liepajniekiem.lv
Uz skaisto un iespaidīgo automašīnu atskatās visi, un tas tikai dara prieku saimniekam. “Liels un tā kā vecs, bet tā kā jauns, liels dzinējs. Tās ir fantastiskas emocijas,” viņš stāsta.
Ar jaunu dvēselīti
Šis “Dodge Challenger” Rolandam pieder trīs gadus. Viņš aicina portālu liepajniekiem.lv ienākt savā laboratorijā, tā nodēvējot servisa telpas, kur iedzīts auto, lai pirms fotosesijas sniegs nokūst. Kāpēc laboratorija?
“Pašlaik pārkvalificējos no mašīnām un eju pasaulē ar unikālu detaļu ūdensmotocikliem.
Man visu laiku kaut ko dzīvē patīk mainīt. Pirmā karjera bija šefpavārs viesnīcā “Amrita”. Septiņos gados sasniedzu savu augstāko karjeras punktu. Mans hobijs bija mašīnas. Kamēr tapa viena karjera, paralēli būvēju servisu.
Atkal pagājuši septiņi gadi, atkal sasniedzu augstāko punktu un sapratu, ka vajag kaut ko mainīt. Dzīve savedusi ar ūdensmotocikliem, un atkal var sevi pierādīt, kaut ko jaunu un foršu izdomāt citā jomā – radīt pasaulē nebijušu produktu. Kāpēc sēdēt uz vietas mazā servisiņā, kur esmu sasniedzis vēlamo punktu?” viņš paskaidro.
Rolandam patīk dažādas automašīnas, patīk arī tās pamainīt. “Jau sen atpakaļ vienu dienu redzēju braucam tādu čelindžerīti. Baigi forši būtu tādu mašīnu dabūt!
Tomēr tā nav lēta un es neesmu baigais miljonārs, tāpēc tas bija sapnīša līmenī.
Laikam palaižot domas kosmosā, ar laiku tās materializējas,” viņš secina.
Pie sapņa piepildījuma nonāca nejauši un negaidīti. Tieši šī automašīna bija izlikta Rīgā, Ķīpsalā, izstādē “Auto Exotica”.
“Viens sadarbības partneris parāva aiz rokas – Roli, patīk šitā mašīna? Jā, patīk gan. Pēc dažu minūšu sarunas nonācām pie secinājuma, ka es to pērku. Tas viss nebija tik vienkārši. Tobrīd nebija tādu finanšu, tomēr atbilde bija – jā! Tikai nezinu, kā…” viņš atceras.
Mašīna bija tikko ievesta no ārzemēm un ātri salikta izstādei. Nebija izieta sertifikācija, tāpēc ar to nevarēja piedalīties satiksmē. Tā bija laba sagatave, bet nepabeigta. Bija jānovērš defekti, jāreģistrē.
“Domās auto bija nopirkts, iedodot termiņu, kurā jānorēķinās. Sākās maratons, lai strādātu un savāktu konkrētu summu,”
stāsta R. Lukjanovs.
Viņš gan atzīst, ka mašīna izskatās dārgāka, nekā ir.
Tobrīd Rolandam bija diezgan simpātisks E90 bembītis. Bija plāns pārdot to, pielikt klāt naudiņu un nopirkt “Dodge”. Taču bembītis notrieca stirnu – bija jāņemas ar apdrošināšanu un jālabo. Ceļš nebija viegls.
Sarežģījumi nebeidzās ar auto iegādi, atklāj Rolands.
“Sanāca dzinēju nomainīt. Mašīna nav jauna. Ir svaigi pārkrāsota, izskatās kā jauna, taču sanāca iejaukties dzinējā. Bija plānots apkopes remonts, bet viena detaļa bija brāķēta, rezultātā sanāca motoru nomainīt. Dvēselīte mašīnai ir no jauna ielikta. Katra skrūve ir manis pieskrūvēta, neviens cits nav pirkstu piedūris,” viņš lepojas.
Emocijas un dzīvesveids
Vizuāli auto tāds jau bija, kad nonāca pie R. Lukjanova, – ar body kit jeb modificētu virsbūvi no vēl jaudīgākas čelindžera versijas.
“Mašīna absolūti izdevusies tiem džekiem, kas pirmie viņu nopirka un uztaisīja izstādei. Lielākā daļa amerikāņu auto, kas nonāk Latvijā, bijuši sisti, arī šis, kas nāk no Kalifornijas.
