Jo tuvāk pusastoņiem vakarā, jo vairāk sāka šķist, ka stāvlaukumā darbojas laika mašīna, pārceļot visus klātesošos uz pagājuša gadsimta 90. gadiem.

Liela daļa stilīgo un īpašo spēkratu, kādus fanāti pērk, uzlabo un izbrauc sev un citiem par prieku, nāk no šī laika.

Īpašas programmas vai auto skaistuma konkursa šoreiz nebija.

“Vienkārši nomazgājam tačkas un atrādām citiem,”

tā feisbukā uz pasākumu aicināja “Liepaja Cars” dibinātājs Dāvids Brikmanis.

Vēl vakara ētikas kodeksā bija uzskaitīts – neklausīties pārlieki skaļu mūziku, nepārkāpt satiksmes noteikumus un neveikt jebkādas administratīvi sodāmas rīcības, nekūpināt riepas, nepiegružot, nelietot atklāti alkoholu un arī nemērīties ar izplūdes trokšņu līmeņiem.

Pēdējo nosacījumu, iebraucot laukumā, gan dažs neņēma vērā.

Pasākums bija sirsnīgs un draudzīgs, spēkratu īpašnieki bija priecīgi cits citu satikt, novērtēt automašīnu izskatu un arī izrādīt savus lolojumus sanākušajiem interesentiem,

starp kuriem vairums bija pusaugu puikas.

Starp deviņdesmito autiņiem izcēlās pāris padomju gadu mašīnas. Zaļš žigulītis tik spožs un nelietots, kā tikko no rūpnīcas. Un izrādās, tā gandrīz arī ir.

Īpašnieki to nopirkuši kopā ar garāžu, kurā tas nostāvējis gadus trīsdesmit. Automobilis ir 1988. gada izlaiduma.

Gandrīz kā filmā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” tas piederējis cienījama vecuma kundzei. Dzīvesbiedrs devies aizsaulē, tā arī nedabūja pabraukt, pati nestūrē, un tā žigulis garāžā gaidījis savus īsto cilvēkus.

Par laimi sausā garāžā ar šķembu grīdu, kur tam nekas nekaitēja.

“Viss, kas tur iekšā, ir pilnīgi oriģināls, nekas nav mainīts un grozīts,”

stāstīja Ina Ermansone.

“Nobraukums ir 1704 kilometri. Kad nopirkām, bija 1300.”

Nomainīts vienīgi ūdens sūknis, jo bija iestāvējies, atklāja Gatis Ermansons. Nopirkts un uzlikts jumta bagāžnieks.

“Izrādās, man tas garāžā aiz sienas stāvēja, un es neko nezināju. Sarunāju ar brāli – viņš paņēma garāžu, es nopirku žiguli.”

Eksponātu tik labā stāvoklī Gatis redzējis pirmoreiz.

Viņam esot vēl viens “projektiņš” – 1972. gada žigulis, bet tas esot “dzīvi redzējis” – jāārda ārā un par jaunu jātaisa.

Tēvs bija devis Gatim bērnībā pa laukiem braukāt ar norakstītu žiguli, no tā laika mašīna iepatikusies. Kad pārcēlies no laukiem uz pilsētu, atgriezies pie patikšanas.

Brālis kolekcionē motociklus, bet pats darbojas ar žiguļiem. Šovasar bijis uz retro auto saietu Cīravā, arī ikdienā izmet līkumu pa pilsētu, lai auto neierūsē.

“Var parādīt cilvēkiem, kādas mašīnas agrāk bija, salīdzināt ar tagadējām, lai rodas priekšstats.

Braukšana ir citāda, garos gabalus nav īpaši forši braukt, nav tik ērti. Bet kādreiz brauca un bija labi. Tagad komforts ir cits.

Žigulī nav kondicioniera – tikai attaisa logu. Nekādu ekstru nav, viss uz pogām. Stūres pastiprinātāja nav, rupjmaize jāēd, lai pastūrētu,” nosmējās G. Ermansons.

Blakus žigulītim stāv “Peugeot” kabriolets. “Nefotografējiet, nav nekas īpašs,” kautrējās īpašniece Brigita. Labākais esot uzlīme uz vējstikla “Pilsone”.

Kopš sieviete ieguva Latvijas pilsonību, tāds uzraksts bijis uz visām viņas mašīnām. Brigita ir lietuviete, bet dzimusi Liepājā un vēlējās kļūt par Latvijas pilsoni.

“Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē mani apsveica un teica, ka tagad oficiāli esmu Latvijas pilsone. Es to tā uztvēru, ka man pat bijusi ķēdīte ar tādu uzrakstu,” viņa atklāja.

Vēl mašīna izceļas ar miniatūru krūšturīti, kas karājas pie spoguļa. Šādas lietiņas Brigita agrāk izgatavojusi. Viss kā īstam, tikai ļoti maziņš.

Liepājā šādi “Peugeot” kabrioleti esot vien divi. “Nav veca šī mašīna, 2004. gada,” teica Brigita. “Protams, mīlu un saudzēju.”

Kabrioletu vajadzējis tāpēc, ka viņa vasarās nevarot braukt slēgtās mašīnās, jo paliek slikti.

Kā rotaļlietiņa izskatās “Volkswagen Lupo”, taču galvenais šajā auto esot mūzikas sistēmas, kam atvēlēts viss bagāžnieks, salonā ir sabvūferi.

Īpašnieks to pārdod, jo griboties kaut ko citu pamēģināt. “Te ir daudz darba ielikts, daudz izdarīts – pārkrāsots, sašpaktelēts, diezgan daudz neoriģinālas detaļas ieliktas,” uzsvēra Kristaps Ķuzis, taču vajagot kaut ko pamainīt. Uz ko – tas esot domāšanas procesā.

Kādudien izdomājis, ka vajag nopirkt kaut ko mazu, atradis šo auto internetā un nopircis. 1998. gada “Lupo” pārbūvēts tieši kā mūzikas projekts pašam sev.

Braukt ar tik mazu mašīnīti esot interesanti, cilvēki uz ielām noskatās.

“Brauc labi. Un apskatēs nav pat vieninieka par rūsu, viss ir pilnīgā kārtībā,” teica Kristaps.

Bez audiosistēmas automobilis varētu maksāt 2000 eiro. Par pašām mūzikas sistēmām sanāktu trīs šādi “Lupo”.

Mazuma kategorijā spēcīgs konkurents bija melns 1989. gada “Mini”. Taisni brīnums, kā no tā izkāpa liels vīrs, un vēl neticamāk, ka uz saietu tajā atbraukuši četri cilvēki.

Vizuāli maziņa, bet iekšā vietas esot daudz. Auto ir Latvijā gadus divdesmit, atvests no Vācijas izārdītā stāvoklī.

“Likām kopā kā puzli. Kamēr atrada visas detaļas, pagāja divi gadi,”

atklāja Vitālijs.

Mašīna pārsvarā stāvot garāžā, ik pa laikam vasarās atdzīvina un izbrauc nedēļas nogalē. Ikdienā pārvietoties nav komfortabli, mašīna ir diezgan cieta. Bet patīk.

“Man bijušas arī citas mašīnas, visu laiku vajag kaut ko tādu, ar ko sestdien – svētdien pabraukāties. Pašam patīk, savādāks nekā citiem,” teica Vitālijs.

Kluba dibinātājs D. Brikmanis vairs nebrauc ar košo trešo golfu, kas krāsots tehnikā “ar otu nošļakstīts”.

Tagad viņam ir “BMW Z3” kabriolets, 1996. izlaiduma gads. Nopircis Rīgā, kurp Dāvids ir pārcēlies, tāpēc arī pagājušajā gadā “Liepaja Cars” aktivitātes bija pieklusušas.

“Biju vasaras auto meklējumos, budžets bija zināms, bet biju atvērts jebkādai markai. Galvenais, lai auto ir vecs un interesants, saistošs,” teica Dāvids. Šis “BMW” bijis labā stāvoklī, bez rūsas.

Šogad D. Brikmanis atradis laiku un spējas atkal organizēt auto saietus. Šovasar bijuši jau divi pasākumi Liepājā, šis vasaras noslēgumā ir trešais.

“Šoreiz nekādas aktivitātes nav. Cilvēki pastaigājas un paskatās uz citiem interesantiem auto,” viņš teica.

Klubā cilvēki esot tie paši, tikai ik pa laikam kāds pamaina automašīnas. “Ja tas āķis ir lūpā, cilvēks visu mūžu pirks kaut ko interesantāku nekā standartu,” uzsvēra Dāvids.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.