
Kad V. Jansons izdomāja savu būdu, viņš vēl nebija redzējis tamlīdzīgas lietas. Pirmajā gadā Horvātijas kempingos visi skatījušies, kas tas par brīnumu, ka uz jumta dzīvo. Nu jau ir nopērkami dažādi moduļi, kurus liek iekšā kravas kastē.
Priekšrocība tāda, ka tos var izņemt laukā, nav visu laiku jābraukā ar māju.
“Man patīk braukt, un baudu procesu,” saka Varis, vaicāts, vai nenogurst Eiropas pārbraucienos pie stūres.
Garie gabali cauri Polijai gan nav interesanti, jo no ceļa neko neredz, bet tālāk jau ir labāk. Šogad izbrauca Itālijas Dolomītu Alpus, kur ar baudu var līkumot pa mazajiem celiņiem.
Apvidus mašīna šī gan nav, un Varis pa mežiem nebrauc, jo žēl to skrāpēt. Ja vajag, var saslēgt 4×4, taču bezceļiem domāta viņa trešā mašīna “Suzuki Samurai”, kas ir maza un ar labu caurgājamību.
Vara Jansona ceļojošā māja
- “Ford F150”
- 2013. izl. g.
- 3,5 l benzīna turbomotors.
- 380 ZS.
- Uzlikta gāzes iekārta, kas atmaksājās gada laikā.
- Tā kā pilna masa ir virs 3000 kg, braukšanai pa autoceļiem nepieciešama vinjete, kas izmaksā ap 300 eiro gadā.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