Kāds bija nesavaldījis spēkratu un nedaudz uzdauzījis aizmugurē sānu. Džeki salaboja un nokrāsoja.
Oriģināli melni palikuši jumts un bagāžnieka vāks,” viņš pastāsta, Rolands papildinājis ar sava servisa “SIA ROLIS workshop & performance” uzlīmēm, lai personalizētu mašīnu.
Tā viņam ir ikdienas mašīna, ar kuru pastāvīgi brauc darbā un brīvdienās. Rolands atzīst, ka brīvdienu jau īsti nav, – tik, cik piesiet aiz auto ūdensmocīti un doties pabraukāties.
“Baudu kopš nopirkšanas brīža, nav apnicis nevienu sekundi.
Kādreiz ir tā, ka dabū to mantu, papriecājas un apnīk. Šobrīd, ja man prasa, ko es gribētu nākamo, es nezinu. Jo es neko negribu!” viņš uzsver.
Saimnieku priecē pat dzinēja dobjā skaņa, kad auto iedarbina. Tā katru dienu ir rīta motivācija.
“Protams, izmaksas nav pašas lētākās, bet arī nav tik traģiski. Citreiz riepas izspolē, tās biežāk jāmaina nekā citiem. Arī degvielas izmaksas, ekspluatācijas nodoklis, kas ir pāri 800 eiro, ņemot vērā dzinēja tilpumu. Ja ir nauda – brauc. Ja nav naudas, pakrāj un atkal brauc.
Nav tā taupīgākā mašīna, bet tai pašā laikā tās emocijas, ko auto rada man un citiem, atkal motivē kaut ko darīt,”
klāsta Rolands.
“Rodas atgriezeniskā saite – tas nav tikai pārvietošanās līdzeklis, tas ir dzīvesveids un papildu pievienotā vērtība. Tāpēc izmantoju ikdienā, nežēloju. Braucu un priecājos. Daudzi satraucas – vai tad tu pa ziemu brauksi, pa sāļiem? Jālieto un jāpriecājas! Viss ar laiku bojājas.”
Mašīna ir vienkārša – piešķil un brauc.
“Esmu izaudzis no tā vecuma, kad gribas raustīt kloķi, tāpēc esmu priecīgs par automātisko ātrumkārbu.
Esmu ļoti atbildīgs braucējs, lai arī dažreiz saslīd mašīna,” Rolands nosmejas.
“Pašsaglabāšanās instinkts uz vecumu kļūst spēcīgāks. Ja arī esi pats par sevi pārliecināts, ir jāskatās satiksme. Tas, ka tev ir zaļā gaisma, nenozīmē, ka droši pārbrauksi krustojumu, ir jāskatās pa malām, jo kāds var neskatīties.”
Par braukšanas komfortu Rolands saka – kā liela laiva. Grūti raksturot, jo kādā brīdī liekas stingra un par cietu, tomēr tad kļūst absolūti ļumīga.
Pie gabarītiem pierod, mašīna ir ļoti labi vadāma un kontrolējama.
Rolands gan uzsver, ka visas darbības jāveic apzināti, jo mašīnas jauda ir pietiekami liela un ne līdz galam apzinīgs braucējs viegli var sākt peldēt kā pīle pa ūdeni, ja iegriežas riteņi.
“Iekāp, un tādas mazas šaujamlūciņas redzi priekšā, redzi milzīgu dzinēja pārsegu. Nu jau esmu pieradis, vairs nav tādas pirmās emocijas,”
viņš stāsta.
Lai arī auto izskatās divvietīgs un tāds arī domāts, aizmugurē pasažieri var normāli sēdēt, lai arī ne ideālā komfortā. Trīsmetrīgu tepiķi mierīgi var ielocīt. Nolaiž sēdekļus līdz bagāžniekam, un trīsmetrīgus profilus var atvest.
“Man patīk iet pa dzīvi savu ceļu, nedaudz atšķirties un meklēt vienmēr kaut ko interesantu un ekskluzīvu.
Šis ir viens no tādiem auto, uz kuru skaties un gribas atskatīties – vauu! Braucot ar šo mašīnu, kura varbūt maksā desmitreiz mazāk nekā kāds jaunākais “BMW X5”, tā rada vairāk emociju nekā jauna plastmasas mašīna.
Šādu nestandarta automašīnu ir samērā maz, bet diemžēl kļūst arvien vairāk. Liepājā dažas ir, viena pat sarkana, bet bez body kit. Bieži man saka – Roli, es tevi redzēju! Nu, nē, tas nav tas… Tieši atšķirīgais izskats pievilināja. Nevis pārvietojies, bet izbaudi braucienu,” viņš atzīmē.
