liepajniekiem.lv
Mašīnas bija plānots atstāt Āfrikā un mājup lidot ar lidmašīnu, tomēr viss iegrozījās nedaudz citādi. Un izrādījās, ka tas ir tikai sākums.
Ekspedīcijas idejas autors un viens no tās dalībniekiem bija Klāvs Vikmanis.
Kad runājam ar Klāvu šodien, saprotam, ka Marokas brauciens vēl bija pupu mizas, salīdzinot ar nākamo avantūru, kurā viņš ar draugiem devās šī gada sākumā – pasaules lielākajā amatieru rallijā Budapešta–Bamako, kas ved no Eiropas uz Rietumāfriku.
Divas nedēļas. Divi kontinenti. Deviņas valstis. 10 000 kilometru.
Starp 500 dalībniekiem bija arī četri liepājnieki: Klāvs ar sievu Anitu Vikmani un viņu draugi Ingus Maršals un Alīna Fadejeva.
Klāvs stāsta, ka 2018. gada brauciena finišā mašīnas bija plānots atstāt Marokā, tomēr izrādījies, ka marokāņiem vecie lūžņi neesot vajadzīgi, tāpēc par mašīnu atstāšanu kompānijai tika prasīta milzu nauda.
“Kādi 13 tūkstoši eiro,” atminas Klāvs, tāpēc nekas cits neatlicis kā dzīt mašīnas mājup.
“Bija tāda nepabeigta darba sajūta, tām mašīnām bija jāpaliek Āfrikā.”
Līdz dažus gadus vēlāk Ingus uzgājis informāciju, ka reizi divos gados notiekot amatieru rallijs “Budapešta–Bamako”. Klāvam divreiz nebija jāsaka
“Tā nu mēs tur nonācām. Dalībnieku bija daudz, bez mums bija vēl viens latviešu pāris no Rīgas. Ļoti daudz bija arī lietuviešu un igauņu.
Mašīnas, ar kurām dalībnieki startēja, bija dažādas, sākot ar jauniem džipiem un beidzot ar veciem moskvičiem, un mēs ar saviem “Volvo”.
Galvenais uzdevums bija vienkāršs – aizbraukt līdz galam, līdz Sjerraleones galvaspilsētai Frītaunai.”
Ceļa nav, bet jābrauc
“Vispār šis rallijs ir ļoti iecienīts, mēs, zinot to, ka tajā vispār ir grūti tikt, pieteicāmies ļoti laicīgi, uzreiz, kā tas tika izziņots. Mūsu gada braucienu, visas 500 mašīnu vietas, iztirgoja sešās dienās,” stāsta dalībnieks.
Sākotnēji 10 000 kilometri varbūt nemaz tik daudz nešķiet, izlidot cauri Eiropai bijis sīkums, arī līdz Marokai viss gājis gludi, lielākie joki sākušies, iebraucot Mauritānijā, kur ceļu nav un jo tālāk tu brauc, jo sliktāk paliek.
Kopumā bija jāpievarē 15 dažādi posmi.
“Būtībā jau tās dienas rit vienādi – tu no rīta piecelies un visu dienu brauc, paēd, paguli un atkal brauc.
Organizatori gan centās iesaistīt dažādus apskates objektus, iebraukt tuksnesī, parādīt ūdenskritumus. Jā, braucamais posms pagarinās, tomēr ir to vērts.
Nācās braukt arī tādus ceļa posmus, kas vieglajām mašīnām nav ne tuvu paredzēti. Bijām pilnīgos bezceļos, bet cauri tikām,” kompānija smejas.
Visgrūtāk gājis tieši uz beigām.
“Kad palika pēdējās dienas, kļuvām tādi vieglprātīgāki, negājām ne uz sapulcēm, ne steidzāmies, braucām ārā pēdējie. Senegālas un Gvinejas robežas šķērsošanas dienā domājam, nu, kas tur ir, nedaudz vairāk par 200 kilometriem. Toreiz iebraucām tādā ofroudā [bezceļā].
Cilvēki, kas pamanīja, ka mēs ar vieglajām auto dodamies pa šo maršrutu, prasīja: “Ko jūs darāt? Ar šīm mašīnām tur izbraukt nevar!” Bet ko lai es daru, ja navigācija mani ved? Mums bija jābrauc cauri upei, kur bija nereāls stāvkrasts.
Nekas, uztaisījām no zariem ceļu, vietējie pat nāca mums palīgā, un braucām. Kaut kā jau izbraucām,”
smejas Klāvs.
Karstums bijis nenormāls – 40 grādi. Mašīnām tas esot nāvējoši neatkarīgi no tā, cik jauna un spēcīga tā ir. 30% dalībnieku nemaz netika līdz finišam.