Cēla mērķa vārdā
Kāpēc bija tik liela noņemšanās ar sertificēšanu? Amerikāņu auto kopumā taču nav kaut kas absolūti svešs un ekskluzīvs.
Izrādās, jātiek galā ar gaismām, kas ir liela problēma, jo ASV nav oranžie pagriezienu rādītāji, tie ir sarkani. Lukturiem jābūt ar marķējumiem.
Sertifikācijā bija ķibeles, mašīna niķojās. Mēģināja ielikt citas aizdedzes sveces, bet sāka kaut kas raustīties, brauca no viena elektriķa pie cita.
Jādabū klusāks dzinējs, lai izietu tehnisko apskati, un skaņu mēra tikai noteiktos mēnešos vasaras periodā, tāpēc ziemā nevar iziet sertifikāciju.
“Nav raķešu zinātne, bet jāizdara daudzas atsevišķas lietiņas.
Pirmajā reizē viss liekas sarežģītāks, kad nezini, kur ko sūtīt. Pēc tam veicu sertifikāciju vēl jaunākam pelēkam čelindžeram, tur gan dabūju nopērties ar gaismām. Kaut ko pieliec klāt, mašīna uzreiz met kļūdas,” atklāj Rolands.
Šī ir uzmanību piesaistoša mašīna, uz kuru atskatās, grib fotografēties. Tomēr R. Lukjanovs saka – bieži neesmu pieejams.
“Ja man uzraksta, kad esmu labā garastāvoklī, tad varu izvizināt kādas vecmeitas, bet visādi citādi tas ir privāts pārvietošanās līdzeklis, un neizmantoju sevi un savu laiku tādā veidā. Cita lieta ir cēla mērķa vārdā.
Bija ļoti forša iespēja izvizināt par mūža ieguldījumu aktrisi, kas ir liels pagodinājums.
Man prasīja, cik vajag. Neko nevajag, man pašam prieks, es nedaru visu naudas dēļ. Tādas lietas ir sirdslietiņas un pagodinājums, ka varu ko foršu izdarīt, un visiem prieciņš,” viņš pauž.
Interese par tehniku Rolandam nav gēnos, ģimenē neviens ar to nav bijis saistīts.
“Nezinu, kāpēc tā.
Sākās senos, senos laikos ar lego klucīšiem. Kā mazs puika uz gāzes plīts karsēju nazi, griezu, liku motoriņus klāt.
Man liekas, visu dzīvē esmu saplēsis, izjaucis un pārbūvējis. Nekad nav labi, visu laiku vajag kaut ko darīt. Jauno tehniķu stacijā darbojos ar radiovadāmiem modelīšiem. Gribas būvēt, radīt, labos pārtaisīt. Tad bija pirmais motorollers, tad pirmā mašīna,” viņš uzskaita.
Strādājot par pavāru, pirmos bamperus pa naktīm krāsoja šķūnītī, tad izīrēja boksus, līdz pārvācās uz telpām, kur ierīkoja savu autoservisu, kur eksperimentēja ar tehnoloģijām un darīja pilnīgi visu, kas saistīts ar automašīnām.
“Patīk viss, kas rūc un smird pēc degvielas,”
viņš smejas.
Pievērsies ūdensmotocikliem starptautiskos ūdeņos, savas mašīnas Rolands nekādā gadījumā neatstās novārtā, jo tehnika vienmēr bijusi viņa sirdslieta, ne tikai ienākumu avots, un ļoti patīk kaut ko ar rokām darīt un sasmērēties.
“Nevajag baidīties, ka nesanāks! Vienkārši dari – lauz, plēs, mēģini vēlreiz, celies un krīti! Atrodi savu misiju,” saka Rolands.
Garāžā stāv veca “Opel Calibra” sagatave, kurai nav laika pieķerties, bet viņš zina, ka kādreiz šo automašīnu uztaisīs, jo daudzi seko un to gaida.
Rolanda Lukjanova auto
- Sarkans “Dodge Challenger RT”.
- 2013. izl. g.
- 5,7 l V8 benzīna dzinējs, nepilni 400 ZS.
- Patēriņš uz trases – 10–11 l/100 km, pilsētā – līdz 25.
- Piecpakāpju automātiskā pārnesumu kārba.
- Aizmugurējā piedziņa.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