“Plīsa daudziem, iestriga un lūza, visi līdz galam netika. Arī jaunie džipi. Tas arī bija iemesls, kāpēc mēs izvēlējāmies primitīvāko auto: tur nebija ne amortizācijas, nekā, manuālās ātrumkārbas, 2/5 vecie labie “Audi” motori, kas būtībā ir nenobraucami.
Kad pirku to mašīnu Liepājā, rādījās 615 tūkstoši nobraukums.
Prasīju – viņa aizbrauks līdz Āfrikai? Pārdevējs smējās uz teica – viņa vēl atpakaļ atbrauks. Un tā arī bija,”
stāsta Klāvs.
Kompānija iesaka ņemt vērā
Entuziastu bariņš neslēpj, ka vienīgais uzticamais orientieris piedzīvojumā bija specializētās navigācijas.
“Gvinejā nekas cits neiet, ja Marokā vēl var iztikt ar “Waze”, tad tālāk tas nedarbojas. Tu pērc īpašās turienes interneta kartītes, kas tomēr nedarbojas, tad izrādās, ka tu esi piemānīts un kartīte vienkārši ir tukša, lai gan oficiālais pārstāvis apgalvo – viss kārtībā, šobrīd vienkārši traucēti sakari.
Neticiet viņiem, bet noteikti parūpējieties par to, lai internets jums ir. Tas ir svarīgi neatkarīgi no tā, cik izmaksā.”
Auto serviss. To ir daudz, un meistari, kas tur darbojas, visu sataisīs, nav jāsatraucas.
“Bardaks gan tur ir nenormāls – nav skaidrs, no kā viņi tev to uztaisīs, bet būs gatavs.
No četriem ģeneratoriem vienu. Jautājums – cik tas maksās?
Kad man bija pārsists radiators uz Gvinejas–Senegālas robežas, remonts servisā ilga divas stundas, un man tas izmaksāja miljonu Gvinejas naudā, tie ir vidēji 100 eiro.
Jāatceras gan tas – tur servisā nebūs čaļi, kas tev varēs kompīti pieslēgt. Viss ir ļoti primitīvs.”
Apdrošināšana ir dārgs, bet ļoti svarīgs pasākums. Rallija laikā gan par to rūpējās organizētāji.
“Mums tas izmaksāja ap 600 eiro no cilvēka, bet tā tiešām strādā. Par laimi, mums nenācās izbaudīt ne policiju, ne slimnīcu, neko.
Nekādus lielus draudus arī neizjutām, lai gan Mauritānijā policijas nav.
Cilvēki ir draudzīgi. Arī pats centos nedomāt par iespējamiem draudiem, tas ir lieki.”
Kopējās izmaksas par braucienu gan sanāca diezgan lielas, vidēji kādi 2500 eiro, papildus vēl lidmašīnas biļetes, prāmja cena utt.
Ietaupīt ļāvis tas, ka mašīnas bijušas ekonomiskas un naktis aizvadītas lielākoties auto vai kopīgos kempingos, teltīs.
Liec aiz auss!
- Klāvs un Ingus visu ceļu stūrējuši vieni. Vieglāk būtu, ja varētu ik pa laikam ar kādu samainīties un atpūsties. Divi šoferi vienā auto būtu tieši laikā.
- Nekādā gadījumā nedoties ceļā ar vienu auto. Otra mašīna blakus var būt labs glābiņš krīzes situācijās. Ja nu kas – salec otrā auto un dodas tālāk.
- “Kondicionieris ir baigi labā un vajadzīgā lieta! Ja mašīna noplīst un tevi velk pa putekļiem, tu 40 grādos pat logu turēt vaļā nevari, nu tad ir, kā ir.”
- Jo labāk sagatavosi savu auto, jo tālāk tiksi – 100%, iesaka Klāvs.
- Pa nakti Āfrikā braukt nedrīkst, tā ir pašnāvība. Āfrikas cilvēkiem nav izpratnes par to, ka nakts melnumā uz šosejas viņu ēzeļa pajūgu nevar redzēt, viņi vienkārši brauc. Ļoti riskants pasākums.
- Kārtīgi jāpārdomā kompānija, ar ko dodies ceļā. Stress un raizes ir neizbēgamas, ja jūs kopā varat saglabāt vēsu prātu un vieglumu – viss būs labi.
Uzziņai
Budapešta–Bamako jeb Lielais Āfrikas skrējiens ir ungāru entuziastu organizēts mazbudžeta rallijreids.
Rallijs startē Budapeštā Ungārijā un finišē Bamako Mali. Maršruts iet caur Ungāriju, Austriju, Itāliju, Franciju, Spāniju, Maroku, Mauritāniju un Mali. Rallija ilgums ir divas nedēļas.
Rallijs aizsākās 2005. gadā, un sacensībās piedalījās 42 ekipāžas, gadiem ejot, ekipāžu skaits strauji pieauga. Kopā jāpievarē 15 līmeņi.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
